TVNET: Viss sākās ar akciju - ar gliemežiem pilsētvidē pirms četriem gadiem, kas simbolizēja lēno valsts kustību attiecībā uz laikmetīgās mākslas muzeja izveidi. Pēc nesenajām AB Bankas nedienām, kas iesaistīta šajā projektā, šķiet, pilsētā būtu jāizvieto vēl lielāki, vēl lēnāki gliemeži.

Šā iemesla dēļ esam radījuši MVT Vasaras māju, kas Rīgas pilsētai ir nozīmīgs inovatīvs un izglītojošs projekts. Tas kopš 2015. gada vasaras attīstās saskaņā ar fonda izvirzītiem mērķiem – aktualizēt latviešu mākslu un latviskās vērtības, kuras ir radušās padomju periodā, dokumentēt un sabiedrībai atspoguļot mūsdienu mākslas procesu, kā arī kultūrpārtikas patēriņā iesaistīt pēc iespējas plašāku sabiedrības loku un pievērst uzmanību 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveides nepieciešamībai Rīgā, kur vienkopus un pastāvīgi izstādītu mākslas darbus, kas tapuši no 1945. līdz 1991. gadam, un radītu pilnvērtīgu priekšstatu par Latvijas mākslas mantojumu.

TVNET: Tāpēc arī šie koncerti...

Jā, šo notikumu sērijā MVT Vasaras māja piedāvā modeli tam, kā nākotnē vajadzētu funkcionēt modernam mākslas muzejam tieši jaunu interpretāciju veidošanā par jau kultūrvidē atpazīstamiem un nozīmīgiem mākslas darbiem. Šāda veida pieeja aktualizē mūsu mantojumu un to savieno ar laikmetīgo vidi un skatījumu – padarot to saprotamu un interesantu mūsdienu kontekstā. Rezultātā tiek radīti jauni kultūras produkti, kas balstās iepriekšējo paaudžu radītajos darbos.

TVNET: Tad sanāk, ka, piemēram, Atis Jākobsons vai Kristians Brekte šajā gadu rāmī neiederas, jo viņu aktīvais radošais posms sācies salīdzinoši nesen. Kādā muzejā lai izstāda viņu darbus?

TVNET: Atvainojos, biju domājusi 20. gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslas muzeja izveidi. Akcents uz 1945. līdz 1991. gadu tika likts, jo KM bija noslēgusi PPL ar AB.LV banku un Teterevu fondu par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, kurā tiktu eksponēta valsts un AB.LV laikmetīgās mākslas kolekcija. Lai saprastu šodienas mākslu, ir jāsaprot, no kā tā radusies. Citādi tas ir kā alfabēts bez «Kk, Ķķ, Ll, Ļļ, Mm, Nn, Ņņ, Oo, Pp» - bez tiem pilnvērtīgi tekstu nevar skaidrot. Un šajā muzejā ir jābūt gan Brektem, gan Jēkabsonam, Neiburgai, Tučai, Dzuzillo, Strokinam, Balčum un vēl veselai virknei izcilu mākslinieku.

TVNET: Un no sava skatpunkta... par AB bankas ietekmi uz šo situāciju?

Tas, ka netiks celts plānotais Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, - tas ir milzīgs zaudējums, bet tas vēl skaidrāk parāda, ka 20. gadsimta otrās puses un

mūsdienu mākslas muzejs ir jāveido valstij,

jo privāts muzejs nevar aizstāt valsts veidotu pēckara un modernās mākslas muzeju. Bet vai tur būs tas, kas atspoguļo visu periodu? Ir ļoti svarīgi parādīt arī mūsu pēckara mākslu, no kā ir radusies šodienas māksla. Un, lai izprastu šodienas mākslu, kā arī mūs pašus kā cilvēkus, mūsu vecākus, ir jārāda arī pēckara periodā radusies māksla. Tikai tad aina būs pilnīga. Tas ir stāsts par to, kas mēs esam šodien. Mums ir tādas bagātības – savu mākslu nedrīkstam slēpt kastēs, atstāt novārtā. Tai jābūt redzamai, pieejamai.

AB.LV bankas likvidācija, protams, ir liels zaudējums visai kultūras nozarei. Jo daudzi projekti tiek apstādināti un tas noteikti pavājinās mecenātismu Latvijā, kas šobrīd balstās tikai uz dažiem mecenātiem.

TVNET: Par tevis minēto kultūrpārtikas patēriņu. Padomju gados kultūru tiešām patērēja, arī gleznotāju, kas varēja pelnīt ar savu profesiju, biju procentuāli daudz. Kādas ir izredzes šodien tam, ka cilvēki novērsīsies no saviem ekrāniem un sāks atkal aktīvāk patērēt mākslu?

Manuprāt, kopumā interese par laikmetīgo mākslu un kultūru turpina augt. Ja pirmajos gados «Mākslai vajag telpu» vasaras mājai Kalnciema ielā blakus dzīvojošās kundzes skeptiski raudzījušās uz notiekošo, tad tagad tās kļuvušas jau par lielām mākslas ekspertēm, kuras tagad nāk gandrīz vai uz katru izstādes atklāšanu. Katru gadu apmeklētāju un interesentu skaits aug. Mums ir ļoti bagāts kultūras notikumu piedāvājums, brīžiem pat nav iespējams visus vēlamos apmeklēt. Esmu pārliecināta: ja nebūtu pieprasījuma, tad nebūtu arī tik bagāts un kvalitatīvs piedāvājums.

Kultūra mums ir asinīs. Bet problēma rodas tajā, ka Latvijas sabiedrība laikmetīgo kultūru nepazīst pietiekami labi, jo ir ļoti grūti mīlēt to, ko nepazīsti.

Lai laikmetīgo mākslu iemīlētu, tā ir jāpazīst – tādēļ ir vajadzīgs šis muzejs ar pilnvērtīgu priekšstatu par Latvijas mākslas mantojumu, jo, lai saprastu šodienas mākslu, ir jāsaprot, no kā tā radusies. Tas ir mūsu laikmeta spogulis. Laikmetīgajai mākslai ir tieksme provocēt, radīt dažādas emocijas, un ne vienmēr tā ir ļoti skaista. Tā ir tāda, kas šokē, un, protams, pirmajā brīdi var nobīties. Mums «Ārup» izstāžu sērijā bija provocējoša izstāde, kur Aivars Grāvelis bija uztaisījis performanci, kur tautu meitas bija apģērbtas tikai līdz pusei, tātad apakša visa bija kaila. Bija grezni saklāts galds, viņas ēda no šokolādes strūklakas – skaidrs, ka tas raisīja diskusijas, un zināma daļa sabiedrības vārījās. Bet tas jau ir tas mērķis – radīt kaut kādas emocijas, iekustināt, lai cilvēki domātu, diskutētu.

TVNET: Laikmetīgā māksla, kāds īsti ir atskaites punkts?

Pasaules mākslas vēsturē par laikmetīgo mākslu varam sākt runāt jau ar 20. gadsimta sākumu, kamēr Latvijas teritorijā tikai ar pēckara posmu, kad mākslinieki izteikti sadalījās divās pēc uzstādījuma atšķirīgās grupās - trimdas māksliniekos, kas uzsūca brīvās pasaules tendences, un padomju sistēmas māksliniekos, kuriem «tika lūgts» neaizrauties ar buržuāziskiem ķēpājumiem. Izteikta iekļaušanās laikmetīgās mākslas strāvojumos vērojama, sākot ar 80. gadiem. Pēc šā atskaites punkta tiek veidota arī LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcija.

TVNET: Esmu sarunājies ar mākslas galeriju vadītājiem, un viņi atzīst, ka cilvēki diezgan rezervēti skatās uz laikmetīgās mākslas iegādi. Ja salīdzinām cenas, tad, piemēram, par 2000 eiro varam iegādāties kādu klasiķa Konrāda Ubāna darbu, kurš savu vārdu jau Latvijas mākslas vēsturē ierakstījis, un ar tādu pašu summu jārēķinās, ja vēlamies nopirkt kādu gados jauna gleznotāja veikumu, kura vieta un statuss vēsturē vēl nav zināmi. Ar ko šāda netaisnīga cenu vienlīdzība skaidrojama?

Kopš pastāv māksla, jautājums par tās vērtību ir raisījis strīdus. Andrē Bretons apgalvoja, ka mākslas darbam ir vērtība tikai tad, ja tas virmo nākotnes atspīdumos, manuprāt, tas arī ir tas, kas liek cilvēkiem interesēties un iegādāties laikmetīgo mākslu. Lai atbildētu uz šo jautājumu, laikam vispirms ir jāsaprot, kādēļ konkrētais pircējs vēlas iegādāties mākslu; vai to dara investīciju dēļ, vai lai papildinātu savu kolekciju, vai arī konkrētais darbs viņu iedvesmo, paātrina iztēli, izaicina.

TVNET: Vai galvenais kritērijs mākslā nav - vēlos es šo darbu pie savas istabas sienas vai ne?

Tikai katrs pats var noteikt, vai darbs ir mākslinieka vai galerijas noteiktās summas vērts vai tomēr nav. Tātad - kritēriji ir ļoti individuāli. Mēs ar vīru izvēlamies darbus, kuriem ir stāsts. Kuri savā ziņā atspoguļo mūsu redzējumu un pasaules uztveri, kas mūs papildina un attīsta.

_{* «Skaņai vajag mākslu» projektā piedalās grupa «Instrumenti» ar muzikālo ainavu par Džemmas Skulmes darbu «Putnubiedēklis» Marijas Ulmanes scenogrāfijā, grupa Mumiy Troll ar muzikālo interpretāciju par Bruno Vasiļevska darbu «Klusā daba – saules stars» Krišjāņa Elvika scenogrāfijā, Imants Kalniņš ar kompozīciju par Māra Ārgaļa darbu Bez nosaukuma GolfClayderman scenogrāfijā, Intars Busulis ar muzikālo interpretāciju par Dainas Riņķes darbu «Mūsu māja» Madaras Kvēpas scenogrāfijā, Vestards Šimkus ar kompozīciju par Māra Ārgaļa darbu «Mūzika» Jāņa Šneidera scenogrāfijā un grupa «Prāta Vētra» ar savu interpretāciju par Rūdolfa Piņņa darbu «Dārgakmeņi» Jāņa Kraukļa redzējumā. Izstāžu cikla mākslinieciskais vadītājs ir Kristians Brekte.}