Kas pēc jūsu kā Mārtiņa Freimaņa drauga domām sabiedrībai būtu par viņu jāzina?
Viss, kas sabiedrībai būtu jāzina par Mārtiņu, būs aprakstīts augustā gaidāmajā Daigas Mazvērsītes grāmatā par viņu. Viņš bija ļoti jūtīga dvēsele – mākslinieks caur un cauri. Tie, kas kaut kādā brīdī atļāvās viņu izsmiet vai pasmieties par viņu, piemēram, Eirovīzijas sakarā, viņi nenojauta, cik lielu ļaunumu nodara tai jūtīgajai sirdij. Es to redzēju. Viņš pēc tā mēdza būt burtiski salauzts, un es mēģināju viņam iemācīt, kā lai saka, to «laist pāri» un ne tik ļoti pārdzīvot, bet saprast, ka tā arī ir uzmanības izrādīšana. Patiesību sakot, nav tik būtiski vairs, ko mēs par viņu domājam kā par cilvēku, bet svarīgāk būtu klausīties un mēģināt atšifrēt viņa dziesmas. Jo tās dziesmas es faktiski tikai tagad saprotu. Klausos vārdus un domāju: «Sasodīts, tā taču ir liela dziesma, kā es to nesapratu toreiz?» Varbūt traucēja zināma konkurences sajūta. Likās varbūt pārāk sarežģīti toreiz. Tagad klausos un, johaidī, tur taču viss ir pa plauktiem salikts un viņš ir uzrakstījis gandrīz katrā dziesmā savu dzīvi. Ja jūs klausāties un jums patīk Freimaņa dziesmas, bet viņš nešķiet pievilcīgs kā cilvēks kādu iemeslu dēļ, tad tam vairs nav nozīmes. Šobrīd ir tikai viņa dziesmas, un tās tiešām daudz ko stāsta ne tikai par viņu, bet arī par mums.