Šarma ir pārliecināts, ka cilvēka apmierinātība personiskajā un profesionālajā dzīvē slēpjas mūsu pašvērtējumā. Un tā jau arī ir: cilvēki sevi nemitīgi šausta par to, ka ir par apaļu, par kaulainu, ka viņu veikums netiek attiecīgi novērtēts, ka viņu darāmais ir bezjēdzīgs – ka viņi nav pelnījuši soļot pa dzīvi ar paceltu galvu. Šarma, būdams praktiskas dabas, dalās tajos paņēmienos, kas ļauj cilvēkam sākt spert praktiskus solīšus un baudīt mazās uzvaras, kas neizbēgami ceļ pašvērtējumu. Viņa ierosinājumi ir vienkārši, saprotami un lietojami kā mājas dzīvē, tā dažādu apjomu biznesā – pats galvenais, ko autors arvien uzsver, ir disciplīna, degsme un neatlaidība, dzīves kalnus gāžot.
Lūk, aizkustinošs vēstījums no Izcilības stundu otrās grāmatas. «Ir kāds vīrs, ko nudien būtu vērts sastapt. Mūs iepazīstināja Mehiko, kur tobrīd uzstājos, uzrunājot līderus biznesā un sabiedrībā. Viņa stāsts mani aizkustināja. Un viņa drosme atšķetināja manu ambīciju mezglus. Deivids Mehija bija piedzimis bez ausīm. Ārsti tika pareģojuši, ka visu bērnību viņš mocīsies pavājinātas dzirdes dēļ un arī pieaugot dzīves kvalitāte nebūs pilnīga. Jaunībā viņš pārcieta vienu operāciju pēc otras, iepazīstot sāpes dažādās pakāpēs, piedevām īpatnā izskata dēļ bija klasesbiedru nežēlības upuris. Taču Deivids nepadevās. Izcilību lielā mērā nosaka tas, vai tu savācies un turpini ceļu pēc neveiksmes, vai arī ļauj tai sevi pārņemt. Deivids sapņoja. Smagi strādāja. Un ticēja. Jo viņam bija padomā neparastas lietas.