Artūrs Žmijevskis (dzimis 1966. gadā, Varšavā, Polijā) ir viens no spilgtākajiem un aktuālākajiem šābrīža laikmetīgās mākslas pārstāvjiem Eiropā. Žmijevskis ir bijis vairāku Venēcijas mākslas biennāļu dalībnieks, piedalījies Sanpaulu, Stambulas un Gvandžū bienāllēs, kā arī «Manifesta 4», «documenta 12» un «documenta 14» lielizstādēs. Viņa darbi atrodas nozīmīgākajās mūsdienu mākslas kolekcijās pasaulē – Teita Modernās mākslas galerijā Londonā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (MoMA), Parīzes Modernās mākslas muzejā u.c. Mākslinieks dzīvo un strādā Varšavā.

Izstādes nosaukums sasaucas ar Žmijevska radošajai darbībai raksturīgo skatījuma veidu – nepieciešamību izgaismot sabiedrības «neredzamās zonas» (blindspots), kam, pēc viņa domām, pievērsta nepietiekama līdzcilvēku uzmanība. Mākslinieks ir pārliecināts, ka mūsdienu mākslai jābūt sociāli ietekmīgai, tai jātiecas mainīt sabiedrības vērtības, «jāinficē sabiedrības ķermenis līdzīgi vīrusa iedarbībai». Žmijevska darbi pievērš uzmanību tām sabiedrības grupām, kuras visbiežāk ir pakļautas sociālās atstumtības riskiem (piem., invalīdiem, trūkumcietējiem, cilvēkiem ieslodzījumu vietās u. c.).

Izstādē apvienoti dažādu periodu mākslinieka darbi, kuros tematizētas to cilvēku integrācijas iespējas mūsdienu sabiedrībā, kuriem ir invaliditāte. Žmijevskis aicina atzīt un respektēt invalīdiem piemītošo citādību, tostarp viņu tiesības uz pašizteiksmi. Savos darbos Žmijevskis norāda, ka pieņemt atšķirīgo citos cilvēkos ir ļoti grūti – nereti tādēļ, ka mēs nepietiekami cenšamies vai nevēlamies to darīt. Mākslinieks aktualizē invaliditātes izraisītās sociālās blaknes (social model of disability), tādējādi rosinot sabiedrības izpratni, ka ierobežojumi rodas nevis invaliditātes dēļ, bet gan sabiedrības un tās veidoto barjeru dēļ, kas savukārt ierobežo cilvēkus ar invaliditāti. Žmijevskis iesaista invalīdus dažādās praksēs (piem., organizē kora nodarbības kurliem vai gleznošanas darbnīcas akliem cilvēkiem), tā ne vien iedrošinot tos pārsniegt ikdienas pieredzes robežas, bet vienlaikus arī aicinot skatītājus pārvērtēt lomas, kādas cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrībā parasti tiek atvēlētas. Mākslinieks savās filmās rada iespējas invalīdiem izteikt sevi, piešķir tiem balsi, aicina viņus saredzēt, sadzirdēt un atzīt tiem piemītošo citādību. Žmijevskis vēlas emancipēt invalīdus, atbrīvot viņus no vajājošās kauna sajūtas, mudinādams tos nekaunēties par saviem nepilnīgajiem ķermeņiem. Groteskais ķermeņu kailums, ko mākslinieks izmanto šim nolūkam, pretojas invalīdu sociālajai un estētiskajai marginalizācijai, kurai viņi tiek pakļauti sabiedrības radīto barjeru un aizspriedumu dēļ. Atšķirīgais, pēc Žmijevska domām, var būt pievilcīgs tieši savas citādības dēļ.

Izstādes ekspozīcija veidota, izmantojot Medicīnas vēstures muzeja izstāžu zāles, kā arī integrējot laikmetīgās mākslas darbus muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Šāda starpdisciplināra pieeja, kas sasaista medicīnas vēstures un laikmetīgās mākslas jautājumus, ne vien aktualizē muzeja krājumā esošos eksponātus, bet arī paplašina laikmetīgās mākslas kontekstu.

_{Izstāde Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Antonijas ielā 1 būs skatāma no 3. jūnija līdz 24. septembrim. Izstādi organizē biedrība «Latvijas Kultūras projekti». Izstādes kurators — Māris Vītols. Izstādes galvenais atbalstītājs ir ABLV Charitable Foundation. Izstādi atbalsta Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, laikmetīgās mākslas galerijas «Galerie Peter Kilchmann» (Cīrihe) un «Foksal Gallery Foundation»(Varšava). Ekspozīciju papildina izstādes katalogs.}