Raiņa dramatiskajai poēmai «Daugava» ir ne vien literāra, bet arī kultūrvēsturiska vērtība. Sērdieņu dziesmu «Daugava» Rainis radīja trimdas gados Kastaņolā. Pirmais tās izdevums Anša Gulbja apgādā iznāca 1919. gada septembrī, īsi pirms Bermonta karaspēka uzbrukuma Rīgai.
Kā apliecinājums jaundibinātajai Latvijas valstij un par godu Bermonta karaspēka padzīšanai no Rīgas, «Daugavas» pirmizrāde notika Latvijas Republikas proklamēšanas pirmajā gadadienā 1919. gada 18. novembrī, un vēlāk izrādi iekļāva nesen dibinātā Latvijas Nacionālā teātra repertuārā.
Savā poēmā Rainis paudis brīvības idejas par neatkarīgu un nacionālu Latvijas valsti, tādēļ likumsakarīgi, ka pēc stingā padomju laika klusuma poēmas idejas ar vērienu aktualizējās Atmodas laikā 1988. gadā, kad brīvības alkas, cīņa par suverenitāti un tautas nākotni bija aktuālāka nekā iepriekš.
1988. gadā Valmieras drāmas teātrī Valentīna Maculēviča režijā pirmizrādi piedzīvoja viens no spilgtākajiem Trešās atmodas vēstnešiem – uzvedums «Daugava», kas manifestēja brīvas un neatkarīgas valsts ideju. Raiņa poēmas saturisko vēstījumu īpaši emocionāli un spēcīgi iekrāsoja Mārtiņa Brauna komponētā mūzika.
Himniskais skaņdarbs «Saule, Pērkons, Daugava» precīzi trāpīja tā laika noskaņā un ir viena no patriotiski saviļņojošākajām Latvijas dziesmām joprojām, un kopš tās radīšanas brīža ieņēmusi paliekošu vietu latviešu Dziesmu svētku repertuārā. Šis iespaidīgais skaņdarbs, ko nereti dēvē arī par «latviešu mesu», pēdējo 30 gadu laikā piedzīvojis dažādas modifikācijas – no teātra dziesmas kļūstot par oficiāli atzītu Katalonijas neatkarības himnu.