Koncertsērija «Skaņu meža jaundarbi Latvijas valsts simtgadei» paredz trīs koncertus ar pirmatskaņojumiem – pasaules līmeņa avangarda mūzikas jaundarbus trijos hrestomātiskos avangarda mūzikas žanros (brīvā improvizācija, laikmetīgā mūzika un elektroakustiskā mūzika). Par iedvesmu šādi atzīmēt Latvijas valsts simtgades tuvošanos kalpojusi Janna Ksenaka (Iannis Xenakis) episkā elektroniskās mūzikas kompozīcija «Persepolis», kas tika radīta 1971. gadā Širazas mākslas festivālam Irānā par godu persiešu impērijas dibināšanas 2500. gadadienai un kas caur savu novatoriskumu arvien atgādina par šo notikumu un zemi.

Tā kā atšķirībā no elektroniskās mūzikas un laikmetīgās kompozīcijas, brīvā improvizācija paredz skanisku jaunradi bez iepriekš sagatavota muzikāla materiāla, pirmais no šiem koncertiem piedāvāja nevis fiksētu jaundarbu, bet gan jaunu sadarbību starp diviem mūziķiem, kas nekad iepriekš nav improvizējuši kopā. Otrais un trešais koncertsērijas pasākums tiks izziņoti drīzumā.

Koncertsērija top ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas «Latvijai – 100» atbalstu.

Žurnāls Rolling Stone Ņujorkas trompetistu Pīteru Evansu nodēvējis par «vienu no retajiem virtuozajiem spēlētājiem, kas patiešām gatavi uzņemties radošus riskus». Līdzās tādiem mūziķiem kā Gregs Kellijs (Greg Kelley) un Neits Vūlijs (Nate Wooley), Evanss ir viens no vadošajiem vārdiem amerikāņu mūzikas kustībā, kas tiecas paplašināt trompetes kā instrumenta fiziskās iespējas un lauzt priekšstatus par to, kā šis instruments tiek uztverts kultūras vēstures kontekstā. Evansa un Vūlija daiļrades gadījumā jāsecina, ka viņu pieteiktās netradicionālās instrumentu spēles tehnikas (kā arī jaunie augstumi, līdz kuriem viņi ir pacēluši priekšgājēju eksperimentus) ir ievērojami sasniegumi ne tikai avangarda mūzikas laukā, bet mūsdienu mūzikā kā tādā – var apgalvot, ka virknē Vūlija solo priekšnesumu un Evansa solo ierakstu (īpaši 2016. gada apjomīgajā un skaniski vērienīgajā albumā «Lifeblood») ir dzirdamas skaņas, uz kurām trompete tiktāl gluži vienkārši «nav bijusi spējīga».

Lai gan Evansam ir dažādi projekti, kuros viņš labprāt vingrina savas spējas bopā un tradicionālākā vai daļēji notētā džezā, savos brīvās improvizācijas projektos – īpaši solo priekšnesumos – viņa mūzikai piemīt radikāls skanējums un zināms netradicionālu instrumenta spēles tehniku pārblīvējums, rosinot domas ne tikai par mūziķa radošajiem lēmumiem vai tehnisko sagatavotību, bet arī par fizisko izturību. Izdevums The New York times par kādu viņa uzstāšanos raksta sekojoši: «Skaņas, ko viņš izspieda, izvilināja un izbiedēja no sava instrumenta, brīžiem bija gluži vienkārši neticamas. [..] viņa seja laistījas sviedros, savukārt es lūkojos apkārt pēc kāda pirmās palīdzības komplekta – spēlēt jebkuru pūšāminstrumentu tik ilgi jau tāpat ir pietiekami liela fiziska slodze, taču tas, ko šajā vakarā darīja Evansa kungs, jau bija teju bīstami.» Žurnāliste Korīne da Fonseka-Volheima (Corrina da Fonseca-Wollheim) šos un daudzus citus iespaidus no mūziķa koncerta apkopoja zem visai precīza virsraksta – «Pīters Evanss māca savai trompetei jaunu leksiku».

Evansa virtuozitātei (komplektā ar teicamu orientēšanos dažādos laikmetīgās mūzikas notācijas veidos) atradies pielietojums akadēmiskajā avangardā – mūziķis ir spēlējis pirmatskaņojumus tādu komponistu kā Braiena Fernīho (Brian Ferneyhough), Džordža Ljūisa (George Lewis) un Entonija Brekstona (Anthony Braxton) darbiem, un ir uzstājies prestižajās Donauešingenas Jaunās mūzikas dienās.

Dziedātāja un komponiste Sofija Jernberga ir dzimusi Etiopijā, bet šobrīd bāzējas divās pilsētās – Oslo, Norvēģijā un Stokholmā, Zviedrijā. Viņa aktīvi darbojas mūzikas laukā un ir viena no modernā džeza okteta Paavo un laikmetīgās mūzikas kvarteta The New Songs vadītājām un komponistēm. Jernberga guvusi kritiķu atzinību ar savu eksperimentālo dziedāšanu un spēju izdziedāt sarežģītas kompozīcijas. Viņa ir izpildījusi Arnolda Šēnberga (Arnold Schoenberg) «Mēness Pjero» un 2014. gadā dziedāja Salvatores Šiarīno (Salvatore Sciarrino) operā «Loengrīns». Viena no viņas dziļākajām interesēm ir balss instrumentālo iespēju attīstīšana. Jernbergas dziedājumi iekļauj skaņas un tehnikas, kas nereti apstrīd pieņemtās dziedāšanas formas – viņa ir padziļināti praktizējusi atonālu dziedāšanu. Kā augsti vērtēta improvizācijas māksliniece, Sofija bieži parādās dažādos pazīstamos sastāvos, taču regulāri spēlē kopā ar čellisti Lēnu Grenageru (Lene Grenager). 2017. gada oktobrī Jernberga sniedza īpaši spožu solo priekšnesumu festivāla «Skaņu mežs» atklāšanas koncertā.

_{www.skanumezs.lv}