Lai labāk saprastu Stabu ielas individuālo šarmu, man, kā cilvēkam, kas uz šīs ielas nav dzimis vai audzis, bet vēro to teju kā tūrists (tāpēc atvainojiet par mirklīgo redzējumu, kam varētu nepiekrist ielas patiesie saimnieki – kaķi un iedzīvotāji), būtu svarīgi pieminēt kādu kripatu tās vēstures.

Stabu iela sākas krustojumā ar Valdemāra ielu un beidzas krustojumā ar Valmieras ielu un ir 1872 metrus gara. Kā vēstīts vietnē «citariga.lv», Stabu ielas nosaukums cēlies no kauna staba, kas 17. gadsimtā tika uzcelts Karātavu kalnā (kāpa ielas galā starp tagadējo Skolas un Brīvības ielu) un pastāvēja līdz pat 1849. gadam. Kad 1885. gadā tika pārdēvētas Rīgas ielas, Stabu iela savu nosaukumu tomēr saglabāja, līdz 1950. gadā to pārdēvēja par Frīdriha Engelsa ielu. Savu sākotnējo nosaukumu iela atguva 1990. gadā un to ir saglabājusi līdz pat šodienai.

Kā jau minēju ievadā, Stabu ielai piemīt visai krāšņs raksturs, proti, tā sākas trokšņainā un putekļainā krustojumā ar Valdemāra ielu – rajonu, kam nav gandrīz nekā kopīga ar Stabu ielas beigu galu – krustojumu ar Valmieras ielu. Jāpiemin, ka tieši šīs ielas «izaugsmes» labad savu pētniecisko gājienu sāku tieši no ielas šķietami necilā, tomēr, varētu teikt, autentiskākā un cilvēcīgākā beigu gala, kas «iedūries» Latgales priekšpilsētas ķermenī.

Stabu ielas beigu galam patiesi piemīt Avotu ielas rajona unikālais šarms – koka mājeles un padrūmi veikaliņi, kas izkaisīti starp padomju arhitektūras masīvajām būvēm un 20. gadsimta sākuma majestātiskajām celtnēm. Šur tur pazib kāda rūdīta kaķa rudā mugura, kokos ķērkā vārnas, pagalmos sēž vecmāmiņas, vectētiņi, no kādas kāpņu telpas «izkrīt» žūpa, pie veikaliņa smēķē pārdevēja, klusums un zināma neviesmīlības sajūta pret tiem, kas šeit nedzīvo. Tiesa, visticamāk tā ir tikai impresija, kas katru var pārņemt vietās, ko tas nepazīst, kas tam nav ierasta. Bet ko gan citu es šeit tiecos atrast, ja ne ar «ielu patriotismu» nesaistītu impresiju.

Esmu pārliecināts, ka tieši šī savādā, bet tik unikālā atmosfēra, kas jūtama gan Stabu ielas galā, gan Avotu ielas apkaimē, Matīsa ielā, Zvaigžņu ielā u.c., ir tā īstā Rīga – personiska, pret svešiniekiem nelaipna, lepna, varbūt nedaudz snobiska, tomēr interesantāka un skaistāka par pašu Rīgas centru, kas savā straujumā, rietumnieciskajā un kapitālistiskajā progresā arvien biežāk liek bēgt prom no tā un rīta kafiju vai pēcpusdienas alus kausu izvēlēties baudīt perifērijā.

Lēnām virzoties Avotu ielas virzienā, brīžiem bēdīgā stāvoklī esošo koka apbūvi, provinciālos šķūnīšus un pagalmus aizstāj visdažādāko rangu, krāsu un arhitektūras stilu trīs, četru un piecu stāvu mūra ēkas; gar vienvirziena braukšanas joslu koku ēnā stāv automašīnas, klaiņo cilvēki un zvēri; dzīvības patiesi šeit netrūkst, gluži otrādi – jo tuvāk centram, jo tās kļūst arvien vairāk.

Jau sen biju atskārtis, ka, staigājot pa Rīgu, ir vērts pacelt acis augstāk par horizontu, jo var gadīties ieraudzīt ne vienu vien pārsteidzošu arhitektūras pērli, uzrakstu, gada skaitli, kādu ligzdu gaužām nepiemērotā vietā, kādu cilvēku mazgājam logu gaužām bīstamā veidā. Stabu ielā ir iespējams redzēt to visu un vēl daudz, daudz ko citu. Tur ir neskaitāmi aprūsējuši tornīši, greizi vēja rādītāji un pussabrukuši balkoniņi; parādoties jūgendstila arhitektūras paraugiem, kas vietām izkaisīti pa Stabu ielu, var atplestu muti pētīt fasādēs iemūžinātus antīkos tēlus, sīkas detaļas, stilizētus motīvus, ko aprakstīt nav iespējams – tie ir jāredz katram pašam.

Un tad nāk Avotu iela, kas kā Aheronta sengrieķu mitoloģijā atdala dzīvo pasauli no ēnu valstības. Tiesa, nav vajadzīgs laivinieks Hārons, lai pārceltos pāri Stabu ielai, turklāt – to bez bažām iespējams darīt abos virzienos.

Tātad, paslājot garām Ieslodzījuma vietu pārvaldes kritiskajai un modrajai acij un šķērsojot Avotu ielu, sejā iesitas pilsētas centram raksturīgās atsvešinātības smārds. Pēkšņi ir pazuduši koki, mājas izaugušas tik lielas kā... mājas, brauc mašīnas un cilvēku, ziniet, ka biezs.

Īsi pirms Stabu iela krustojas ar Aleksandra Čaka ielu, ceļinieks var atvilkt elpu krogā «Beerfox», ko alus zinātāji dēvē teju par apiņoto dzērienu kārumnieku paradīzi, jo dzērienu klāsts šajā vietā patiesi ir apskaužami plašs.

Tālāk ir jāsāk pierast pie tā, ka troksnis, kņada, cilvēku pūļi un «betona džungļi» kļūs arvien lielāki. Ak, nabaga nezinošais cilvēks, kas pastaigā pa Stabu ielas beigu galu pamazām iemaldās centra rīklē! Stabu ielas raksturs no mierīga, vēsa un snobiska ir kļuvis par rietumnieciski laipnu, bezpersonisku un visai ekspresīvu.

Visās malās mazi veikaliņi, antikvariāti, dažādas iestādes; kaķi sēž vairs tikai ēku logos, mašīnas, mašīnas, velosipēdi, cilvēki, cilvēki – tas viss, visa tā kņada savu zenītu sasniedz krustojumā ar Čaka ielu. Ezotēriskās literatūras grāmatnīca un azartspēļu perēklis jāpamet aiz muguras, pretī stāv sen aplupušais un zudušais «Staburags», otrpus ielai «Drogas»; atvieglota nopūta - krustojums šķērsots veiksmīgi.

Beidzot priekšā atkal redzami koki un Stabu iela nedaudz nomierinās. Tiesa, joprojām neskaitāmas bodītes, tūrisma aģentūras, nagu, matu un skropstu saloni, antīkas lietas, šūšanas pakalpojumi, kafejnīcas un neskaitāmas citas iestādes māju pirmajos stāvos. Virs tām dzīvo cilvēki, kuri, pirmos siltos pavasara saules starus saķēruši, mazgā istabu logus, sauļo bālās muguras vai vienkārši vēro satiksmi un bauda vidēji piesārņota gaisa aromātu.

Stabu ielas sprīdis starp Čaka un Barona ielu ir īpašs ar to, ka tur tirgo audumus. Vairāki audumu veikali. Baķu baķiem skatlogos sakrauti audumu kilometri liek prātot par to, kāpēc, lūk, Avotu ielā ir kāzu salonu rajons, bet Stabu ielā – audumu veikalu rajons. Protams, protams, ja savajagas, piemēram, dažus metrus šifona, rituli mežģīņu vai pāris baķus velveta, ir ļoti ērti to visu iegādāties vienā vietā, tomēr joprojām šī veikaliņu pulcēšanās vienuviet pēc tematiskajiem kritērijiem būtu pelnījusi kādu socioloģisku pētījumu.

Lai vai kā ar tiem audumiem, bet Stabu iela tālāk kļūst arvien interesantāka. Nedaudz pirms krustojuma ar Krišjāņa Barona ielu ir vērts aplūkot «nelaiķa», kluba «Saksofons» izkārtni, kas joprojām slejas virs gājēju galvām un ne vienam vien alternatīvās mūzikas cienītājam liek iegrimt sērīgā nostalģijā par laiku, kad alus bija lētāks un mūzika skaļāka.

Kad veiksmīgi šķērsota Barona iela, var atvilkt elpu «Otrajā elpā». Es tur mēdzu iegriezties regulāri, lai izraktos cauri lietoto grāmatu plauktiem pagrabstāvā, tomēr iegādāties par grašiem tur var teju jebko – sākot ar stilīgu džinsu jaku un beidzot ar vijoli bez stīgām vai mikseri «Straume».

Pāri ceļam, tieši pretī «Otrajai elpai», ir restorāns «Gauja», ko daudzi noteikti atceras kopš laika, kad tas atradās Tērbatas ielā un bija vien bārs, kur pasēdēt mākslīgi radītā padomju laika atmosfērā. Tagad «Gauja» ir izpletusies; tur var garšīgi un lēti paēst, tam ir savs pagalms, iekšā ērti sēžamie un galdi, pie kuriem bieži vien laiku piežmiedz jaunieši.

Nav ne jausmas, kā uz Stabu ielu šodien skatītos zināmais Latvijas Universitātes profesors, sengrieķu un latīņu valodas speciālists, nevairīšos teikt – ģēnijs - Pēteris Ķiķauka, kurš reiz dzīvoja nedaudz tālāk, Stabu ielā 31. Tomēr, kā jau sengrieķu simpoziju kultūrā iesvaidītam cilvēkam, domāju, ka Stabu iela viņam ietu pie sirds. Kas zina, varbūt šodien kāds arī Latvijā atsauktos uz viņa reiz Atēnu avīzē publicēto sludinājumu, ar kura starpniecību izcilais vīrs meklēja biedrus, ar kuriem vienkārši papļāpāt sengrieķu valodā. Zināms, ka Ķiķauka tolaik bija vienīgais cilvēks Latvijā, kurš brīvi spēja rakstīt un runāt abās antīkajās valodās.

Vasarā kvartāls starp Tērbatas un Brīvības ielu ir patīkami ēnains un pastaigai patīkams. Atkal pilns ar veikaliņiem un iestādēm, kuras uzskaitīt nav jēgas. Tomēr, kā jau minēju, Stabu iela šeit jau ir zaudējusi savu lepnumu – tā ir kļuvusi bezpersoniska un racionāla.

Gabaliņu tālāk, uz Brīvības un Stabu ielas stūra, atrodas nams, virs kura joprojām ir tikai samākušās debesis. Tā ir bēdīgi slavenā Stūra māja, kur padomju laikos saimniekoja Iekšlietu Tautas komisariāts un Valsts drošības komiteja. Diez vai kādam būtu jāstāsta, kādas šaušalas norisinājās šīs mājas pagrabos. Par to atgādina gan muzejs, kas tagad ierīkots ēkā, gan 2003. gada 15. decembrī ēkas Stabu ielas pusē atklātā piemiņas zīme «Melnais slieksnis», kas veltīta komunistiskā režīma upuriem.

Stūra māja ir Stabu ielas drūmākais pleķis, kas joprojām neizbalo cilvēku atmiņās un skaudri atgādina par Latvijas vēstures melnākajām lappusēm. Tiesa, paradoksāli ir tas, ka nezinātājam Stūra māja varētu likties kā ārkārtīgi glīts arhitektūras paraugs. Bijušais Tetera nams ir celts 1911. gadā pēc arhitekta Aleksandra Vanaga projekta un pavisam nesen piedzīvojis fasādes restaurāciju.

Dodoties tālāk, Stabu iela nedaudz atgūst savu bezrūpību, tomēr tās raksturā jaušams kaut kas jauns vārda tiešākajā nozīmē, proti, Stabu iela šeit ir atguvusi savu jaunību. Baznīcas ielas krustojums kopā ar Ģertrūdes baznīcas fasādi ielas galā ir kā robeža starp klasiski estētisko un vēsi moderno. Skolas ielas krustojumu pārpludina velosipēdistu armādas un jauniešu pulki, kas dodas uz visām četrām debess pusēm – «Ausmeņa kebabu» Skolas ielā, Dailes teātri vai turpat, pašā Stabu ielas galā esošo pilsētas bāru «Vest», ko iemīļojuši visu paaudžu ļaudis.

Šeit, nelielā pakalnā pirms Valdemāra ielas beidzas (tehniski – sākas) Stabu iela. Droši var teikt – ja cilvēks ir izgājis Stabu ielu no viena gala līdz otram, tad viņš ir redzējis teju visus Rīgas centrā sajaukušos raksturus. Stabu iela ir pašpietiekama, proti, tur ir viss, ko cilvēks varētu kārot – miers, baudas, kultūra, māksla, urbānā kņada un cilvēki.