Jack White «Boarding House Reach»

(Third Man) 11/12

Saprotiet pareizi, daudzi spēlē rokmūziku - vieglāku, smagāku, eksperimentālāku vai komerciālāku, taču lielākoties vai nu tiek citēts jau kaut kas labi zināms, vai, ja arī izdodas notvert kādu novitāti, tas notiek «pagrīdē» un tā plašākai publikai paliek nemanīta.

Džeks Vaits ir izņēmums. Džeks ir īpašs.

Ja pieņemam, ka pēdējā rokmūzikas revolūcija notika gadu tūkstošu mijā, kad, vienkāršiem vārdiem runājot, ņūmetāls ar «Limp Bizkit» u.tml. grupu izteiktu komercializēšanos sevi izsmēla un vietā nāca klasiskā roka «revival» grupas - «The Strokes» un «The White Stripes», tad Džeks Vaits bija daļa no šīs mazās revolūcijas. Jā, «The White Stripes» nebija nekas jauns (kur nu vēl «The Strokes»), Vaits atzinis, ka daudz ko aizguvis no «Flat Duo Jets», no klasiskā blūzroka, taču tā ir tradīcija, kuru viņš pārņēma un kurā ar laiku ienesa jaunas vēsmas, tādējādi uzturot dzīvu blūzroka garu.

Pēc vairākiem «balto strīpu» albumiem, ierakstiem ar «The Dead Weather» un «The Raconteurs», diviem solo albumiem (skat. TVNET recenzijas) Vaits ir nonācis punktā, kur bija nepieciešamas pārmaiņas, un ar šo jauno albumu «Boarding House Reach» viņš ir atradis atslēgu uz rokmūzikas vēstures grāmatas nākamo nodaļu.

Jā, hiphops ir modē, tas dominē, taču, ja no tā paņem to labāko, tad var turpināt dzīvot arī rokmūzika.

Tā vietā, lai ierakstītu albumu ar saviem čomiem, Vaits sācis interesēties, kas ir tie mūziķi, kas spēlē dzīvos instrumentus reperu Kendrika Lamāra, Jay-Z, Kanjes Vesta koncertos. Kad apzinājis šos mūziķus, uzaicinājis uz ierakstu studiju.

Rezultātā tapis albums, kurā saplūst labākais no blūzroka, labākais no hiphopa, kā arī šis tas no fanka, elektronikas un psihedēlijas.

Džeks izkāpis no savas komforta zonas. Albums nav tapis viņa vinilražotnes/studijas/rančo «Third Man Records» Nešvilā, bet gan Ņujorkā.

Aizraušanās ar hiphopa estētiku datējama jau agrāk. Viens no albumā iekļautajiem skaņdarbiem «Ice Station Zebra» tapis laikā, kad Džeks plānoja kopīgu albumu ar reperi Jay-Z. Četru minūšu garā dziesma balstās uz bungu un basa rifa, kurš ieskaņots kā cilpa un brīžiem atkārtojas kā sampls. Tam visam pa virsu blūzīgas klavieres, kongu piesitieni, džezīgs bass par kuru atbildīgs sesiju mūziķis «NeonPhoenix» (spēlējis ar Herbiju Henkoku, Kanje Vestu, Migelu). Visas nianses aprakstīt nav iespējams. Ar katru jaunu klausīšanās reizi var atklāt ko jaunu.

Viens no spēcīgākajiem albuma skaņdarbiem ir arī viens no senākajiem. «Over and Over and Over» pirmie aizmetņi radušies jau 2005. gadā. Vairākas reizes skaņdarbs ierakstīts, līdz tikai tagad, pieslēdzot fūzētu oktāvera (octaver) pedāli, Vaits atzina šo versiju par labu esam.

Ģeniāls (jā, lietošu šādu apzīmējumu) ir arī «Corporation» - tāds kā smagnējs Stīvija Vondera «Superstition» ar fūzētu klavinetu visam pāri.

«Esmu nolēmis dibināt korporāciju! Kurš piedalās?»

Es piedalos.

Viens no gada albumiem. Rokmūzikas jomā šo būs grūti kādam pārspēt.

Izdošanas datums - 23.03.2018.

_{2005. gadā Vaita grupa «The White Stripes» uzstājās Rīgā «Sapņu fabrikā».}