Lejaslīgatnes ciemats atgādina fantastikas seriāla «Troņu spēles» uzņemšanas laukumu – milzīgas, simtgadīgas egles, miljoniem gadu senas smilšakmens klintis, ko apvij apsūnojušu sakņu ķetnas. Katra kalna galā koka piparkūku namiņu puduris - vēsturiskais Papīrfabrikas ciemats.

Gaujas nacionālais parks ieskāvis 19. gadsimta beigās celto pilsētiņu, kurā laiks ir ņēmis un apstājies.

Monumentāla un neskarta daba sargā mazpilsētas rāmo omulību. Var brīvi uzelpot – nav ne vulgāru reklāmu, ne lielveikalu, ne pilsētas trokšņainās drazas. Senatne tiešsaistē!

Līgatne ir unikāla ar 19. gadsimta industriālo apbūvi, kas te saglabājusies neskartā veidā. Autentiskas ir ne vien vecās dzīvojamās mājas, bet arī vešūži – miniatūri namiņi, kur sensenos laikos mazgāja un gludināja veļu, žāvēja gaļu un cepa maizi, ap 1770. gadu celtās dzirnavas un pat rindā sastutētās sirsniņmājas.

Apslēptie dārgumi

Līgatnes dabas takas, Padomju slepenais bunkurs, Papīrfabrika un ciemats pēdējos gados ir kā magnēts, kas pievelk tūristus. Tomēr izrādās, ka mazā Līgatne visus noslēpumus vēl nav atklājusi. Tikai retais līgatnietis ir izpētījis kaut daļu no vairākiem simtiem pagrabalu, ar ko burtiski piesēta tuvējā apkārtne - Gaujas senleja, kalnu pakājes, meži, pļavas, Līgatnes upes līkloči. Alas ir nevis dabiski izveidojušās, bet gan izraktas smilšakmens klintīs, kas, sacementējoties smiltīm, putekļiem un mālainām iežu daļiņām, izveidojušās pirms 360 miljoniem gadu.

Pirmās pagarabalas redzamas līdzko iebraucam Līgatnes centrā – divu majestātisku klinšu – 17 metru augstās Ānfabrikas un Lustūža sienās, kurā divos stāvos iekārtojušies 28 pagrabi. Fantastiski!

Līdzīgas alas – mājvietas pazemē ir Grieķijā, Marokā un Spānijā. Tomēr mērķtiecīgi rakti alu labirinti ir tikai pie mums - Līgatnē.

Lai gan rakstītas liecības par pirmajām izraktajām pagrabalām datētas ar 17. gadsimtu, vēstures zinātāja, gide Iveta Ašeniece pieļauj, ka pirmās alas Gaujas tuvumā raktas jau 12., 13. gadsimtā un izmantotas kā slēptuves. Tās izmantoja tirgotāji, kas kuģoja pa Gauju, laupītāji un klejotāji.

Vēlākos gados smilšakmens aizās glabāta kontrabanda, varbūt pat dārglietas un ieroči.

Ap 15. gadsimtu, kad sāka izmantot zirgu satiksmi, tirdzniecības ceļš no Gaujas pārcēlās uz sauszemi. «Teikās ir minēti burlakas, kas aplaupīja ceļiniekus un pazuda ar laupījumu. Iespējams, ka viņi salaupīto glabāja padziļinātās dabiskās alās,» stāsta gide.

Miroņu un svaigas gaļas kambari

Dodamies pastaigā pa šarmanto pilsētiņu, kas kopš industriālās revolūcijas rītausmas nav daudz mainījusies. Iepretim senajai slimnīcas ēkai, novietotai Rīgas kalna pakājē, atrodas kapsēta. Kalnā ieurbušies vairāki kambari, kuros senos laikos glabāti līķi.

Ieauguši papardēs, miroņu kambari stāv līdz pat šai dienai. Sajūta spokaina.

Strautu ielā pie bijušās nabagmājas un Ķiberkalna alās miesnieks glabāja kautķermeņus. Āķis smilšakmens sienā karājoties vēl šobaltdien. Vīri devas uz dīķi, izlauza ledus gabalus, ko ragavās aizveda līdz alai. Ledu apkaisīja ar skaidām, lai nekūst, bet līdzās lika gaļu. Lūk, tāda tolaik bija dzīve!

Līdz pat tūkstošgades mijai, kas iezīmēja patērētāju sabiedrības vērtību iespiešanos sadzīvē, pagrabalas aktīvi izmantoja produktu glabāšanai. Konstantā temperatūra – mīnus 6, mīnus 7 grādi, kas paliek nemainīga jebkurā gadalaikā un laika apstākļos, ļauj pagrabos uzglabāt puķu gumus, ābolus, kāpostus, kartupeļus, ievārījumu un konservētus dārzeņus. Āboli smilšalas pagrabos svaigi glabājas apaļu gadu – līdz nākamajai ražai. Arī griestas puķes nevīstot. Vīna uzglabāšanai pagrabs ir dažus grādus par aukstu. «Alu labirintos ir jocīga sajūta – aiz līkuma nonākam absolūtā tumsā, kur neiesprūk neviens gaismas stariņš.

Tas ir liels pārbaudījums – apkārtne ir jāuztver ar citām maiņām – jāsadzird un jāsajūt.

Ne visi to spēj izturēt,» stāsta Iveta Ašeniece. Vecāka gadagājuma līgatnieši atceras, kā Otrā pasaules kara laikā alās cilvēki slēpās uzlidojumu laikā.

Profesionāls racējs

Smilšalas raka kopīgiem spēkiem vairāku mēnešu, bet varbūt pat gadu garumā. To darīja ar cirtņiem, kas ātri vien nodila un bija jāasina. Pārsvarā alas raka spēcīgi vīri. Palīdzēja arī sievas un bērni. Turīgākie līgatnieši algoja amatniekus – profesionālus alu racējus. Smiltis ar ķerrām pa kalna nozgāzi veda prom. Darbs nebija no vieglajiem.

Pārlaižot roku rūsganajam, vietām zilganzaļajam un bālajam iezim, tas šķiet trausls, birstošs kā milti, bet tajā pašā laikā necaursitams, ciets.

Miljoniem gadu senie ieži mirguļo it kā būtu nokaisīti smalkiem dimantiem.

Smilšakmenī var atrast aizvēsturisko jūras dzīvnieku fosīlijas, jo aizlaikos te skalojās sekla jūra. Seno dzīvnieku atliekas atrodamas arī Gaujas krastu iežos un aplūkojamas Vienkoču parka muzeja kolekcijā.

Ašeniece saka, ka alu labirinti nav radīti haotiski – tie ir projektēti un veidoti inženiera uzraudzībā.

Desmitiem metru garās alu sistēmas, kas ieurbjas klints vēderā, atrodas mežā, kādus 300 metrus no fabrikas strādnieku mājām, un uz tām senos laikos veda taciņa un kāpnes.

Šobrīd garākais koridors, kurā ir liels skaits nelielu pagrabu, stiepjas 56 metru dziļumā, un atrodas Remdenkalnā. Šī alu sistēma veidota trīs gadus un pabeigta 1895. gadā. Alu sistēmu var aplūkot gida pavadībā.

Vieninieku pagrabi

Lielākā daļa alu, kas saglabājušās līdz mūsdienām, raktas papīrfabrikas un to strādnieku vajadzībām. «Pirms 200 gadiem papīru lēja ar rokām. Šķidrumus bija jāglbā vēsākā vietā,» stāsta Līgatnes vēstures pētniece. Zināms, ka ap 1820. gadu alās glabāja līmes masu. Tolaik papīru taisīja no lupatām, bet līmi gatavoja no aitu kājām.

Tas izklausās ekoloģiski, tikai nelaime tāda, ka masa drausmīgi smirdēja.

«Tīrot vienu vecu pagrabu, atradām interesantu metāla trauku – eļļas lampas daļu. Šis priekšmets drīz tiks izlikts aplūkošanai. Kas zina… Varbūt tā ir burvju lampa, kuru paberzējot piepildās vēlēšanās,» smejas gide.

Padomju laikos, kā zināms, kustamā manta - «pa blatu» dabūtais Moskvičs, bija jātaupa. Daži gudrinieki paplašināja pagraba velves un motociklu vai žigulīti iestūma alā.

Tā nebija prātīga doma, jo spēkrati aprūsēja, un pavasarī jau kļuva raibi kā lupatu deķi.

«70. gados, kad dibināja Gaujas nacionālo parku, nolēma, ka jaunas alas vairs nevarēs rakt, lai netiktu bojāti ieži. Tomēr padomju cilvēki bija apķērīgi - paņēma plikas durvis, pielika pie neskarta ieža un piereģistrēja pagrabu, ko izraka vēlāk. Tā arī radās vieninieku pagrabi, kas redzami Gaujasmalā Līgatnes upītes krastā.»

Lai gan traumēt iežus aizliegts, Līgatnes tūrisma centrs lolo ideju par vienas jaunas alas izrakšanu. «To varētu rakt kopīgiem spēkiem. Katrs tūrists izraktu tējkarotes lielumu, lai saprastu, cik tas bija grūts darbs,» saka gide.

Vampīra trauslais miegs

«Nav izslēgts, ka alu kopskaits ir lielāks, bet mūsu novadpētnieki uzstāj, ka ir tieši 333,» saka gide. Novadpētnieks Aivars Balodis savulaik iebilda: 2009.gadā saskaitīts 341 pagrabs. «Ne visas alas ir saglabājušās – daļa ir aizskalota. Kāda bija situācija pirms 140 gadiem, ir grūti iztēloties. Grafiķis Rihards Zariņš, Latvijas brīvvalsts naudaszīmju metu autors, 20.gadsimta sākumā savās atmiņās rakstīja, ka bērnībā rotaļājies pamestos pagrabos un tas bija pirms vairāk nekā simts gadiem.»

Savādam portālam klints sienā, kas ved uz citu realitāti, iespējams uzdurties visnegaidītākajā vietā. Daži kambari ir aizbiruši ar smiltīm, no melnajām velvēm dveš salta zemes elpa. Ir sūnām un ķērpjiem aizaugušas ejas, kas vienlaikus biedē un vilina. Citām priekšā gadu desmitiem neatvērtas sarūsējušas piekaramās atslēgas. Virs dažām alām slejas tādi kā skursteņi vai lūkas. Izskatās kā mistiska meža gara mājoklis. Līgatnē paveras tik sirreāli skati, kādus var redzēt modernajās pasaku filmās «Reiz sensenos laikos» un «Gredzenu pavēlniekā».

Dabas šedevri ir uz katra soļa.

Vediet ekskursijā pa Līgatni bērnus! Te ir vieta, kur attīstīt iztēli, kas, pēc psihologu teiktā, mūsdienu jaunajai paaudzei tik ļoti pietrūkst.

Reizēm pie pagrabalas sienas var ieraudzīt pielipušu melnu kleksi. Ielūkojoties rūpīgāk, redzams, kā rāmi elpo maza dzīvībiņa tādā kā vampīra apmetnī. Vienīgais lidojošais zīdītājs - sikspārnis alā dus ziemas miegā. Izrādās, ka bezmiegs moka ne tikai stresainus biroja darbiniekus. Arī sikspārnis, reiz pamodināts, nespēs vairs iemigt. Starp citu,

kādreiz sikspārni uzskatīja par elles vēstnesi un ne bez pamata.

Lieta tāda, ka tad, kad dzīvnieks aiziet bojā, mirušais ķermenītis strauji sadalās līdz no tā paliek vien slapja peļķe. «Mazuļus sikspārnis laiž pasaulē tikai tādos alu nostūros, kuros neviens kāju nav spēris,» papildina Iveta Ašeniece.

Ceļojums sevī

Dienā, kad Vidzemē atvērās pirmais lielveikals, sākās pagrabalu un mazdārziņu noriets. Banāni, persiki, zemenes glabājās veikalā. Saldumu plaukti izkonkurēja omītes ievārījumu. Un tomēr…. Kā izrādās, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Pagrabalu mode atgriežas!

Runā, ka daži Rīgas pavārmākslas grandi novērtējuši senatnes viedumu un produktus, ko celt gardēžu galdā, glabā smilšalās.

Arī omulīgais Līgatnes restorāns «Vilhelmīnes dzirnavas» savus krājumus uzglabā smilšalās. Tūrisma gide saka, ka apmēram 50 pagrabi ir apdzīvoti. Jaunie, moderni domājošie līgatnieši vēlas baudīt pagātnes šarmu, tāpēc interesējas par iespēju tikt pie sava pagraba. Mūsdienu rietumu pasaulē, kurā par velti ir tikai siers slazdā, pie sava pagraba var tikt par baltu velti!

Kad ieraugi tukšu pagrabu, pie kura sirds iepukstas straujāk, zini – tas ir tavs!

Atgriezies ar piekaramo atslēgu un lieta darīta.

Vai drīkst pārnakšņot kādā no pagrabalām? «Kāpēc gan nē,» saka Iveta Ašeniece. Romantika un emocionāls pārbaudījumus! «Ceļojums zemes iekšienē vienlaikus ir ceļojums sevī.» Dodoties alas dziļumā, mēs vienlaikus dodamies vēsturē, jo katrs metrs dziļumā nozīmē miljons gadu pagātnē. 15 metru dziļā alā ir smilšakmens slāņi, kas veidojušies pirms 15 miljoniem gadu. Pieskaroties smilšu um māla iegulām, mēs varam sataustīt zemes pulsu.