«Grāmata «Rīgas dzīvokļu «likumīgā» izlaupīšana. 1944–1949» nav centieni pārrakstīt kādu Latvijas vēstures posmu vai pielāgot Latvijas mākslas vēsturi kādai modernai Rietumu teorijai, bet gluži vienkāršs (uz dokumentiem, atmiņām un citiem avotiem balstīts) mēģinājums aizpildīt tukšu lauku Latvijas sabiedrības un kultūras vēsturē,» tā grāmatas autors Jānis Kalnačs.
Tas, kas tolaik notika ar rīdzinieku dzīvokļiem un tajos atstāto, līdz šim nav apzināts un pētīts.
Arī ne viena vien pirmajos pēckara gados Latvijas PSR Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja (tag. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) krājumu papildinājuša darba pirmskara piederība un iegūšanas apstākļi nav droši zināmi. «Taču šī grāmata vairāk stāsta nevis par ļoti pazīstamām mākslas vērtībām, bet gan par cilvēkiem, viņu iedzīvi, arī mākslas darbiem, to vietu viņu dzīvē un varu, kas nežēlīgi izmainīja likteņus. Protams, apzinoties, ka varbūt vien retais mākslas darbs ir cilvēka dzīvības vērts un ka ne visam radītajam lemts saglabāties. Mākslas darbiem ir savi – reizēm aizraujoši – likteņi. Daži no tiem pašķetināti šajā pētījumā, mēģinot atbildēt pirms piecdesmit gadiem trimdā literatūras kritiķa Jāņa Rudzīša izteiktajam konstatējumam, ka «to, kas noticis ar daudzām gleznām Latvijā, nezinām»,» tā Jānis Kalnačs.