Normāli jābūt tā, ka ap 20 gadiem cilvēkam ir jāaiziet savā dzīvē, vienalga, dēls vai meita. Bet nevajag šķirties no vecākiem, vajag uzturēt saikni.
Mani bērni aug, un es arī jūtu, kā rīkošos, kad viņiem būs 13, kad 18, kad 30. Gribas kontrolēt, bet pa lielam vecākiem būtu jālaiž vaļā, jāizmet ārā no ligzdas, lai kuļas paši. Tā jau tikai cilvēks attīstās un iemācās dzīvot.
Šī ir jau sestā seriāla sezona. Kad sākām filmēt, man vispār bija tikai viens bērns, maziņš bēbis. Tagad jau ir divi «pieauguši zirgi». Laiks ātri iet. Būs desmitā sezona, un viņi jau būs tīņu vecumā!
Stāstīji par to, ka sieviete mēdz paņemt vīrieti, «samīcīt» pa savam. Bieži esi saskāries ar šādiem gadījumiem?
Tā nav Latvijas ne problēma, ne neproblēma. Tāda ir dzīve. Man liekas, ka sievietes pašā saknē grib būt noteicējas, galvenās, un jautājums ir par to, cik vīrieši to ļauj vai cik daudz liek viņām justies, it kā tā būtu. Arī vīrieši māk melot.
Attiecību modeļi un cilvēki ir dažādi. Ir vīrieši, kuriem vajag valdonīgas sievietes, kuras pasaka, kā būs. Ir arī vīrieši, kuriem vajag būt ģimenes galvai.
Sievietēm vajag veidot. Kamēr nav bērnu, viņas veido vīru – auklē, audzina. Kad parādēs bērni, viņas audzina bērnus. Tas ir pilnīgi normāli.
Viss slēpjas komunikācijā – kā mēs viens ar otru runājam, cik spējam veidot normālu dialogu. Ir svarīgi vienam otram piekāpties, spēt upurēt daļu no sevis, lai gūtu kopēju labumu.
Cik, tavuprāt, attiecībās ir svarīga līdzvērtība?
Diviem cilvēkiem, ja viņi dzīvo kopā, ir jābūt līdzvērtīgiem. Nevar būt tā, ka viens nosaka visu, – tā nav kopdzīve, bet gan matriarhāts vai patriarhāts.
Kāds ir spēku sadalījums tavās attiecībās ar sievu?
Ir ļoti daudz kompromisu no abām pusēm. Nu, cik ilgi tu vari visu laiku pakļauties kaut kam, upurēt sevi? Gads, divi, desmit? Kaut kad tas plīst. Tādas lietas nedrīkst ielaist, tā sakot. Ir jābūt dialogam, ir jābūt kompromisiem, kuri bieži vien ir nežēlīgi. Jāsaprot, kā dēļ tu atsakies no šā vai tā. Ja tu zini, tad nav arī problēmu upurēt savu labumu, savas vēlmes, sapņus, jo tas ir augstāka mērķa, ģimenes vārdā.
Man ģimene ir ļoti svarīga. Tā mums abiem ir prioritāte. Nav viegli. Tikai pirmie divi gadi ir jauki, kamēr rozā brilles uz acīm. Tas ir smags darbs ar nosaukumu «mīlestība». Visi to zina, visi to saprot, tikai bieži vien nesanāk īstenot. Vieglāk ir pasūtīt trīs mājas tālāk un darīt, kā gribas. Sākumā. Pēc tam atkal: «Ai, kāpēc tā izdarīju, kāpēc mani nesaprot.»