TVNET: Tu esi kādu laiku dzīvojusi (vai studējusi?) Losandželosā, biji devusies apostīt Holivudas gaisu. Kāds tas ir?

Losandželosā studējusi gan neesmu, bet ieguvu tā saucamo mākslinieku vīzu, kas ļauj strādāt konkrētā radošajā nozarē, kas manā gadījumā bija kino.

TVNET: Vai taisnība, ka Holivudā uz ielām, kafejnīcās čum un mudž jaunie aktieri, aktrises, scenāristi, visi cer uz lielo iespēju? Taču lielākā daļa šo iespēju tā arī nesagaida...

Taisnība. Nevienā citā pilsētā nav iespējams redzēt tik izskatīgus oficiantus, wanna be aktrises un aktierus, kā tas ir Losandželosā. Tieši tāpēc tur neesot nemaz tik viegli dabūt oficianta darbu - it īpaši Rietumholivudā vai Beverlīhilzā, kur atrodas lielākās aģentūras. Tur ierodas cilvēki no visas Amerikas un ne tikai, cerot, ka viņi «noteikti» piedzīvos Amerikas sapni. Tiks producentu vai aģentu uzrunāti. Tāda masveida dzīvošana ilūziju burbulīšos.

Nekur arīdzan vienuviet neesmu redzējusi tik daudz mentāli slimu cilvēku.

Kombinācija «milzīgas ambīcijas un neliela iespēja» tomēr ir kaitīga garīgajai veselībai.

TVNET: Uz ko pati cerēji, kad turp devies? Un kāpēc šobrīd neesi tur, nestrādā par oficianti cerībā, ka kādu dienu pie tevis kafiju pasūtīs, piemēram, Kventins Tarantīno?

Godīgi sakot, es braucu uz turieni bez ambīcijām un lielām cerībām, drīzāk tā bija ziņkāre un piedzīvojumu kāre. Diezgan ātri sapratu, ka šī pilsēta, arī valsts nav tā, kurā vēlētos dzīvot, strādāt, veidot ģimeni. «Vecās pasaules» - Eiropas balss sauca mani atpakaļ.

TVNET: Un ja kafejnīcā ienāktu nu jau bēdīgi slavenais Hārvijs Vainstīns... Holivudā jau pāris nedēļas gaisā ir gadsimta skandāls, un varbūt pat tiešām labi, ka tur vairs neesi?

Man ir dalīts viedoklis par to, kas notiek ar tā saucamo Vainstīna skandālu un citiem «vainstīniem». No vienas puses, kā sieviete, esmu priecīga, ka tiek aktualizēta šī sāpīgā tēma - vardarbība un joprojām pastāvošā nelīdzsvarotība privilēģijās dzimumiem profesionālajā vidē, bet, manuprāt, tas, kas šobrīd notiek Holivudā, ir jau kļuvis par kaut kādu nekontrolējamu tingeltangeli. Piemēram,

ir jābūt vai nu īpaši naivai, vai tomēr ar kaut kādu aprēķinu, lai piekristu iet pie producenta uz numuriņu, apsēstos uz džakuzi vannas malas un pičotu (prezentētu - red.) savu scenāriju.

Es domāju, tās sievietes, kuras gāja pie viņa privātajos apartamentos, jau ļoti labi zināja, uz kurieni viņas dodas. Profesionālā vidē darba jautājumus nekārto buduāros. Ja vien pats neizvēlas to darīt «citādā veidā».

TVNET: Tā laikam ir...

Mani mazliet tracina šis divkosīgums. Kā zināms, «jaunības un ķermeņa kults», kas ir izteikts izklaides industrijā un visizteiktākais Holivudā, ir ļoti labvēlīgs nosacījums tādiem «Vainstīna scenārijiem». Un, ja paskatās, tad lielākā daļa to sieviešu/aktrišu, kas tagad ļoti skaļi izrunājas un «heštagojas» «Es arī» (lieto tēmturi #MeToo - red.), ir tādas, kas ir izvēlējušās palielināt krūtis, lūpas, uzpolsterēt dibenu. Ja esi pret Vainstīna sistēmu, tad esi arī pret to, ka sievietes tēls tiek postulēts kā seksa objekts izklaides industrijā. Turklāt kāpēc tad pēc šiem «seksuālajiem uzbrukumiem» turpināt ar šo cilvēku sadarboties un vēl jo trakāk - smaidīgai pozēt zibspuldžu gaismās?

Bet

es, protams, nekādā gadījumā te nevēlos attaisnot patiesu vardarbību, izvarošanas gadījumus. Tas ir noziegums, kuram nav ne mazākā attaisnojuma.

TVNET: Vai Latvijā, tavuprāt, arī ir šādi vainstīni? Kino, teātra vidē, modes pasaulē? Vai pati esi ar ko tādu saskārusies?

Te jau nav ne kino, ne teātra, ne nopietnas modes industrijas, lai tādi vainstīni varētu izvērsties. Bet tādi mazie «vainstīniņi» drīzāk ir biežāk sastopami tāpat uz ielas, sabiedriskajā transportā. Tas ir indivīda, proti, vīrieša, iekšējās kultūras un cieņas pret otru cilvēku jautājums. Es pati esmu saskārusies ar mazajiem vainstīniem ārpus darba vides. Darbā - ja godīgi, es vienkārši nepieļautu, ka situācija eskalētos līdz tam, ka man jāskatās, ka kāds manā acu priekšā «onanē džakuzi».

TVNET: Kā vispār nonāci līdz scenāriju rakstīšanai? Vai esi šo jomu kur studējusi?

Mani jau ļoti agrā jaunībā aizrāva kino, bet tā nopietni par to sāku domāt tikai pēc tam, kad biju ieguvusi bakalaura grādu pavisam citā nozarē un pablandījusies pa pasauli. Mani vienmēr ir interesējis naratīvs, tāpēc sapratu, ka tas, kā es varētu izpausties kino pasaulē, varētu būt kino dramaturģija. Un tieši tad uzzināju par to, ka tiek veidota jauna starptautiska kino skola Baltijā (Tallinā - red.), kur būs iespēja apgūt kino dramaturģiju. Mēģināju uz labu laimi, jo man nebija nekādas pieredzes un zināšanu par to, kā tiek rakstīts kino scenārijs. Viens no galvenajiem atlases kritērijiem bija scenārijs īsfilmai. Kaut ko uzrakstīju un kaut kā tiku, un esmu ļoti priecīga par šo uzdrošināšanos tālajā pagātnē.

TVNET: Minēji, ka jūti sevi kā daļu no «Vecās pasaules», esi šeit dzinusi saknes, kļuvusi par māmiņu. Vai tava personiskā pieredze arī atrod ceļu tavos darbos? Skatoties «Bizi un Neguļu», likās, ka stāsts varētu būt iz dzīves.

Manuprāt, katram stāstam ir jāsākas no autora pieredzes. Lai cik arī fantasmagorisks tas vēlāk pāraugtu. Sākumam ir jāsakņojas kaut kādā izdzīvotā pieredzē. Tie stāsti, kas ir pilnībā izzīsti no zila gaisa, ir tādi bezdvēseliski, un to jau lasītājs vai skatītājs uzreiz sajūt ar savām muguras smadzenēm. «Bize un Neguļa» - tas ir mazliet autobiogrāfisks notikums, ne sižetiski - man bija pieci gadi un ģimenē parādījās brālītis, un es šo notikumu ļoti spilgti atceros, pat ļoti vizuāli to atminos. Priekš manis tās bija sava veida «vienas pasaules beigas un citas sākums». Jāteic, ka sākotnēji «Bizei un Neguļai» bija pavisam cits sižets un pat tonis. Stāsts bija fantasmagoriskāks, varētu pat teikt - «bailīgāks», bet, protams, arī ar laimīgām beigām. Bet, kā jau tas kino un arī animācijā notiek, attīstīšanas procesā sižets pakāpeniski mainās līdz atskārsmei, ka tas ir kļuvis pavisam citādāks. Tāpēc, ka tas ir arī režisora, producenta un mākslinieka stāsts. Scenāristam ir jābūt gatavam un atvērtam pret to, ka viņa sākotnējā ideja ir nodota pakāpeniskai transformācijai. Scenārija rakstīšana nozīmē pārrakstīšanu un nemitīgu liekā atmešanu. Tāds ravētāja darbs.

[video]

TVNET: «Bize un Neguļa» ir tāds universāls stāsts, vai neesat ar Edmundu Jansonu un «Atom Art» komandu domājuši šo stāstu iznest ārpus Latvijas robežām?

Cik zinu, «Bize un Neguļa» jau sākusi ceļot ārpus Latvijas. Noslēgti līgumi ar Zviedrijas, Somijas arī Francijas televīzijām, pēdējā arī tā tiks izrādīta kinoteātros. Nesen pasaules pirmizrādi Bize piedzīvoja starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā. Cik zinu, tiek runāts arī ar TV no Āzijas.

TVNET: Ko par taviem sasniegumiem saka tavs dzīvesbiedrs, arī ar kino saistīts cilvēks - režisors Aiks Karapetjans?

Aiks, protams, ir priecīgs. Viņš ir mans padomdevējs, kritiķis un līdzjutējs.

TVNET: Novembris ir patriotisma mēnesis, tāpēc jautāšu - kā vērtē Kultūras ministrijas iniciatīvu par simtgades filmām? Vai pašai vai Aikam nebija doma startēt ar kādu patriotisku scenāriju?

Ne es, ne Aiks neesam startējuši, jo katrs no mums jau bija nodarbināts ar citiem projektiem. Bet mani priecē, ja tiek atvēlēta papildu nauda Latvijas kino nozarei. Tās vienmēr ir pārlieku nepietiekami, lai šeit tiktu veidotas daudzveidīgas filmas. Labi, ka patriotiskums saturā nebija kritērijs projektu atlasē, citādi tam jau būtu nepatīkami ideoloģiska nokrāsa.

Galu galā ne jau patriotisks, bet gan universāls stāsts, izteikts kvalitatīvā kino valodā, ir tas, kas atstātu paliekošu vērtību valsts kultūras mantojumā.

Un labas filmas ir lieliska dāvana valsts jubilejā. Jācer, ka vismaz trešdaļa no simtgades filmām tādas arī būs.