Pēc Otrā pasaules kara daudzas sievietes, arī sešas šā iestudējuma stāstu varones, pārtapa par jaunajai padomju varai nevēlamām. Lai izvairītos no okupācijas, varas iestāžu aresta un represijām, mežs kļuva par viņu vienīgo patvērumu. Pirms skarbās dzīves mežā viņas palīdzēja nacionālajiem partizāniem, kuru vidū bija viņu vīri, brāļi, tēvi, draugi un kaimiņi. Šo sieviešu stāsti ir liecības par dzīvi, attiecībām, uzticēšanos un nodevību, par ģimeni un bērniem, par sāpēm, personīgās brīvības zaudēšanu un šķiršanos.

«Bailes, neziņa, spīts un spēks ir tas, kas pavada pēckara gadus. Daudz asāk tas izpaudās tiem cilvēkiem, kuri devās mežā, lai pretotos jaunajai varai. Varai, kuru viņi nebija aicinājuši un kuru tie nespēja pieņemt. Katram bija savi iemesli, bet viņus visus vienoja mežs - kā patvērums, pirmsākums un beigas. Ir svarīgi runāt par karu laikā, kad mēs «klusiņām» sākam pieņemt domu, ka karš ir kaut kas neizbēgams. Es tam negribu piekrist, redzot, lasot, pētot un klausoties, ko iepriekšējie un pašlaik notiekošie kari ir darījuši un dara ar cilvēku dzīvēm. Tāpēc man šis iestudējums ir tik svarīgs - kā pretstats domai, ka karš ir daļa no dzīves,» savās pārdomās par topošo iestudējumu dalās režisors Eihe.

Speciāli iestudējumam ir radīta īpaša teātra spēles telpa - Bunkurs zem Lielās zāles skatuves.

www.facebook.com/Valmierasteatris