/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
Mūsdienu divdesmitgadniekiem un trīsdesmitgadniekiem pieaugšanas pieturpunktus nereti izdodas sasniegt krietni vēlāk nekā viņu vecāku paaudzei. Patiesais profesionālais aicinājums, pirmais mājoklis, ģimenes ligzdas vīšana un īstena atbildība – tas viss mēdz notikt arvien vēlāk un vēlāk, liekot vaicāt, vai jaunība maz var beigties. Paaudzes pieaugšanas stāstu preparē filma “Mūžīgi jauni” (rež. Armands Začs, 2025), kas pieejama ekskluzīvi LMT Viedtelevīzijā.
Mazulis maina ne vien jauno vecāku, bet arī visu apkārtējo dzīves. Par to nākas pārliecināties kādai draugu grupiņai, kuras jaunības bohēmu izjauc Ievas un Alekša kļūšana par vecākiem. Nu vairs joki nav mazi, un neviļus nākas sev uzdot jautājumu – vai nav laiks beidzot pieaugt?
Filmas režisors Armands Začs atzinis, ka arī pats savulaik nonācis līdzīgā situācijā kā “Mūžīgi jauno” varoņi – tieši viņš bijis pirmais no draugu grupiņas, kam ticis gods iekāpt vecāka lomā. Tas neizbēgami iezīmējis pārmaiņas ne vien paša, bet arī apkārtējo dzīvē. Savukārt filmas aktieri Emīls Ralfs Zagorskis un Jana Herbsta vērtē, ka šis ir stāsts, kas precīzi atspoguļo minēto paaudzi, tostarp tieksmi pēc iespējas ilgāk turēties pie jaunības brīvības, izvairoties no atbildības.
Filmas autors neslēpj, ka stāstā ir pietiekami daudz elementu no reālās dzīves un individuālās pieredzes. Tas ir ne vien fakts par pašu kā tēti, bet arī līdztekus piedzīvotie sāpīgie notikumi.
“Mūžīgi jauno” varoņiem ir vairāki iedvesmas avoti patiesajā dzīvē, tomēr tiešāks filmas varoņa Mārtiņa prototips ir pāragri mūžībā aizgājušais mūzikas producents Matīss Runtulis, kurš bija tuvs Armanda Zača draugs. Tur arī slēpjas viens no stāsta aicinājumiem – pievērsties draudzības lomai mentālās veselības uzturēšanā. Dažkārt patiess jautājums “Kā jūties?” un gatavība uzklausīt atbildi var nozīmēt daudz.
Kino nozarē Armanda Zača vārds jau ir pazīstams. “Mūžīgi jauni” ir viņa debijas pilnmetrāžas spēlfilma, taču portfolio ir vairāki darbi, kas pierāda viņa talantu kā montāžas režisoram. Par filmām “Spiegs, kurš mans tēvs” (rež. Gints Grūbe, Jāks Kilmi, 2019) un “Janvāris” (rež. Viesturs Kairišs, 2022) viņš saņēmis “Lielo Kristapu” par montāžas režiju. Tāpat viņš sastrādājies ar dokumentālā kino klasiķi Ivaru Selecki filmā “Turpinājums. Pieaugšana” (rež. Ivars Seleckis, Armands Začs, 2024). Par īsmetrāžas spēlfilmu “Resistance is Futile” (2023) Začs saņēmis “Lielo Kristapu” kategorijā “Labākā spēles īsfilma”.
Ko darīt, kad jūti, ka jaunības dienas tuvojas beigām? Kā virzīties tālāk un beidzot iekāpt pieaugušā kurpēs? Par to var aizdomāties kopā ar filmas “Mūžīgi jauni” galvenajiem varoņiem viņu pieaugšanas ceļa meklējumos.
Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju"