Tāpat viņa norādīja, ka kino ir spēcīgs ideoloģiskais ierocis, kas var kalpot kā sava veida «buferis» pret hibrītkara iespējamajiem apdraudējumiem.

Kino kritiķe diskusijas laikā arī skaidroja, ka ar filmu eksporta problēmām cīnās ne tikai Latvijas kino nozares pārstāvji. Eiropā ik gadu top aptuveni 2000 filmas un no tām līdz Latvijas auditorijai nonāk ļoti maza daļa. «Tikai neliela daļa no tām izceļo uz pārējām valstīm, ko var skaidrot ar valodas barjeras problēmu, kā arī ar to, ka tajās spēlē maz atpazīstami aktieri,» sacīja Rietuma.

Latvijā pašlaik vislielāko finansiālo atbalstu ir guvušas divas filmas, proti, režisora Aigara Graubas «Nameja gredzens» un Dzintara Dreiberga «Dvēseļu putenis», jo tās ar Valsts kultūrkapitāla fonda palīdzību guvušas attiecīgi 1 un 1,2 miljonu eiro lielu finansējumu. Pēc Rietumas domām, pēc valsts simtgades svinībām pašlaik atvēlēto 10 miljonu eiro vietā kino nozarei nāksies cīnīties, lai saņemtu piecus miljonus eiro.

Taujāts par filmas «Nameja gredzens» vēsturiskumu, tās producents Andrejs Ēķis diskusijā pauda nostāju, ka izvēlētais laika periods sniedz iespēju samērā plašai interpretācijai, jo liecību par to ir ļoti maz un tās pašas mēdz būt nekonkrētas. Līdzīgu viedokli pauda Dreibergs par «Dvēseļu puteņa» tapšanu, norādot, ka projektā piesaistītie vēsturnieki savstarpēji strīdējušies arī par 20. gadsimta pirmās puses nozīmīgākajiem Latvijas vēstures posmiem, kas liecina, ka arī ne tik seni notikumi nav viennozīmīgi interpretējami.

Filmas «Nameja gredzens» pirmizrāde paredzēta nākamā gada 19. janvārī, bet «Dvēseļu putenis» uz kino ekrāniem būs skatāms no 2019. gada 11. novembra.

«Nameja gredzens» būs vēsturisks vikingu stila stāsts par senajām zemgaļu brīvības cīņām 13. gadsimtā un leģendas par Nameja gredzenu rašanos. Savukārt «Dvēseļu putenis» tiek uzņemts, balstoties uz Aleksandra Grīna romānu ar tādu pašu nosaukumu.