Pašmāju aktieris Māris Bezmers, tāpat kā viņa atveidotais Roberts, ir precējies, taču gan viņš, gan viņa ģimenes attiecības krietni atšķiras no seriālā «Viņas melo labāk» attēlotajām. Sarunā ar Sejas.lv aktieris atklāti pastāstīja par saviem uzskatiem, kādai jābūt normālai ģimenes dzīvei, un to, kāda ir viņa ikdiena mājās.
Tu seriālā «Viņas melo labāk» atveido gļēvu memmesdēliņu - cerams, ka reālajā dzīvē no viņa tomēr atšķiries!
Domāju, ka pilnībā! Es ceru. Visi, kas mani satiek un iepazīst, pēcāk saka: «Bet nu dzīvē tu esi pilnīgi citādāks!» Tātad uzdevums ir izpildīts un seriālā izveidots labs tēls. Protams, lomā ir arī daudz kā no manis, bet tas ir pilnīgi cits cilvēks. Priecājos, ka man nav jāspēlē pašam sevi un es varu darīt savu kā aktiera darbu.
Kā tev šķiet – vai, tavuprāt, Latvijā pārmērīga pieķeršanās mammai ir izplatīta problēma?
Diemžēl jā. Līdz šim nebiju tam pievērsis uzmanību, bet, kad sāku filmēties seriālā, pastiprinātāk pievērsu uzmanību šādiem ģimenes modeļiem – dēls un māte dzīvo kopā līdz pat sirmam vecumam. Izrādās, ka tādu gadījumu ir daudz! Bet problēma, man liekas, nav bērnos, bet gan mātēs, kuras nelaiž vaļā savus bērnus.
Bieži vien ir tā, ka šajā attiecību modelī uzrodas arī sieviete – nu, tad kura būs stiprāka? Ja šī sieviete ir stiprāka un spēj «izraut» to vīrieti ārā, tad arī viņa pēc tam «mīca» un «taisa» viņu par to vīrieti, kādu vēlas.
Normāli jābūt tā, ka ap 20 gadiem cilvēkam ir jāaiziet savā dzīvē, vienalga, dēls vai meita. Bet nevajag šķirties no vecākiem, vajag uzturēt saikni.
Kā ir ar taviem bērniem?
Mani bērni aug, un es arī jūtu, kā rīkošos, kad viņiem būs 13, kad 18, kad 30. Gribas kontrolēt, bet pa lielam vecākiem būtu jālaiž vaļā, jāizmet ārā no ligzdas, lai kuļas paši. Tā jau tikai cilvēks attīstās un iemācās dzīvot.
Šī ir jau sestā seriāla sezona. Kad sākām filmēt, man vispār bija tikai viens bērns, maziņš bēbis. Tagad jau ir divi «pieauguši zirgi». Laiks ātri iet. Būs desmitā sezona, un viņi jau būs tīņu vecumā!
Stāstīji par to, ka sieviete mēdz paņemt vīrieti, «samīcīt» pa savam. Bieži esi saskāries ar šādiem gadījumiem?
Tā nav Latvijas ne problēma, ne neproblēma. Tāda ir dzīve. Man liekas, ka sievietes pašā saknē grib būt noteicējas, galvenās, un jautājums ir par to, cik vīrieši to ļauj vai cik daudz liek viņām justies, it kā tā būtu. Arī vīrieši māk melot.
Attiecību modeļi un cilvēki ir dažādi. Ir vīrieši, kuriem vajag valdonīgas sievietes, kuras pasaka, kā būs. Ir arī vīrieši, kuriem vajag būt ģimenes galvai.
Sievietēm vajag veidot. Kamēr nav bērnu, viņas veido vīru – auklē, audzina. Kad parādēs bērni, viņas audzina bērnus. Tas ir pilnīgi normāli.
Viss slēpjas komunikācijā – kā mēs viens ar otru runājam, cik spējam veidot normālu dialogu. Ir svarīgi vienam otram piekāpties, spēt upurēt daļu no sevis, lai gūtu kopēju labumu.
Cik, tavuprāt, attiecībās ir svarīga līdzvērtība?
Diviem cilvēkiem, ja viņi dzīvo kopā, ir jābūt līdzvērtīgiem. Nevar būt tā, ka viens nosaka visu, – tā nav kopdzīve, bet gan matriarhāts vai patriarhāts.
Kāds ir spēku sadalījums tavās attiecībās ar sievu?
Ir ļoti daudz kompromisu no abām pusēm. Nu, cik ilgi tu vari visu laiku pakļauties kaut kam, upurēt sevi? Gads, divi, desmit? Kaut kad tas plīst. Tādas lietas nedrīkst ielaist, tā sakot. Ir jābūt dialogam, ir jābūt kompromisiem, kuri bieži vien ir nežēlīgi. Jāsaprot, kā dēļ tu atsakies no šā vai tā. Ja tu zini, tad nav arī problēmu upurēt savu labumu, savas vēlmes, sapņus, jo tas ir augstāka mērķa, ģimenes vārdā.
Man ģimene ir ļoti svarīga. Tā mums abiem ir prioritāte. Nav viegli. Tikai pirmie divi gadi ir jauki, kamēr rozā brilles uz acīm. Tas ir smags darbs ar nosaukumu «mīlestība». Visi to zina, visi to saprot, tikai bieži vien nesanāk īstenot. Vieglāk ir pasūtīt trīs mājas tālāk un darīt, kā gribas. Sākumā. Pēc tam atkal: «Ai, kāpēc tā izdarīju, kāpēc mani nesaprot.»