Pašmāju dziedātājs Justs Sirmais, kurš marta beigās plāno laist klajā jaunu albumu, intervijā ar TVNET dalījās ar secinājumiem pēc savas pirmās lielās pieredzes pasākumu vadīšanā, kā arī apsprieda savu dalību Eirovīzijas dziesmu konkursā un dalījās ieteikumos, kas noderētu šā gada Latvijas cerībai Laurai Rizzotto.
Tu kopā ar Dagmāru Leganti vadīji šovu «Supernova 2018». Kā bija sastrādāties ar viņu?
Ļoti forši. Dagmāra ir pozitīvisma iemiesojums, draudzīga. Savā ziņā vienkārša, bet ļoti eleganta. Man bija patiešām viegli ar viņu sastrādāties, jo radās tāda sajūta, ka viņa palīdzēs, ja vajadzēs. Jutu, ka varu uzticēties savam partnerim.
Tā bija tava pirmā pieredze pasākumu vadīšanā?
Jā. Aizvadītajā vasarā gan vadīju vidusskolēnu jaukto koru salidojumu Valmierā. Taču tas bija brīvdabas pasākums, nekādas televīzijas. Tas bija mans pirmais izaicinājums šajā jomā.
Vadot tik svarīgu šovu, ir neizbēgami, ka ne tikai «Supernova 2018», bet arī tevi kā vadītāju sabiedrība apspriež sociālajos tīklos. Vai esi lasījis komentārus par sevi?
Es pats šos komentārus nelasīju, bet, protams, man pastāstīja, par ko cilvēki runā. To uzzināju arī no alternatīvās studijas komandas.
Kas ir tas, pie kā tu plāno piestrādāt?
No sākuma mana problēma bija šūpošanās – to vēlāk nosaucām par «justingu». Pie tā nāksies piestrādāt un pie jušanās brīvam uz skatuves. Kaut arī ar katru raidījumu tas bija arvien vieglāk, kad saproti, kur, kas un kā notiek. [..] Bija tādi viedokļi «kāpēc mums vajag Justu», «kāpēc tāda izvēle vadītājiem?», «viņš taču nav pieredzējis». To es uztvēru diezgan normāli, jo vienmēr, kad mēģini darīt ko jaunu un riskantu, parādās runas par to, ka varbūt nevajadzētu. Arī Toms Grēviņš [bijušais «Supernovas» vadītājs – red. piez.] man teica, ka viņu sākumā «ēda nost bez sāls». Šie komentāri nav ietekmējuši manu darbu «Supernovā».
Ja tev būtu iespēja, tu piekristu atkal vadīt konkursu «Supernova»?
Noteikti. Protams, dzīvē gan ne vienmēr var paredzēt, kas notiks. Šī iespēja man pašam ļoti patika. Nebija tā, ka izdomāju izmēģināt un beigu beigās tomēr ne pārāk patika. Izbaudīju šo visu procesu, sadarbību ar televīzijas komandu, scenārija lasīšanu, gatavošanos. Man vienmēr patīk paplašināt savus apvāršņus, pamēģināt dažādas lietas, mainīties, iemācīties kaut ko jaunu. Ja man piedāvātu vēlreiz šādu iespēju, es, visticamāk, piekristu. Es labprāt gribētu turpināt krāt savu pieredzi un kļūt labākam, mācīties no iepriekšējiem raidījumiem.
Tu 2016. gadā pārstāvēji Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā – ko tu ieteiktu mūsu šā gada pārstāvei Laurai Rizzotto?
Šis ir diezgan ierasts, bet arī sarežģīts jautājums, jo katru reizi ir citādāk. Varētu teikt, ka mēs ar Lauru esam līdzīgi, jo «Triana Park» bija grupa un varēja paļauties viens uz otru. Savukārt solists ir viens tajā visā juceklī. Es viņai noteikti ieteiktu izbaudīt to visu procesu, jo pati Eirovīzija neilgst mūžīgi – tās ir tikai divas nedēļas. Tas pārspīlētais slavas mirklis dziest ļoti ātri. Uzreiz, kad tiek paziņots uzvarētājs. Iesaku komunicēt ar cilvēkiem, labi pavadīt laiku un uzkrāt pieredzi. Protams, ir jāfokusējas uz uzvaru un jādara viss, lai būtu vislabākais sniegums, bet tajā pašā laikā jāatceras, ka tas viss kaut kad beigsies. Ir jāsaprot, ka tie kontakti, kurus tu spēj tur nodibināt, ir daudz noderīgāki nekā sēdēšana istabiņā un fokusēšanās uz iznākumu.
Ko tu pats darītu citādāk?
Kad tu pēc gada to visu sagremo, izsver, ko un kā vajadzēja, tu drīzāk saproti, kā vajadzēja darīt labāk un efektīvāk, nevis citādāk.
Kas ir tava mīļākā atmiņa no Eirovīzijas?
Noteikti tas brīdis, kad paziņoja, ka esam iekļuvuši finālā. Tas bija ļoti pēkšņi. Mūs pusfinālā paziņoja pašus pirmos. Tā sajūta un iešana uz skatuves ar finālistiem... Pati uzstāšanās un cilvēku emocijas arī bija neatsveramas.
Kā tev liekas – vai Latvija šogad iekļūs Eirovīzijas finālā?
Es domāju, ka mums noteikti ir izredzes iekļūt finālā, jo Laura ir ļoti pieredzējusi un pilnībā pārzina skatuvi, ir ļoti droša. Mūsdienās īstā cīņa norisinās sociālajos tīklos, mēģinot piesaistīt fanus un strādāt ar viņiem. Mums visiem ir vēlme sekot kādai grupai. Ja mēs jūtam, ka citi balso, tad arī paši to gribam. Liela nozīme būs tam, kā viņa pasniegs savu tēlu un kāds būs viņas stāsts, jo pats priekšnesums ir reāli tikai trīs minūtes garš. Eirovīzijā tavs stāsts un personība ir tikpat svarīgi kā dziesma, ja pat ne svarīgāki. Ir jāstrādā ar abiem. Es nešaubos, ka viņa nodziedās perfekti. Jautājums ir par to, kā viņai sanāks komunikācija ar faniem. [..]
Ir jācīnās, lai neapkaunotu un ar godu pārstāvētu Latviju. Tā ir ļoti liela atbildība un spriedze.