Lasīšana nav tikai zināšanu apgūšana vai izklaide, – tā ir valodas daudzveidības, kritiskās domāšanas, iztēles un jo īpaši empātijas mācīšanās un praktizēšana. Lasīšana ir iespēja iepazīt pasauli ārpus savas pieredzes robežām un vienlaikus lieliskākais veids, kā ceļot laikā un telpā.

Man lasīšana un arī rakstīšana ir neatņemama dzīves daļa, ikdiena šī vārda labākajā nozīmē. Tas ir mans laiks sev, laiks domāt un laiks just. Iepazīt nezināmo un mēģināt saprast svešādo. Es lasu, jo vēlos saprast – cilvēkus, laikmetus, idejas.

Es jūtos izredzēta būt rakstniece šeit, Latvijā, – savā zemē, savā dzimtajā valodā, pie saviem lasītājiem, jo mēs visi – gan tie, kas raksta, gan tie, kuri lasa, – esam viens otram tuvu, rokas stiepiena attālumā. Mēs varam viens otru iedvesmot, atbalstīt un motivēt.

Tomēr daudzi cilvēki nelasa. Saskaņā ar pētījumiem tikai neliela daļa Latvijas cilvēku ikdienā lasa grāmatas (un citu lasāmvielu). Kopš 2012. gada pasliktinās bērnu un jauniešu lasītprasmes, šobrīd sasniedzot zemāko rādītāju, kas ir zem OECD valstu vidējā līmeņa.

Kāpēc? Iespējams, viņiem nav bijusi iespēja piedzīvot lasīšanas prieku. Īpaši uzsveru šo – lasīšanas prieku, jo nekā citādi tas nav iespējams. Lasīšana reizēm ir pienākums, bet daudz vairāk tam ir jābūt priekam. Un, lai gūtu prieku, ir jāatrod sev piemērota grāmata, žanrs, autors.

Grāmatu ir tik daudz, ka es ticu – katram ir sava grāmata. Nenoliedzami mūsdienu digitālajā laikmetā īstas grāmatas lasīšana prasa piepūli un koncentrēšanos – īpašības, kuras arvien grūtāk saglabāt. Tajā pašā laikā arī elektroniskās un audio grāmatas ir labs veids, kā sākt lasīt vai dažādot savu lasīšanas pieredzi.

Sabiedrība, kura nelasa, mani mazliet biedē. Tā šķietami kļūst virspusēja, viegli manipulējama, bez attīstītas spējas kritiski domāt un līdzpārdzīvot.

Lasīšana rada spēju un iespēju sapņot, iztēloties un veidot jēgpilnas sarunas. Man šķiet, lasīšana ir viens no cilvēcības pamatiem. Turklāt lasītprasme ietekmē pilnīgi visas dzīves jomas.

Kā rosināt vēlmi lasīt? Ar piemēru. Ar sarunām par grāmatām. Ar ieteikumiem, kas balstīti pieredzē. Daudzreiz esmu uzsvērusi, ka ir svarīgi atrast savus grāmatu draugus – cilvēkus, ar kuriem ir līdzīgas intereses un, iespējams, pat lasīšanas gaume. Sarunas par grāmatām ir īpašas – tās motivē un iedvesmo lasīt. Pat ne daudz – kaut vienu grāmatu, bet arī tas jau ir lielisks sākums!

Es ticu, ka lasīšanu var iemīlēt jebkurā vecumā, ja vien sastopas ar īsto grāmatu īstajā brīdī. Es ticu, ka katra grāmata pie mums atnāk īstajā dzīves brīdī – daudzreiz savā pieredzē esmu par to pārliecinājusies.

Bet arī mēs, kas lasām, varam palīdzēt. Varam dalīties ar savu lasīšanas pieredzi. Uzdāvināt grāmatu. Ieteikt. Klausīties un iedrošināt. Radīt vidi, kur lasīšana ir dabiska un pievilcīga.

Esmu daudz dzirdējusi frāzi – normalizēt lasīšanu. Parādīt, ka tas nav ne smagi, ne sarežģīti, ka tas var būt priekpilns ikdienas mirklis. Un patiesi – tām nav jābūt stundām, tas var būt tikai mirklis, trīs pieturas tramvajā vai vilcienā, gaidot bērnu no dejošanas mēģinājuma vai pie tasītes kafijas lietainā dienā kafejnīcā.

Ar iniciatīvu #laikslasīt, kas, cerams, pārtaps visaptverošā kustībā, mēs kopā ar idejas līdzautorēm-rakstniecēm, iniciatīvas līdzautoriem, stratēģiskās komunikācijas aģentūru "Deep White" un domubiedriem – lasīšanas vēstnešiem, izdevējiem un bibliotēkām – vēlamies akcentēt tieši to, ka lasīšana pavisam vienkārši kļūst par sabiedrības ikdienas daļu – nevis elitāru nodarbi, bet par dzīvesveidu. Mirkli mieram un priekam.

Mans sapnis ir sabiedrība, kurā bērni aug ar grāmatām, kurā pusaudžiem grāmatas šķiet stilīgas, kurā katrs pieaugušais atrod laiku lasīt un katrs cilvēks zina, ka grāmata var būt miera osta, draugs un ceļvedis zināšanās un pieredzē. Grāmatas un lasīšana patiesībā ir liela izredzētība, kura ir pieejama katram. Laiks lasīt – tas ir laiks dzīvot jēgpilnāk un priecīgāk.