Klubu formāts blūza koncertiem, koncertsērijām un nelieliem festivāliem ir pats labākais, jo dod vienreizējo klātbūtnes efekta sajūtu, iespēju būt tuvu mūziķim un dzirdēt blūza raksturu, izjust tā elpu. Tas savulaik pierādījās klubos «Alcatraz» un «Kaļķu vārti», kas bija Pētera organizētā «Pelican Blues» mājvietas, tas šā gada pavasarī jau pierādījies arī džeza un blūza koncertsērijā Latvijas 1. rokkafejnīcā, Vecrīgas Mārstaļu ielā. ««Sundays Blues Festival at Rock Cafe» ir ceļojums no Misisipi deltas uz katra cilvēka sirdi,» saka Pēteris Selga. Aicinājām viņu uz nelielu sarunu.

Tātad koncertsērija. Iesākta šā gada pavasarī, turpinās arī rudenī. Kas tā īsti ir par ideju un kāpēc notiek Rokkafejnīcā?

Koncertsērijā pārsvarā piedalās blūza mūziķi, kuri spēlē folkblūzu. Tāds Robert Johnson stils, piedaloties vienam, diviem vai trim cilvēkiem, kuri uz skatuves ir mākslinieciski kaili ar saviem mūzikas instrumentiem. Ar savu talantu, ar spēju apburt klausītāju. Vieglāk ir paslēpties simfoniskajā orķestrī vai korī. Šeit paslēpties nevar. Esi viens un kails. Ir jāparāda viss, ko vari. Un tas mani fascinē visvairāk. Tas izkristalizējās, savulaik rīkojot «Pelican Blues» festivālu. Sākās viss ar to, ka Rūdolštatē, Vācijā, dzirdēju Memfisas profesoru David Evans. Viņš spēlēja viens pats milzīgā teltī un uzrunāja vairāk nekā 1000 klausītājus. Tas man šķita ļoti interesanti un spēcīgi.

Tas varētu būt noticis vēl deviņdesmitajos gados.

Nē, jau 2004. gadā. Un tas ietekmēja to, kā attīstījās «Pelican Blues» festivāls.

Cik paspēji tādus festivālus sarīkot?

Septiņus pēc kārtas. Klubā «Alcatraz» un vēl paralēli «Kaļķu vārtos», kā arī Latvijas 1. rokkafejnīcā Liepājā. Tāds trīs klubu mēroga blūza festivāls ziemas sezonā.

Te vietā atminēties, ka festivāla mākslinieku uzstāšanās tika ierakstītas un nāca klajā dubultizlasē «Blues.LV», kas laikam joprojām ir vienīgā blūza mūzikas izlase Latvijā.

Toreiz ļoti gribējās iemūžināt to situāciju, kāda bija Latvijas blūza mūzikā, un, cik nu bija tās grupas sadabūjamas, tik arī tika ierakstītas. Lielākais pircējs beigu beigās bija Ārlietu ministrija, kas pirka izlasi valsts reprezentācijas materiāliem. (Smejas.)

Pēc tam diezgan ilgi iepauzēji ar festivāla rīkošanu. Kādēļ tagad esi izšķīries par labu koncertsērijai Rokkafejnīcā?

Viss atsākās ar Jāņa Vanadziņa diska ierakstīšanu un izdošanu pagājušā gada decembrī. Draugi un paziņas ik pa laikam man jautāja, kāpēc neko nedaru ar tik foršu mūziku un tik foršiem pasākumiem, kas beigušies? Tad arī ierakstījām Vanadziņa disku un vairs nebija kur atkāpties. Bija arī atgriezusies liela vēlme ko tādu darīt.

Pārsvarā tie retie pasākumi, kas Latvijā notiek saistībā ar blūza mūziku, ir orientēti uz blūzroku. Folkblūza, akustiskā blūza tiešām ir maz…

Blūzam, kā vienam no senākajiem mūzikas stiliem, ir ļoti daudz šķautņu un izpausmju. Viens no senākajiem ir folkblūzs. Ne vienmēr tā labākā skaņa ir tā skaļākā… Aizkustināt cilvēku var arī ar citiem līdzekļiem. Tāds Latvijas piemērs, kas it kā nav saistīts ar blūzu, ir Haralds Sīmanis. Pirmoreiz dzirdēju viņu pirms gadiem 30. Tas bija Cēsu baznīcas augšā pie pašām ērģelēm, stāvot metru no Haralda. Bija tāds privāts pasākums, dzimšanas diena vienai paziņai. Vesels autobuss ciemiņu bija lejā, bet daži īpaši lūgtie – augšā, kuri varēja to momentu izjust īpaši. Toreiz Haralds vēl bija melnmatains un spēlēja ne mazāk emocionāli jaudīgi kā tagad. Uzstāšanās laikā pārņēma ļoti jocīga sajūta. Sapratu, ka man krūtīs kaut kā viss ir vaļā un birst asaras. Paskatījos uz citiem cilvēkiem un sapratu, ka viņiem ir tieši tāda pati reakcija. Kā viņš to panāca, pat nemāku izskaidrot.

Atslēgvārdi varētu būt «harisma» un «dvēsele».

Jā, tam es varētu piekrist. Un vēl viens šāds arī ne īsti ar blūzu saistīts piemērs man bija Austra Pumpure. Mani fascinēja, kā viņa spēja parādīt, nodziedāt jau sen zināmas dziesmas. Tā ir fantastika. Viens cilvēks ar ērģelēm, ģitāru vai vienalga kādu instrumentu, bet ar milzīgu efektu uz klausītāju.

Tu saki, ka skaļumam nav nozīmes, taču skaņai gan ir nozīme.

Milzīga! Tāpēc arī jaunā koncertsērija notiek Latvijas 1. rokkafejnīcā, kur ir ļoti labi aprīkota skatuve. Arī aura Reiterna namam tomēr ir īpaša. Atmosfēra, burvīga skaņa, teicama gaisma un iespēja redzēt skatuvi no jebkuras vietas zālē ir izšķirošie faktori, lai koncertsēriju organizētu tieši šeit. Daudzi blūza un arī džeza cienītāji, kuri atnāca uz kādu no koncertiem pavasarī, bija ļoti pārsteigti, jo pirms tam nebija Rokkafejnīcā bijuši.

Varbūt ieskicē, kas koncertsērijā rudenī sagaidāms!

Arī jaunajā sezonā koncertsērija notiks dažas reizes sezonā svētdienās. Pirmais koncerts būs 22. oktobrī, un tad sagaidām burvīgu duetu no Berlīnes – tur dzīvojošo amerikānieti Kat Baloun kopā ar arīdzan turpat dzīvojošo itālieti Stefano Ronchi. Būs arī Dave Arcari no Skotijas, kurš piedāvā fantastisku piegājienu blūza mūzikai ar tādu skotu…

Viskiju!

Jā, var definēt arī tā! (Smejas.) Gan minētais duets, gan skots ir ļoti harismātiski mākslinieki, un viņu sniegto sajūtu vēl paspilgtinās mūsu pašu Vilnis Kundrāts un Āris Ozols, kuri uzspēlēs attiecīgi «Hammond» ērģeles un ģitāru. Kopumā tā būs skaista rudens buķete cilvēkiem, kuriem patīk laba, dvēseles pilna mūzika. Koncertsērija turpināsies 26. novembrī, kad pie mums viesosies somu multiinstrumentālists Ismo Haavisto. Neparasts mūziķis ar lielu atraktivitātes devu. Tas mums tā šķiet, ka somi un igauņi ir tādi mierīgi. Paskatoties viņa uzstāšanos, domas drīkstēs mainīt. Un ne velti pieminēju igauņus, jo būs arī šobrīd Igaunijas labākais blūzmenis Andres Roots ar savu šogad radīto grupu «Sawmill Roots Orchestra». Tas ir kvartets, kas spēlē Misisipi deltas stila blūza savienojumu ar Ņūorleānas džeza noskaņām. Andresu mūsdienu Igaunijā tik tiešām dēvē par vietējo blūza karali.

Nav jau nekāds brīnums, ja pērn viņš izdeva vispār pirmo Igaunijā iespiesto vinila plati «Roots Music» un ar to nonāca valsts popmūzikas albumu topa virsotnē! Gaidīsim karstasinīgos ziemeļniekus... Kā tu visus tos māksliniekus vispār atrodi un uzaicini?

Tas ir ļoti interesants un radošs process. To, ko gribu šeit dzirdēt, saprotu diezgan intuitīvi. Daudz kas tiek piedāvāts. Ir palikuši kontakti no senākiem laikiem. Izvēlos māksliniekus gan no tiem, kas tiek piedāvāti, gan no tiem, kas man iepatikušies kā melomānam. Tagad man jau uz priekšu ir zināmi tie cilvēki, kurus noteikti gribu uzrunāt un gribu dzirdēt. Jāklausās ir ļoti daudz. Tad arī rodas kaut kāda intuitīvā sajūta par to, kas varētu būt labs, varētu iederēties koncertsērijā.

Uzaicināt jau var pašu velnu vai vismaz, piemēram, Tom Waits. Jautājums tikai, cik tas vispār ir reāli un cik tad maksātu ieejas biļetes…

Es domāju, ka praktiski iespējams ir viss. Ļoti daudz ir atkarīgs no prāta robežām un no tā, cik liela ir uzdrīkstēšanās!

Un tomēr – mākslinieku izvēlē acīm redzami esi atradis zelta vidusceļu starp lielisku baudījumu un nelielām biļešu cenām.

Jā, biļešu cenas ir absolūti demokrātiskas!

To iespējams izdarīt, runājot ar vēstniecībām un citiem atbalstītājiem?

Jā. Vēstniecības gan pārsvarā piedāvā ne gluži materiālo atbalstu. Drīzāk informatīvo un tamlīdzīgu. Bet sadarbībā ar vēl citiem domubiedriem var izdarīt daudz. Es ļoti ceru, ka koncertsērija kļūs par ilggadēju pasākumu.

Visas nepieciešamās komponentes ir. Laikam atliek vienīgi darīt.

Tā arī ir. Mākslinieki, vieta… un arī diena ir īstā. Tā paliks svētdiena. Un ar demokrātisku sajūtu – ir iespēja rezervēt vietu pie galdiņa un nejusties iespiestam kādā stūrī, bet nav runa arī par balto galdautu restorāna pasākumu. Gaidīti ir pilnīgi visi. Nav vajadzīgas milzu naudas un var iztikt arī bez priekšzināšanām.

Kāds īsti ir tavs mērķis? Parādīt vietējai publikai aktuālo, kas notiek tā sauktajā folkblūzā Eiropā?

Mērķis ir parādīt labāko vai es drīzāk teiktu – interesantāko, kas pieejams uz Eiropas un Amerikas blūza skatuvēm. To, ko būtu labi zināt un būt dzirdējušam.

Pavasarī sērijā iekļāvāt arī džeza māksliniekus. Tagad mērķēsiet jau pavisam konkrēti tieši uz blūzu?

Jā, es domāju, ka šis tomēr ir blūza pasākums. Džezu var dzirdēt vēl citos klubos tepat Vecrīgā, Latvijā ir daudz citu džeza pasākumu. Koncertsēriju Rokkafejnīcā vēlamies veltīt tieši blūzam.

Blūzs tavuprāt ir latvietim viegli saprotama mūzika no sērijas «tad, kad labam cilvēkam ir skumji»?

Es domāju, ka noteikti. Latvietis nav nekāds izņēmums. Bet cilvēki jau visā plašajā pasaulē saprot, sajūt, kas ir labs un vērtīgs. Kā savulaik teica Stravinskis: «Publika ir muļķe, bet visu saprot.» (Smejas.)

Kā vispār šobrīd ir ar blūzu Latvijā? Pēdējos dažos gados džezs ir pacēlies jaunos augstumos, nu jau ir vismaz četras vietas, kur pie mums iespējams iegūt akadēmisku džeza izglītību. Attiecīgi ir daudz jaunu mūziķu un visiem vajag kaut kur spēlēt, kas arī notiek. Blūzā tā laikam gluži nav.

Arī blūzā ir uzradušās daudzas jaunas grupas. Šogad radās arī Jāņa Vanadziņa jaunais trio. Ir arī blūza grupas, kas pastāv jau gadus desmit, 20 un vairāk. Intereses ir dažādas, bet es domāju, ka blūzs nekur nepazudīs. Laba mūzika ir klausāma vienmēr, jebkurā stāvoklī un jebkurā vecumā.

Koncertsērijā jums pavasarī bija arī latviešu mākslinieki. Tagad lielāks uzsvars tiek likts uz Eiropas māksliniekiem.

Tas tā ir, jo mūsu mūziķus var dzirdēt vēl daudz kur citur katru nedēļu vai mēnesi, bet interesantus, neparastus Eiropas un Amerikas blūza māksliniekus gan diemžēl ne. Līdz ar to šie būs tādi vienreizēji pasākumi. Ar īpašu auru un lielisku māksliniecisko harismu. Biļetes sāksim tirgot oktobra sākumā, jāseko informācijai.