Albuma izdošana un tam veltītais šovs notika tavā 30. dzimšanas dienā. Vai varētu apgalvot, ka šīs bijušas tavas īpašākās dzimšanas dienas svinības?

Varbūt tā varētu būt laba tradīcija?

- Varētu [smiekli]. Mums ir bijuši daudzi mēģinājumi ar tradīcijām, bet tādas laika un darba resursus prasošas tradīcijas ir ļoti grūti uzturēt pie dzīvības, ja tā nav tava vienīgā prioritāte ikdienā.

Ko tev pašam nozīmē «Balzams»?

- Ar šā ieraksta iznākšanu sapratu, ka pats spēju sevi pārsteigt, un domāju, ka varu ar to rēķināties arī turpmāk. Kad plānoju «Balzamu», nezināju, ka tas būs tik apjomīgs, un nešķita, ka beigās izdosies izveidot kaut ko tik krāsainu, daudzveidīgu. Dziesmas šajā ierakstā ir sanākušas ļoti dažādas - katrai ir pilnīgi cits koncepts, virziens.

Vai biji sagaidījis, ka «Balzams» saskarsies ar tādu rezonansi? [13. maijā Spotify Latvia Viral topā četras ieraksta kompozīcijas atradās galvgalī, bet vēl sešas – TOP 15; albuma iznākšanas dienā #Balzams bija TOP trends Twitter platformā Latvijā; par ierakstu un tā prezentāciju publicētas vairākas recenzijas, apskati, fotogalerijas utt.]

- Absolūti nē. Es biju noskaņojies šo ierakstu nedaudz agresīvāk papromotēt pats, kas nav mana mīļākā nodarbe, atklāti sakot, bet es to pat īsti neesmu sācis darīt. Pirmais atsauksmju vilnis ir bijis man nepieredzēti pozitīvs. Es par to esmu ļoti pārsteigts un pateicīgs visiem, kas to ir veicinājuši, piemēram, klausoties albumu Spotify. Tas, ka šo ierakstu tiešām klausās, turklāt vairākas reizes no vietas, kā liecina klausītāju atsauksmes un arī Spotify statistika, man ļoti daudz ko nozīmē.

Iepriekšējais albums, «Himnas», kuru radīji sadarbībā ar bītmeikeri Oriole, iznāca 2013. gada oktobrī. Kā šo vairāk nekā trīs ar pusi gadu laikā mainījusies tava perspektīva? Salīdzinot ar «Himnām» un arī iepriekšējiem darbiem, «Balzams» [vietumis] šķiet mierīgāks; jūtams nobriedušāks, atbildīgāks skatījums uz apkārt notiekošajiem procesiem; manāma arī sociālā atbildība («Nogrimušo kruīza kuģu baseini»). Un kas tev licis uzrakstīt «Balzamu»?

- Albumu lika uzrakstīt tas, ka es to gribēju izdarīt — vienkārši vēlos rakstīt, radīt. Bet, runājot par atšķiršanos no iepriekšējiem ierakstiem, jāsaka, ka man bija vēlme apzināti radīt ko pavisam savādāku. Manuprāt, tagad, kad ir iznācis «Balzams» un abus ierakstus var salīdzināt, tas ļauj labāk saskatīt arī «Himnu» raksturu un īpašības, to, ka «Himnas» arī bija konceptuāls ieraksts, tikai vairāk formas ziņā. Tas bija tumšāks, eksperimentālāks, nepieradinātāks albums, kamēr «Balzams» daudz vairāk atgādina kaut ko ar nodaļām – katra dziesma ir kā neliela aina «Balzama» teātra uzvedumā.

Tātad šo ierakstu tu apzināti virzīji jaunā gultnē un skanējumā – tas bija kā pašmērķis?

- Jā, pilnīgi noteikti. Ja es pēc trīs gadiem izdodu jaunu ierakstu, būtu nedaudz bēdīgi - censties atdarināt jau esoša ieraksta panākumus. «Himnas» man bija ļoti svarīgs ieraksts, bet censties izdarīt ko tādu, kas paveikts jau iepriekš, – tas nešķiet aizraujošs uzdevums. Man svarīga ir ne tikai satura nodošana, piegādāšana, tāpēc izaicinājumus meklēju arī formas ziņā. Uztveru to kā savu pienākumu.

Pēdējo gadu laikā reps piedzīvojis lielas pārmaiņas dažādos aspektos. Arī «Balzamā» jūtamas mūsdienās radītajam repam aktuālas tendences – «dzīvā» mūzika, dziedāšana, psihedēliski bīti. Cik lielā mērā apzināti vai neapzināti tu ietekmējies no jaunākajām ārzemju repa tendencēm?

- Protams, ka neapzināti sanāk ietekmēties, to ir grūti kontrolēt. Apzināti es to cenšos darīt, cik iespējams, maz. Lielākoties albumā skan manis radītie bīti, un citi pat nav tie «svaigākie», tāpēc man ir grūti piekrist cilvēkiem, kuri apgalvo, ka «Balzams» izklausās modernāks [par «Himnām»]. Es «Himnas» šajā aspektā liktu augstākā plauktiņā — šis ieraksts, galvenokārt pateicoties Oriole bītiem, skan drīzāk futūristiski, nevis moderni, it īpaši pirms pāris gadiem. Taču acīmredzot arī «Balzamā» ir bijuši kādi producēšanas elementi, kas tam ir licis izklausīties «svaigam». Otrs variants — hiphops vienkārši sakritības pēc globāli ir pavirzījies tajā pašā virzienā, kurā es. Piemēram, Kendrika Lamāra jauno ierakstu es dzirdēju tikai nupat [intervija norisinājās 14. maijā, sešas dienas pēc «Balzama» iznākšanas], un nu es sapratu, kāpēc cilvēki «Balzamu» ir salīdzinājuši ar «Damn.» – mūzikas producēšanas ziņā ir nelielas līdzības ar to, ko esmu izdarījis es. Un, ņemot vērā, ka Kendriks ir tik aktuāls un tendences diktējošs mākslinieks, gan jau, ka par «Balzama» līdzībām ar «Damn.» dabūšu dzirdēt vēl.

Pirms pāris dienām lasīju TVNET pārpublicēto interviju ar Tommy Genesis – lai gan viņas daiļrade lielākoties tiek uzskatīta par repu, pati māksliniece apgalvoja, ka nekad neesot radījusi hiphopu, bet gan mākslu. Vai tev ir svarīgi, lai pie tavas mūzikas būtu birka «reps»?

- Šeit, Latvijā, man tas ir diezgan svarīgi, jo vēlos mainīt viedokli par šo žanru.

Citur pasaulē reps jau ir ieguvis cieņu un respektu arī akadēmiskās mūzikas un mūzikas kritiķu acīs;

tiek novērtētas tās jomas, kurās reps ir bijis progresīvāks un oriģinālāks par citiem mūzikas žanriem. Es uzskatu, ka pie mums reps vēl nav ticis šādi «kanonizēts», tāpēc, piedāvājot šo ierakstu, izvēlos to pozicionēt kā «repu», sakot — lūk, šis ir mans jaunais ieraksts, un arī tā var skanēt reps. Tas ir iemesls, kāpēc es sevi saucu par reperi un savu mūziku — par repu, jo ticu, ka varu stimulēt nedaudz progresīvāku sarunu šajā jautājumā.

Vai tev šķiet, ka tu sasniedz to cilvēku ausis, kas ikdienā ar repu ir uz «jūs»?

— Es cenšos to darīt. Tāpēc reizēm esmu gatavs paciest pretreakciju, ja tas nozīmē, ka esmu sasniedzis jaunas ausis. Esmu arī par to, ka Latvijas reperiem būtu jāiesniedz savi ieraksti «Zelta mikrofonā». Par to, vai ierakstus vajag vai nevajag tur iesniegt, starp Latvijas reperiem ir bijušas diskusijas jau gadiem. No vienas puses — vērtības, ko labā hiphopa mūzikas ierakstā novērtējam mēs, tur īpaši netiek ņemtas vērā, vismaz pēc mūsu novērojumiem. No otras puses — manās acīs ļoti vērtīga ir tā diskusija, kas rodas ap šo pasākumu. Piemēram, iztēlosimies scenāriju – «Balzams» tiktu iesniegts nominācijā «labākais hip-hop albums», tas tiek nominēts un neuzvar, par spīti lielākās daļas klausītāju domām. Jau šajā brīdī es jūtos kā ieguvējs, ne tikai tāpēc, ka vispār esmu ticis nominēts, bet tāpēc, ka pēc tam neglābjami seko karstas diskusijas, parasti arī sašutums, kas, manuprāt, noved pie daudz labākām lietām nekā balvas, ko uzlikt uz plaukta. Ir mūzika, ko uztrauc pārlieku koncentrēta analītika, taču repam tās vienmēr ir pietrūcis. Paturpinot šo scenāriju — varbūt 20 cilvēki pēc tam uzzinās, ko es daru, tieši tāpēc, ka šo nomināciju pavadīs šāda ažiotāža, tādēļ redzēsiet mani tur arī šogad, es ceru. Atklāti sakot, ja Latvijā būtu vēl citi «Zelta Mikrofonam» līdzīgi pasākumi, es droši vien pievērstu uzmanību un veltītu enerģiju arī tiem. Tas pats attiecas uz publikācijām un intervijām portālos — lai gan tas, ko pēc tām saņemu pretī, parasti ir negatīva pretreakcija, esmu saskāries ar cilvēkiem, kas saka: «Vecīt, sorry, pateikšu godīgi, sākumā tu man nepatiki, bet tad paklausījos, paklausījos... īstenībā baigi labi, tagad visu laiku klausos!» Man šķiet, ka tas ir tas, kas pie mums jādara, – ja ir vēlme šī žanra «stigmu» mazināt, tas ir tiešs veids, kā to darīt. Šis process, kā jau daudzi uz izaugsmi un panākumiem tēmēti procesi, reizēm prasa ieguldījumus. Atliek tās negācijas sagremot, pārstrādāt un izmantot par savu degvielu. Augļiem vajadzīgs ilgāks laiks.

Man šķiet, ka ko līdzīgu ir bildis arī Denijs Brauns.

- Viņam arī muzikālā ziņā ir ļoti līdzīga pieeja tam, kā strādāju es, respektīvi, jauns ieraksts tiek radīts kā gājiens jaunā virzienā. Tā ir drosmīga pieeja, ar kuru var absolūti nošaut garām, bet var arī trāpīt mērķī, un tādēļ es viņu ļoti cienu.

Vai neesi sūtījis savus ierakstus uz «Radio Naba» topu? Man šķiet, ka tā ir veiksmīga platforma, kur iespējams promotēt savu mūziku tiem, kuri vēlas saklausīt mūziku ārpus ierastajiem Top 40 rāmjiem.

- Labi, ka pateici, – iesūtīšu tūlīt pat. Man tas pat īsti nebija ienācis prātā.

Runājām jau par Deniju Braunu, bet varbūt vari padalīties, kādu vēl mūziku klausies?

- Kad braukāju ar riteni, klausos «Death Grips» albumu «Bottomless Pit».

Es no «Death Grips» nonācu pie «Ho99o9», varbūt esi dzirdējis viņus?

- Nē, bet caur «Death Grips» uzzināju par «clipping.». Vēl man patika arī jaunais «A Tribe Called Quest» albums, vēl nesen paklausījos Royce De 5’9"’ sadarbības ierakstu ar DJ Premier, un vēl rolands če man nesen parādīja JPEGMAFIA – dusmīgs un diezgan specifisks džeks, jūtu, ka viņš cenšas šokēt savu klausītāju. Mani viņa mūzikā papildus piesaista arī tas, ka viņš pats ne tikai raksta un repo, bet arī taisa savus bītus, producē, miksē un māsterē savus ierakstus — viņš radošajā ziņā ir līdzīgā pozīcijā kā es. Vēl, kā jau teicu, esmu sācis klausīties arī jauno Kendrika ierakstu. Un vēl arī Hodgy Beats.

Kā redzi pašreizējo LV repa scēnu? Kā tā ir mainījusies, kopš iznāca «Himnas»?

- Man «Himnu» iznākšanas laiks joprojām šķiet ļoti nesens. Bet pēdējā laika ietekmējošākie notikumi pašmāju repā varētu būt tādu projektu kā «Olas» un «Singapūras satīns» kustība. Daudzi vispār nesaprata (vai joprojām nesaprot), kā uz to reaģēt, un, lai arī tas viss joprojām tiek vērtēts ļoti pretrunīgi, tas nenoliedzami ir uztaisījis lielāko troksni ap latviešu repu pēdējā laikā. Abi projekti reizē dara divas lietas — iepazīstina vietējo klausītāju ar mainstream repa tendencēm ar it kā nenopietnu, hiperbolizētu tēlu palīdzību un reizē izpludina robežas starp to, ko «drīkst» un ko «nedrīkst» darīt šajā žanrā. Jāņem vērā, ka repu latviešu valodā pie mums tieši šādā veidā iepazina pirmoreiz (atceramies Robertu Gobziņu). Domāju, ka šie abi projekti ir netiešā veidā latviešu klausītājam palīdzējuši pieņemt skaņu, ko citādi, iespējams, pie mums vēl nebūtu pieņēmuši.

Vai tu saskati jauno paaudzi? Es, ja godīgi, neredzu jaunus talantus.

- Tagad Latvijā atkal repo angliski, visvairāk progresa redzu tur. Varu nosaukt vismaz divus izpildītājus – E.V. un EXPSR. Abi ir jauni, ambiciozi, talantīgi gan ritma, gan liriskā ziņā. Abiem arī sanāk labāk nekā citiem, kas pie mums ir repojuši angliski pirms tam. Ironiskā kārtā — palīdz arī mazāka ietekme no pašmāju reperiem, manuprāt. Man tam patīk pasekot līdzi, it īpaši tāpēc, ka pats neesmu saņēmies repot angļu valodā. Tam par pamatu šobrīd ir vairāki iemesli — man ļoti svarīgi ir apzināties savu mērķauditoriju, kad rakstu dziesmas, un līdz šim nekad neesmu bijis situācijā, kurā būtu jutis, ka tā labāk varētu nogādāt savu sakāmo līdz cilvēkiem. Tāpat arī neesmu sapratis, ko iesākt ar akcentu — kādā angļu valodā man, džekam no Ķemeriem, repot? Vai censties uzsvērt savu akcentu, vai mēģināt to noslēpt, un kāpēc? Pēc kā man censties izklausīties vai neizklausīties?

Vienīgais, par ko esmu drošs, ka, arī repojot angļu valodā, klausītājam vajadzētu sajust autentisku izpildītāja identitāti, bet kā to panākt, repojot angliski ar akcentu no vietas, kurā nekad neesmu bijis, — tas ir jautājums, uz kuru vēl neesmu atradis atbildi.

Varbūt zini igauņu reperi Tommy Cash? Man šķiet, ka tieši akcents ir viņa panākumu atslēga.

- Jā, protams, zinu, un piekrītu. Tas raksturīgs, arī, piemēram, meksikāņu repam Amerikā — tas pārspīlētais akcents pārliecinoši strādā kā signāls par vietu, no kuras tu nāc.

Latvijā arvien vairāk sāk parādīties ārzemju reperu koncerti (Yung Lean, Chris Travis, PHARAOH, Night Lovell, Tommy Cash). Vai apmeklē tos?

- Uz veseliem trim no tiem vēlējos doties, bet neesmu aizgājis ne uz vienu. Nezinu, kas tos organizē, bet man liels prieks, ka kas tāds notiek. Man ļoti patika posms, kad Latvijā lielā cieņā bija SoundCloud, domāju, ka tam bija liela loma tajā, ka paši klausītāji atrod kaut ko, kas viņiem patīk, domāju, ka, pateicoties tam, ir pietiekami daudz cilvēku, lai šie mākslinieki varētu tūrē piestāt arī Rīgā vai pat Daugavpili. Ļoti forši, ka tā.

Pēdējā laikā manāma tendence, ka reperi (un mūziķi kopumā) mēdz nodalīt savu skatuves tēlu no personiskā tēla. Vai ansis un Ansis Kolmanis ir divas dažādas personības?

— Runājot par koncertēšanu — kaut kādā mērā jā. Kad uzstājos koncertā, es iejūtos dziesmas kontekstā — konkrētajā momentā, kad dziesmu ierakstīju, pieskaņojos dziesmas enerģijai. Taču runājot par jaunāko ierakstu — katrā dziesmā esmu ielicis kādu izolētu manis paša daļu. Piemēram, «Zālēs» vairāk parādās mana intravertā puse, «Ultrā» savukārt mana pašpārliecinošā un izaicinošā personības šķautne. «Guli» radīta, iejūtoties pavisam citā tēlā un situācijā, bet «Bērni» ir ļoti spēcīga hiperbola, kas prasa attiecīgu pasniegšanu. Man grūti runāt «es un mana mūzika» kategorijās, vieglāk — «re, kur esmu es, un re, kur ir tā un tā dziesma». Katrā dziesmā vēlos izdarīt ko tādu, kas nav izdarīts iepriekš. Un, protams, jāņem vērā arī tas, ka ne tikai es, bet arī citi mūziķi uz skatuves kāpj, lai radītu kaut kādu pārdzīvojumu klausītājam. Un vēl reizēm mākslinieki, t.sk. reperi, uz skatuves dara kaut ko tādu, kas ir tikai attālināti vai vispār nav saistīts ar mūziku, bet ir tikai vizuālais blakusefekts, tāpēc nedomāju, ka tas vienmēr interpretējams kā metafora uz mākslinieka personību.

Cik tev svarīgs ir vizuālais aspekts? Albuma prezentācijas pasākumā bija jūtams, ka esi pie tā piedomājis — tika piedāvāti plakāti, uzlīmes, arī skatuves noformējums bija vizuāli piesātināts.

- Vizuālais aspekts nav tik svarīgs kā vēlēšanās izdarīt kaut ko pēc iespējas oriģinālāk un interesantāk. «Balzama» gadījumā tas ir albums fiziskā formātā, taču bez datu nesēja. Manis pēc tas varēja būt arī kas cits, piemēram, Supermena lelle ar manu seju un cepuri. Vērtīgākais no tā visa — cilvēkiem un arī citiem mūziķiem var rasties atklāsme, ka daudziem vairs īsti nav kur likt kompaktdiskus, tos 70% pircēju noliek plauktā, kur tie krāj putekļus. Es tikai mēģinu saprast, kā formātu pasniegt interesantāk, inovatīvāk. Ja man kaut kas sanāk garlaicīgi, neesmu šo uzdevumu izpildījis.

Pēdējos gados manāms, ka arvien biežāk tiek iegādātas plates. Esi dzirdējis par vinilplašu rūpnīcu, kuru plānots atvērt Cēsīs? Vai tas varētu ietekmēt arī Latvijas repa nonākšanu šajā ierakstu formātā?

- Jā, noteikti — domāju, ka reperi arī taisīs plates. [Līdz šim vienīgais latviešu repa albums, kas iespiests platē, ir Ozola «Atpakaļ nākotnē» — aut. piez.]

Par plašu formātu un to skaņas kvalitāti tiek lauzti šķēpi, taču, manuprāt, tas ir lielisks formāts kolekcionēšanai.

- Piekrītu, jo, pirmkārt, ir vismaz četrreiz lielāks albuma vāciņš; arī klausīšanās process ir daudz unikālāks. Man šķiet, ka diskusija par skaņas kvalitāti šoreiz pat ir sekundāra.

Vai tev ir kāds galamērķis, kuru gribi sasniegt ar savu mūziku?

- Laikam nē. Vienīgais mērķis ir būt vienu soli priekšā sev pašam oriģinalitātes un attīstības ziņā. Joprojām ļoti iepriecina, ja mans materiāls ir kādu iedvesmojis. Piemēram, pāris cilvēku ir teikuši: «Es pēc tava ieraksta noklausīšanās pārrakstu savu jauno materiālu» — iespējams, būs krutāks reps, jo esmu izdarījis ko netradicionālāku un uz to pamudinājis arī citus.

Kā mūzikas (personīgās) radīšanu ietekmē tas, ka ar muzikālo darbību ir saistīts arī tavs maizes darbs? Vai tu kaut kādā ziņā nenogursti?

- Jā, vajag pietiekoši daudz brīžu, lai atslābtu, atpūtinātu ausis un smadzenes un atkal sajustu izsalkumu pēc bītu taisīšanas. Bet šo izsalkumu var «nosist» citi darbi, kas saistīti ar skaņu.

Kad varam sagaidīt jaunus koncertus, ierakstus vai citas izpausmes formas? Šobrīd galvenais uzsvars droši vien ir uz koncertiem, vai ne?

- 9. jūnijā man ir paredzēts koncerts «Noliktavā No3», vēl parādīšos dažos festivālos, bet galvenais uzsvars ir uz manu tūri, kuras laikā vasarā plānoju apmeklēt mazākas vietas, kur mani, iespējams, neviens pat īsti negaida. Esmu gatavs uzstāties 15 vai 20 cilvēkiem, izmantojot to, kas tur pieejams, — ceru uz mikrofonu, vismaz kādu tumbu un vietējā bāra leti vai kultūras nama skatuvi, uz kuras uzkāpt. Paņemšu līdzi merču [no angļu valodas vārda merchandise – preces, kas parasti tiek pārdotas reprezentatīvos nolūkos – aut. piez.], paspiedīšu katram apmeklētājam roku, un varbūt tajā pašā vakarā paspēšu aizbraukt vēl uz nākamo pieturpunktu. Tas varētu palīdzēt aizvest «Balzama» vēsti ārpus Rīgas un nogādāt cilvēkiem, kas citādi to nebūtu izdzirdējuši. No koncertiem galvaspilsētā un citās lielajās pilsētās vasarā plānoju atturēties, bet rudenī gaidāmi koncerti arī tradicionālākās lokācijās un, iespējams, arī ārpus Latvijas.

Varbūt vari padalīties, uz kādu festivālu skatuvēm kāpsi?

- Laikam vēl ne. Vispār uz festivāliem vairāk fokusēšos nākamvasar. Man šķiet, ka «Balzams» tomēr nav festivālu materiāls, tas labāk noderēs nelielākiem koncertiem.

Un kā ar ierakstiem?

- Šis tas ir procesā, bet tie nav soloprojekti. Strādājot pie «Balzama», atliku dažādas sadarbības, tāpēc tagad nedaudz parēgošos dažu citu cilvēku ierakstos. Vēl ceru veltīt pietiekami daudz uzmanības arī video filmēšanai, bet, atklāti sakot, es jau tagad vēlos taisīt jaunus bītus, un, kā ir jauni bīti, tā ir jaunas idejas jaunai mūzikai. Man negribētos, lai nākamais ieraksts iznāktu pēc vēl trīsarpus gadiem vai vēl ilgāka laika, bet man to ir pagrūti kontrolēt, tāpēc prognozēt savu tuvāko nākotni radošajā sfērā nav viegli.