Ko par rakstiem un krustiem saka daina?
Mūsu folklora bieži pasaka ļoti skaidri, kāpēc mēs darām kaut ko un kāpēc tas ir jādara. Dainas mūs motivē šūpoties Lieldienās, līgot Jāņos un maskoties Ziemassvētkos. . Interesanti, kas teikts par rakstiem?
Bārenīte pūru šuva, Mēnesī raudzīdama.
Kādi raksti Mēnesī, tādi raksti pūriņā.
Pupiņām raibi ziedi, tie bij labi cimdu raksti.
Tie nebija pupu raksti, tie bij Dieva cimdu raksti.
Piecu brāļu māsa biju, pieci raksti vaiņagā.
Div bij zelta, div sudraba, piektā Saule mirdzināja.
Vispirms ir skaidrs, ka dažādu priekšmetu un tai skaitā pūra izrakstīšana padara tos vērtīgākus un arī piederošus sakrālajai pasaulei. Daina piemin arī dejas rakstus.
Krustimi dejama, krustimi lecama,
Krustimi darīta šī istabiņa.
Kur var vēl skaidrāk pateikt? Mums apkārt visbiežāk sastopamā zīme ir krusts. Liekot krustus kopā, sanāk jau raksts. Tāds raksts prasās dejojams, rībināms, dimdināms.
Laikam katrs latvietis un Latvijā dzīvojošs cittautis ir dzirdējis par Deju svētkiem, kur simti un pat tūkstoši dejotāju sastājas un dejo rakstos. Redzējuši šādus deju rakstus Daugavas stadionā gan būs mazāk nekā tos, kas dejojuši, bet tas stadiona tribīņu mazās ietilpības dēļ. Lai nu kā, bet tas ir labākais, kas līdzšinējos Dejas svētkos ir radīts, – milzīga izmēra raksti, gandrīz tādi paši kā cimdos, villainēs un jostās. Te jāpiemin ne tikai senāka un jaunāka laika deju virsvadītāji, bet arī pēdējo Deju svētku rakstu konsultants Valdis Celms, kurš sarakstījis pamatīgu apcerējumu par rakstiem un zīmēm.