Albumā iekļautas desmit dziesmas, kuras varētu nosaukt par muzikālām viduslaiku pilsētām: apkārt tām apjozts ar dobjiem basiem un atsperīgiem bītiem stiprināts elektroniskās mūzikas mūris, aiz kura nākamais drošinājuma žogs – ar akustiskajiem instrumentiem, un pašā viducī, pilsētas laukumā dej, dzied un gavilē Asnate un Aurēlija Rancānes, Laura Līcīte, Gabriēla Zvaigznīte, Annemarija Moiseja un Kate Slišāne.

Pašas "Tautumeitas" sevi dēvē par "etno-pop mūzikas grupu, kas savā mūzikā izmanto latviešu tautasdziesmu melodijas un tekstus, veido spēcīgas harmonijas un sakausē tās ar mūsdienīgiem bītiem un skaņām, veidojot maģisku, spēcīgu un jaunu latvisko skanējumu."

Vēl grupas skanējumam ir raksturīgs pasaules mūzikas atvēziens: kā pamatu izmantojot lokālas tradicionālās mūzikas tradīcijas, "Tautumeitas" tās replicē plašāku areālu skanējumos, kuriem no pirmā ausu klausījuma nav saistības ar to, kas ir latvisks un kā to atpazīstam, bet tajā pašā laikā – klausoties vairāk un tālāk, varam paši sev atzīt: "Jā, bet kāpēc arī tā nevarētu skanēt latviešu tautas mūzika?"

Spilgts piemērs šai simbiozei ir skaņdarbs "Danco, Jāni", kura kodu atpazīsim uzreiz: stāsts ir par Vasaras saulgriežiem un šim laikam piederīgo vārdu. To arī apstiprina dziesmas vārdu ritējums, kamēr stīgu instruments, kurā vienkop šķiet sakausēta vijole un ģīga, ar savām mirklīgajām ievilcēm atsauc atmiņā ko no Austrumzemju šamaņu rituāliem, kādu "galēji autentisku" raksturu, kurā mūzika ir nevis estētiskam baudījumam paredzēta jaunrade, bet rituāla sekmīgas norises priekšnoteikums.