Viens no iemesliem - Fredis vēlējās «aizmukt no joku plēsēja tēla».

«Sākās lielā revolūcija, kad Grēviņš, Volfs, Žigats un Reiters aizgāja, ēters kaut kā bija jāaizpilda, un tad uzreiz teicu, ka gribu vienu autorraidījumu,» tā Fredis.

Pirms tam autorraidījums par rokmūzikas vēsturi SWH viļņos bija politiķim Ivaram Godmanim. «Viņš jau tā nopietni tam piegāja - katrs raidījums par vienu grupu. Bet es gribēju uztaisīt raidījumu par to, ka tie visi vecie draņķi vēl tagad ir dzīvi,» komentē Freidenfelds.

«Godmanis runāja par to, ka visi miruši, bet man anotācijā ir teikts, ka Pirmā pasaules kara nav bijis, otrā arī ne un Merilina Monro vēl ir dzīva. Viss turpinās, un vakaros strādā Little Freddy - pieņēmu tādu debilu vārdu, jo man viens amerikānis ieteica, ka viņi tur visi vecie esot tādi skinny vai little... Es mēģinu restartēt tās sajūtas, it kā būtu 1975. gads. Tad vēl nebiju dīdžejs, bet jau pārņemts ar mūziku.

Pašlaik, kad tikko miris Toms Petijs, es, protams, nevaru izlikties, ka viņš ir dzīvs, tomēr ir jāuztaisa piemiņas mirklis, un katru nedēļu ir kāds kandidāts.

Zinu, ka cilvēki negrib par nāvi, tāpat kā negrib to pagrabu. Pieprasīti ir komēdiju šovi, jo cilvēkiem patīk ierēkt, ieņirgt, pasmieties...»

Visu interviju lai aktuālajā izdevumā «SestDiena».