Mēs redzēsim tavu uzstāšanos Siguldā jau 31. jūlijā. Vai šī būs tava pirmā reize Latvijā? Ko gaidi no koncerta un valsts?

Jā, Latvijā būšu pirmoreiz. Es ceru, ka spīdēs saulīte! Neesmu bijusi šajā pasaules daļā, tāpēc tas ir ļoti satraucoši - man ir tāda sajūta, ka dodos vasaras brīvdienās.

Pastāsti, kāds bija tava debijas albuma «Devotion» ieraksta process?

Tas bija nevainīgs un ļoti brīnišķīgs laiks. Tur nebija egoisma. No sākuma neviens īsti negribēja ar mani strādāt, bet tā, kā izrādās, bija īsta svētība. Es atradu savus cilvēkus, un mēs darījām to, ko gribējām, bez spiediena, bez pārāk lielas domāšanas - rakstījām no sirds un izbaudījām šo procesu.

Ar jauno albumu, kas iznāks rudenī, ir tas pats – es gribēju atgriezt to sajūtu no «Devotion» laika. Es vēlos dot Latvijai savu mūziku, ko iepriekš neesmu spēlējusi.

Trešā ieraksta tapšanas laikā domāju par procesu, kad rakstījām «Devotion». Domāju par to sajūtu. Vēlējos rakstīt dziesmas no dvēseles.

Kā vari raksturot gaidāmo albumu?

Šis noteikti ir mans vispārliecinošākais un autobiogrāfiskais ieraksts. Esmu lepna par iznākumu.

Tu esi dziedājusi kā bekvokāliste savam bijušajam skolasbiedram Džekam Penjatem un reiz izteicies, ka tajā laikā varēji neizjust to spiedienu, kas jāpiedzīvo vadošajiem dziedātājiem. Vai tagad, kad uz skatuves jau esi «iedzīvojusies», joprojām izjūti spiedienu, uzstājoties kā vokāliste?

Jā, aizvien jūtu spiedienu, jo katru reizi vēlos visu izdarīt lieliski. Bet tas ir drīzāk satraucošs «spiediens», labā nozīmē. Pirms katra koncerta es strādāju ļoti smagi, lai es cilvēkiem iepatiktos. Daudzi var mani nemīlēt, kopš ierauga uz skatuves, tāpēc es vēlos to sajūtu, ka esmu «iekarojusi» klausītāju sirdis un viņi mani iemīl.

Dziesma «Say You Love Me» no otrā albuma «Tough Love», kas iznāca 2014. gadā, ir radusies, sadarbojoties ar dziedātāju Edu Šīranu (Ed Sheeran). Kā jūs iepazināties un kā bija strādāt kopā ar viņu?

Mūs iepazīstināja Benijs Blanko, ierakstu producents, kurš daudz palīdzējis manā otrajā ierakstā. Tieši viņš ieteica, ka mums ar Edu vajag kopā sastrādāties. Eds ir ļoti slavens un viņš nepārtraukti strādā ar jauniem cilvēkiem. Viņš ir tik sirsnīgs puisis! Kļuvām par labiem draugiem. Kopā ierakstījām dziesmas arī manam trešajam albumam. Viņš ir lielisks dziesmu autors. Man ir paveicies, ka varēju strādāt ar viņu.

Starp citu, Eds Šīrans uzstājās Latvijā 2015. gadā. Uz skatuves atradās viņš un viņa ģitāras – bez pavadošās grupas. Kā tu pati parasti uzstājies?

Es gribētu būt tāda kā Eds Šīrans, ka varu uzstāties viena. Es neesmu tik talantīga, man nepieciešama «palīdzība». Es uzstājos ar lielisku grupu – man beidzot ir divas meitenes grupā! (Smejas.) Man uz skatuves ir klavieres, tagad arī perkusijas, kas ir lieliski. Tāpat arī bungas, bass un ģitāras. Bet ko vēlos īpaši uzsvērt - visi uz skatuves dzied!

Biju uz Bunny Wailer [jamaikiešu izcelsmes dziedātājs un perkusionists, darbojies kopā ar Bobu Mārliju. - red. piez.] koncertu un redzēju, ka viņa grupa uz skatuves spēlēja dažādus instrumentus - viņi visi dziedāja, viņi darīja visu! Arī mana grupa bija ar mieru, ka visi dzied. Tā ir ļoti īpaša un pilnīgi citādāka sajūta.

Vai tu pati spēlē kādu mūzikas instrumentu?

Es ļoti gribētu iemācīties spēlēt klavieres – mana mamma uzdāvināja man tās, kad biju maziņa. Es gribu, lai mana meita [dzimusi 2016. gada 8. septembrī. - red. piez.] dzird mūziku dzīvajā izpildījumā. Es esmu mēģinājusi spēlēt ģitāru, bet esmu tam par slinku. Redz, man ir bērns uz vienas rokas, tāpēc ir grūti atrast laiku visam.

Vai piekrīti izteicienam, ka labākās mīlas dziesmas rodas šķiršanās un lauztu siržu dēļ?

Jā, piekrītu. Bet ir arī «pozitīvas» mīlas dziesmas, piemēram, «Wildest Moments» [no Džesijas Veiras debijas albuma «Devotion». - red. piez.] ir par attiecībām ar manu labāko draudzeni – mēs ļoti sastrīdējāmies, viņa salauza manu sirdi, bet mēs joprojām esam labākās draudzenes.

Kādu mūziku tu klausies?

Frenku Oušenu - es viņu dievinu! Tāpat arī Solanžu un Chance the Rapper. Man patīk klausīties jaunos izpildītājus.

Lasīju, ka esi strādājusi par sporta žurnālisti. Kā atminies šo laiku savā dzīvē?

Jā, bet šajā lauciņā darbojos ļoti īsu laiku. Mans tēvs ir žurnālists. Es rakstīju ziņas laikrakstam.

...un tad pievērsies mūzikai.

No žurnālistikas pievērsos mūzikai laimīgas sagadīšanās dēļ – mans draugs, par kuru jau iepriekš runājām, piedāvāja kļūt par bekvokālisti. Tā bija lieliska iespēja apceļot visu ASV un uzstāties festivālos, dziedot kopā ar labāko draugu! Es iemīlējos mūzikā un esmu laimīga, ka tā.

Šis ir ļoti traks darbs, bet esmu laimīga.

Kā tu noskaņo sevi koncertam un kas ir tavs rituāls, ko izmantosi arī pirms uzstāšanās Siguldā?

Es iesildos – tas ir nomierinoši, jo par citu neko nemaz nespēju domāt. Tā ir gluži kā meditācija. Es nevaru atļauties darīt neko citu, jo man ir kārtīgi jāiesilda balss, jo manas dziesmas ir liels izaicinājums balsij. Uzlieku fonā Stīvija Vondera vai Prinsa mūziku. Katru uzstāšanos uztveru nopietni un esmu patīkami satraukta par uzstāšanos Latvijas auditorijai.