Pavisam drīz aktieris Andris Bulis TV ekrānos atgriezīsies jau sestajā seriāla «Viņas melo labāk» sezonā. Pirms lielās pirmizrādes Sejas.lv izdevās aprunāties ar aizņemto pašmāju mākslinieku, kuram pašlaik brīvā laika ir ļoti maz.
Andris Bulis par filmēšanos pašmāju seriālā, bērniem un novecošanu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā ir filmēties pašmāju seriālā?
Es lepojos ar to. Tas nav tikai peļņas avots. Ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka man ir prieks tajā būt. Un mans varonis tajā jau ir piecas sezonas – tas nav atkarīgs no manis, bet gan scenārija.
Kā izdodas savienot filmēšanos seriālā ar darbu teātrī?
Grūtākais ir loģistika. Visu cieņu aktieriem, kolēģiem, kuri dažkārt ceļas sešos, filmējas septiņos, lai varētu līdz desmitiem paspēt uz mēģinājumiem teātros, un dažkārt piecieš, ja kāds netiek vai kavē. Līdz šim mūsu kolektīvs ir bijis ļoti foršs. Nu, redzēs, jaunajā sezonā atkal būs jāpaveic daudz darba īsā laikā, jāziedo daudz brīvā laika. Tas ir grūti, jo pēc garās teātra sezonas daudzi grib atpūsties, bet te pēkšņi jāskrien, jāmācās teksti. Bet – sūram darbam saldi augļi.
Kā zināms, tu ne tikai filmējies pašmāju seriālā un esi redzams uz teātra skatuves, bet tevi mājās gaida arī mazulis!
Jā! Mazajai 1. jūnijā būs gads un seši mēneši. Tas jau ir vēl viens «seriāls». Viņa skrien, ņem rokā visu, ko redz acis, māk arī galdu «notīrīt». Viņa ir princese, kurai ir atļauts viss, viņa tiek nēsāta uz rokām.
Kā ar sievu izvēlējāties meitai vārdu Alise?
Man šis vārds vienmēr bija «nolikts plauktiņā». Mēs šādu vārdu būtu devuši arī pirmajam bērnam, ja būtu meitene, nevis puika. Bet pirmais piedzima zēns, un nosaucām viņu par Markusu. Tā kā mūsu otrais bērns, meitiņa, piedzima 1. janvārī, tur vispār nebija variantu – Alise Brīnumzemē.
Ar ko aizraujas tavs dēls – vai viņš ir izrādījis interesi par aktiera profesiju?
Viņš jau ir ļoti labs pasākumu vadītājs, piemēram, savā dzimšanas dienā pats visu organizēja, izdomāja spēles, sadomāja balvas. Viņš citreiz kritiski izsakās par to, kā es vadu pasākumus.
Markusam skolā šad tad aizrāda par to, ka viņš ir pārāk aktīvs stundās. Tas skolā gan varbūt nav pats labākais veids, kā sevi prezentēt. Bet vai viņš izvēlēsies aktiera profesiju? Es nezinu. Es viņam nekad to neuzspiedīšu, atbalstu viņu, kā vien iespējams, arī sportā un retāk pat mājasdarbos. Viņš ir ļoti aktīvs, ļoti atbilstošs savam horoskopam – Vērsis. Es lepojos ar viņu un ļoti priecājos.
Teici, ka reizēm palīdzi dēlam ar mājasdarbiem – ko tu atceries no tā, ko mācīja skolā?
Neko. [Smejas.] Ar dēlu jau 1. klasē problēmas sagādāja pirmie elementārie uzdevumi, sūtīju draugiem izpildīt. Dažkārt varu palīdzēt ar mājasdarbiem literatūrā. Man patīk, ka skola ved bērnus uz, piemēram, zināmu autoru dzimtajām mājām, pēc tam mēs aprunājamies... man gan šad tad nākas apskatīties «Google», kas un kā bija. Man ir prieks, ka mūsu ģimenē un tai apkārt ir daudz patriotisku cilvēku, kuri arī daudz runā par Latvijas vēsturi un par to, kā tas bija patiesībā un kā to pasniedz tagad. Es cenšos būt klāt arī ar savu viedokli, nekādā veidā neietekmējot viņa.
Viņš pašlaik ir pusaudzis, šobrīd ir diezgan grūti. Mūsdienu pusaudži nav tādi, kā mēs bijām 14 gados. Viņi ir ļoti sociāli aktīvi, visi tie «jūtūberi» un «smūtūberi» jau līdz kaklam.
Savulaik es skolā paspēju aiziet uz futbolu, basketbolu un tautasdejām, bet te viņi knapi tiek galā ar mājasdarbiem un vienu treniņu, jo pārējo laiku paņem visādi «gadžeti» diemžēl.
Kā tev pašam iet ar sociālo tīklu lietošanu?
Man ir profils «Facebook», kur pa retam ieeju. Ir arī «Instagram» konts, kurā ieeju biežāk, jo tas ir vienkāršāks. Es apzinos, ka tā ir daļa no profesijas, un ir cilvēki, kas man raksta savas pārdomas pēc izrādēm un seriāla. Man patīk arī atbildēt, bet ir gan «normālie», gan «pilnmēness» cilvēki. Es uzskatu - ja aktieris var veltīt laiku saviem skatītājiem, tas noteikti jādara.
Bieži sanāk tevi redzēt TV ekrānā, teātrī, ieraudzīt kāda pasākuma bildēs. Lai gan vairs neesi nekāds jaunietis, kā tev izdodas vienmēr izskatīties tik labi?
Oj, oj, oj, oj. Viss nemaz nav tik labi. Man ir 36 gadi, un es zinu, ko nozīmē divas negulētas filmēšanas naktis – trīs dienas nevarēju «atiet». Miegs nāca pa dienu, nevarēju pastrādāt, mašīnā pie sarkanās gaismas acis krita ciet.
Es cenšos aiziet paskriet, nodarboties ar sportu, bet ir tādi brīži, kad mēnesi vai divus vienkārši netieku. Ir sāpīgi puišiem rakstīt «WhatsApp» grupā, ka atkal netieku uz treniņu, jo man grafiks cits.
Bet esmu sācis nopietni domāt par ēdienu, cenšos izvēlēties eko, Latvijā ražotu - par to liels paldies manai sievai, jo viņa ļoti atbalsta Latvijas produkciju, zemniekus. Es arī novērtēju, kā garšo tāds tomāts atšķirībā no šāda. Tas varbūt neietekmē manu ārējo izskatu, bet, ja cilvēks iekšēji jūtas labi, tad tas staro arī uz āru.
Grumbas ir parādījušās – tas īpaši labi redzams, kad uzliek grimu. Tikko filmējos, ieslēdza īstās kino gaismas, ieraudzīju arī sirmos matus. Viss kārtībā.
Viens ir ķermenis, bet otrs – kā to apģērbt. Kā tu to izvēlies?
Man mājās ir ļoti liels kritiķis – dēls, kurš pasaka: «Tēti, šitais sen vairs nav modē». Man, protams, arī ik pa brīdim jāpaskatās pasē, ka es nevaru tā, kā gribētu... bet man joprojām patīk saplēsti džinsi, T-krekliņi.
Es piekrītu kādam režisoram, kurš teicis, ka aktiera otra āda gan ārpus teātra, gan uz skatuves ir viņa ārējais izskats, apģērbs. Domāju, ka mums iespēju robežās ir jāseko sev līdzi.