Tu laika gaitā esi spēlējis kopā ar neskaitāmiem mūziķiem un grupām. Projekts «Xylouris White» oficiāli ir aktīvs piecus gadus. Kas šajā laikā ir mainījies tavā dzīvē – muzikāli un personīgi?

Šis ir bijis lielisks laiks. Es tiešām esmu strādājis ar daudziem mūziķiem, bet vienmēr ir bijusi grupa, ko uzskatu vairāk par «savējo», – agrāk «Venom P Stinger», «Dirty Three», tagad «Xylouris White». Pirms pieciem gadiem kādu laiku atkal biju spēlējis kopā ar «Cat Power», tas posms bija noslēdzies, un jutu gan brīvību, gan vēlmi darīt lietas, kas ilgi bija sēdējušas prātā, – strādāt ar dejotājiem, paspēlēt bāros kopā ar Emetu Keliju un braukt uz Krētu pie čoma Jorga Ksilura un viņa ģimenes.

Visi šie plāni piepildījās, bet tieši «Xylouris White» dabīgi izauga par projektu, kas strauji un ražīgi kustas uz priekšu, mums ar Jorgu patīk daudz spēlēt, patīk būt dažādās situācijās, attīstīt grupu. Lai arī projekts pastāv piecus gadus, izdoti trīs albumi un nospēlēti neskaitāmi koncerti, ir vēl ļoti daudz lietu, ko gribam darīt. Vēl viens faktors, kas ietekmējis šo ceļu, ir satikšanās ar Gaju Pičioto [Guy Picciotto; visu projekta albumu producentu, kādreizējo grupas «Fugazi» dalībnieku – aut.] brīdī, kad projekts tikko bija sācies. Tā nu viena no lietām, kas ir mainījusies šajā laikā, ir dzīvē ienākusī komunikācija ar visiem brīnišķīgajiem cilvēkiem, ar kuriem mēs strādājam kopā, viņu satikšanās caur tiem procesiem, kurus mēs ar Jorgu esam iekustinājuši. Ļoti daudz mācību, ļoti daudz baudas, ļoti daudz atradumu – piemēram, ticība sev, kas šajā laikā man ir augusi. Dažādos dzīves brīžos tu restartējies un saproti, ka situācijas var uztvert citādi, nekā esi ieradis vēl pirms brīža.

«Xylouris White» daiļradē ir gan pasaules mūzikas, gan Rietumu alternatīvās mūzikas struktūras. Vai tu tās redzi kā divas dažādas pasaules? Cik viegli ir tās apvienot?

Krētiešu folkmūzika un austrāliešu roks tiešām ir divas dažādas pasaules, bet tās nav viena otrai galīgi nesaprotamas – vismaz kaut kādā mērā. Es Krētas mūziku klausos jau 30 gadus – it īpaši Ksiluru ģimenes mūziku. Tātad varētu teikt, es biju zīdaiņa līmenī, kad sāku spēlēt kopā ar Jorgosu, un šobrīd esmu 5 gadus vecs, bet man tomēr aiz muguras ir vēl arī 25 gadi klausītāja pieredzes šajā laukā.

Vai es saprotu Rietumu mūziku? Daļu. Vai es saprotu Krētas mūziku? Vai šajās kultūrās vienu un to pašu saprot tāpat? Protams, nē, bet tā varbūt ir tukša salmu kulšana. Ja skatās uzmanīgāk, Ksilurim svēta ir deja, man svēta ir dzīvīguma izjūta – par to domājot, es uzaugu Melburnā.

Man šķiet, ka daži cilvēki dzird mūziku, dzird aizrautību tajā un viņus sāk iedvesmot stils, skaņas, pieturas punkti vai vienalga kā tos sauc – instrumentu toņi, dažādi pastiprinātāji, akordi, temps. Bet es domāju, ka aizrautība bieži nāk no tāda kā svaiguma, un tas ir kļuvis par manis iekāroto rezultātu. Kad dzirdēju Ksiluru ģimenes mūziku pirmoreiz, man iepatikās tās sajūta. Man tā joprojām patīk. Jorgam mašīnā skan Krētas mūzika – es to mīlu un klausos. Kad braucu, pēdējā laikā bieži klausos Niko, Džordžu Spārksu. Tieši tik viegli ir savienot tās pasaules.

Cenšos noķert to strāvu, ko Jorgoss nes līdzi no Krētas, un viņš droši vien varētu to pašu teikt par mani. Mums ir atšķirīgas izjūtas, un mēs daudz iegūstam no to krustpunktiem. To ir grūti skaidrot, bet man tas viss ir interesanti – un pašā pamatā mani Krētas mūzikā pievelk tas pats, kas rokmūzikā, – zināma veida esenciālisms – ja vien tas neskan smieklīgi.

Albums «Mother» tika izdots pavisam nesen – vai vari pastāstīt, kā tas tapa? Kā notiek dziesmu rakstīšana, kā ieraksts? Vai ieraksts tapis brīvā atmosfērā vai sekojot kādam plānam?

Dziesmas nāk no dažādām vietām, vienas saliekam kopā jau no nulles, citas nāk no tradicionālas mūzikas – brīžiem ir ļoti grūti pateikt, no kurienes mēs tos pavedienus stiepjam, pat ja tam ir kāda nozīme. Bieži tās dziesmas, kas vairāk skan pēc roka, nāk no Krētas folka, bet mūsu iekaltās dziesmu daļas izklausās improvizētas un otrādi. Dažas dziesmas pirmoreiz spēlējam dzīvajā, citkārt studijā, mēs ierakstām mūziku bieži un daudzās dažādās vietās. Tādas idejas izaug par dziesmām. Mums ir ļoti daudz materiāla, un cenšamies saprast katra albuma dabu, lai piemeklētu tam atbilstošāko. «Mēs» – tie esam Jorgs, es un Gajs.

Daļu «Mother» albuma ierakstījām Gaja studijā, daļu Ņujorkā un Krētā. Stīgu partijas iespēlējušas divas citas mūziķes – es viņām nosūtīju failus, bet savas daļas, šķiet, viņas ierakstīja kādā viesnīcas istabā, tūres busā vai kur citur.

Par albumu kopumā – tā ir saruna starp mūsu domām un realitāti.

Tas, ko esam izdarījuši, mūs noved pie tā, par ko kļūstam. Šis albums man liek justies tā, it kā mēs būtu atklājuši sevī vēl vienu jaunu grupu.

Tu esi koncertējis Austrālijā, ASV un lielākajā daļā pārējās pasaules. Vai vide tevi ietekmē? Vai tev šķiet, ka piederi kādai mūzikas scēnai?

Mēs uzstājamies visur kur, tiesa. Un jā, vide mūs ietekmē, cilvēki, vietas, pilsētas, bet vēl vairāk tas, ko nesam sev līdzi, – un tā pamatā ir Krēta un Melburna.

Man šķiet, ka bundziniekiem ir grūti panākt viegli atpazīstamu skanējumu, bet tev tāds piemīt. Kā tu būvē savu setu un skaņu?

Jā, es bieži skanu pēc sevis, un es īsti pat nezinu, kāpēc tā ir. Man patīk plaša skanējuma bungas, pat ja mana izpratne par ierakstu producēšanu laika gaitā ir mainījusies. Telpas skanējumam joprojām piešķiru lielu nozīmi.

Kādu mūziku šobrīd klausies?

Alisi Koltreinu un kantri mūziku – pārsvarā. Kā jau minēju, nesen no jauna atklāju Niko un Chelsea Girls, klausos vecu Krētas mūziku. Un Lanu del Reju.