Vairāk nekā pusgadsimtu tempļa kalnu klāja drupas, bet 691. gadā uzbūvēta islāma svētvieta - Klints kupola mošeja. Gadsimtu gaitā to papildināja citas ēkas, un tagad Haram eš-Šarifa ir trešā nozīmīgākā musulmaņu svētvieta pasaulē. Klints kupola mošeja ir viens no pirmajiem un izcilākajiem islāma arhitektūras šedevriem, ko no 688. līdz 691. gadam uzcēla Omeijādu halīfs Abdelmīks. Majestātiskā ēka iezīmēja Svētās pilsētas centru un reprezentēja islāma pārākumu pār citām reliģijām. Arī mūsdienās tā paceļas augstu virs Jeruzalemes namiem un kļuvusi par tās simbolu. Pilsētas attēlos izceļas mošejas kupols, kas sākotnēji bijis darināts no vara, bet tagad pārklāts ar zelta plāksnītēm, kas veikts ar bijušā Jordānijas karaļa Huseina finansiālo atbalstu.

Pie mošejas sastopami vīri, kas aktīvi cenšas pārliecināt tūristus pievērsties islāmam. Šajā teritorijā neviens netiek ielaists ar atkailinātiem pleciem vai virs ceļgaliem neietērptām kājām. Vīriešiem šortos nākas izlīdzēties, apsienot ap vidukli lakatus. Mošejā neislamticīgie netiek ielaisti.

Grūstīšanās pie Raudu mūra

Ebreju kvartāls arī pieder pie ļoti apmeklētām vietām Jeruzalemē. Hēroda laikos šis rajons robežojās ar Jeruzalemes tempļa iežogojumu, un tajā mitinājās augstākie priesteri. Romas perioda beigās ebrejiem tika aizliegts dzīvot Jeruzalemē, taču nākamie reģiona valdnieki arābi bijuši iecietīgāki, un pilsētā atjaunojās ebreju kopiena. Tagadējo nosaukumu rajons ieguva Osmaņu valdīšanas laikā, kad tajā dzīvoja lielākoties ebreji. 16. gadsimtā par tradīciju kļuva svētceļojumi uz Rietumu sienu - vienīgo līdz mūsdienām saglabāto senā tempļa fragmentu.

Noteikti ikviens redzējis fotogrāfijas no Raudu mūra vai iespaidīgus videomateriālus ar lūgšanas ainām no šīs svētvietas. Arī man bija zināms priekšstats par šo objektu, tāpēc realitātē ieraudzītais nedaudz pārsteidza. Nebiju gaidījusi tādu kā zooloģiskā dārza efektu, kur nedaudzos lūdzējus burtiski apsēduši tūristu bari, kas cenšas piekļūt tuvāk un, lai nobildētu ticīgos, gatavi ar elkoņiem izbrīvēt sev labāku vietu.

Rietumu siena (senebreju valodā Ha-Ko-tel) ir jūdaistu nozīmīgākā svētvieta. Masīvais mūris tapis no milzīgiem akmens bluķiem, un laukums tā priekšā ir pastāvīga lūgšanu vieta. Akmens bluķi sienas lejasdaļā mūrēti Heroda valdīšanas laikā, bet augšējie - agrajā islāma periodā. Osmaņu impērijas periodā Rietumu siena kļuva par vietu, kur jūdaisti nāca sērot par Otrā tempļa sagrāvi, tādēļ jau vairākus gadsimtus to dēvē par Raudu mūri.

Vēl salīdzinoši nesen Rietumu sienas laukuma lielākajā daļā bija blīva apbūve. Pēc 1967. gada, kad Izraēlas armija okupēja Jeruzalemes vecpilsētu, pilnībā tika nojaukts tuvējais arābu rajons. Nejūdaisti sienai drīkst tuvoties tikai pienācīgi ģērbušies. Tāpat mums bija jāiziet cauri metāla detektoram. Rietumu sienas laukums ir kā plaša brīvdabas sinagoga, kur ticīgie pulcējas uz lūgšanu gan ikdienā, gan sabatā un jūdaistu svētku reizēs. Šeit tiek atzīmēti svinīgi notikumi, piemēram, pubertātes iestāšanās zēniem un meitenēm (bar micva un bat micva). Arī mūsu apmeklējuma laikā tiek svinēti kādi svētki un pūlī (vīriešu lūgšanu daļā) bagātīgi mestas konfektes.

Rietumu sienas laukums sadalīts vīriešu un sieviešu lūgšanu pusē. Pie starpsienas, kas tās atdala, pulcējas ziņkārīgie ar fotoaparātiem, kas pakāpušies snaikstās, lai pāri tai uzņemtu kadrus no otras puses. Īpaši tas attiecas uz sieviešu pusi, jo arī viņas vēlas uzņemt fotogrāfijas ar lūdzējiem vīru pusē, īpaši ortodoksālajiem ebrejiem, kas melnajos tērpos pie Raudu mūra izskatās īpaši. Daži dievlūdzēji sienu apmeklējot katru dienu, lai noskaitītu visu Psalmu grāmatu. citi uzskata, ka šajā vietā izteiktie lūgumi Dievam tiek uzklausīti ar īpašu labvēlību, un tāpēc akmens plaisās iesprauž rakstiskas lūgšanas. Laukums ir publisks, tāpēc šeit nereti notiekot konflikti, piemēram, jautājumā par vīriešu un sieviešu lūgšanu sektoru salīdzinošo lielumu vai neortodoksālo jūdaistu vēlmi noturēt dievkalpojumu ar vīriešu un sieviešu kopīgu piedalīšanos.

Konservatīvas ticības un mūsdienīga dzīve

Jeruzaleme ir ļoti interesanta tūristiem ne tikai tāpēc, ka pilsētā aplūkojamas visdažādākās seno laiku arhitektūras pērles un burtiski par katru vietu pastāstāmi vēsturiski nozīmīgi stāsti. Pilsēta aizrauj ar tajā jūtamo īpašo multikulturālo gaisotni. Te notiek austrumnieciska pirkšana un pārdošana tirdziņos, uzmanību piesaista tradicionālos musulmaņu un ortodoksālo ebreju tērpos ģērbušies cilvēki, bet paralēli tam visam rit mūsdienīga un aktīva rietumu pilsētas dzīve. Dažbrīd, klīstot cilvēku pilnajās ielās, sajūties kā rietumu pasaules lielpilsētā, bet pēkšņi attopies pie košera «Mcdonald's» un saproti - nē, šeit tomēr ir mazliet savādāka vide.

Īpaši modernas pilsētas iespaidu atstāj Telaviva. Tajā mūsu žurnālistu grupai sarunātas intervijas katras valsts vēstniecībās. Viesošanās Latvijas vēstniecībā Izraēlā gan atstāj mazliet rūgtenu pēcgaršu, jo top skaidrs, ka palestīniešu viedoklis konfliktā tur īsti nevienu neinteresē. Pati pilsēta ir mūsdienīga metropole, kas līdzinās Vidusjūras kūrortiem - garajās smilšu pludmalēs darbojas neskaitāmas kafejnīcas, bāri un veikali. Pilsētas būvniecība sākusies 1909. gadā, kad Ebreju nacionālais fonds nopirka zemi kāpu joslā uz ziemeļiem no vecās arābu ostas Jafas. Telaviva īpaši lepojas ar celtnēm, kas būvētas starptautiskā modernisma stilā. Tūrisma ceļveži vēsta, ka šādu ēku pilsētā ir aptuveni 4000. Telaviva atstāj milzīgas lielpilsētas iespaidu, bet pavisam citas sajūtas pārņem, pastaigājoties pa seno Jafu, kas mūsdienās jau pilnībā saplūdusi kopā ar Telavivas teritoriju. Bībeles hronikas vēsta, ka Jafu (Jopu) pēc Lielajiem plūdiem nodibināja Noas dēls Jafets. Arheologi atrakuši liecības, kas datētas ar 20. gadsimtu pirms mūsu ēras, tāpēc Jafu uzskata par vienu no senākajām ostām pasaulē. Osmaņu impērijas laikā pilsēta uzplauka, bet pēc Telavivas nodibināšanas sākās tās noriets. Pēc Izraēlas uzvaras 1948. gada karā Jafa tika asimilēta jaunajā ziemeļu metropolē. Tagad tās vecpilsēta ir rosīgs kultūras centrs ar daudzām mākslinieku un amatnieku darbnīcām un restorāniem.

Bagātīgi klāti galdi

Pēdējā vakarā mums ieplānotas atvadu vakariņas turpat viesu namā Beit Sahūrā. Pirms tām vēl dodamies īsā vizītē uz mūzikas klubu «Soul», ko nesen nodibinājis Čārlijs Rišmavi (Charlie Rishmawi). Viņš ir kaislīgs mūzikas mīļotājs un pats aizrāvies ar ģitārspēli, pareizāk sakot - ar visdažādākajiem ģitārām līdzīgiem instrumentiem. Kā mūziķim Čārlijam dzīve ir krietni ierobežota, salīdzinot ar šīs jomas profesionāļiem rietumvalstīs, tomēr viņš izstaro pozitīvismu un ar dzīvi ir apmierināts. Vien izvelk Izraēlas izsniegto atļauju, ar kuru drīkst apmeklēt Jeruzalemi, un pasmejas, ka uz Haifas (pilsēta pie jūras Libānas virzienā) pusi gan nevar doties - tas norādīts atļaujā. Tāpat viņš nedrīkst Izraēlas teritorijā pārvietoties ar savu automašīnu. Savu mūzikas mīlestību Čārlijs uzreiz parāda, paņemot bazuki (ģitārai līdzīgs instruments ar lielu apaļu aizmuguri) un nospēlējot mums pāris dziesmas. Čārlijam pievienojas viņa brālis Maikls ar kanūnu, demonstrējot virtuozu šā koklei līdzīgā instrumenta spēli. Čārlijs ar smaidu atzīst: «Brālis var spēlēt jebko. Ja iemācās spēlēt sarežģīto kanūnu, citi stīgu instrumenti vairs nav problēma.» Pēc brītiņa bārā mūziķiem piebiedrojas Antonio (Antonio Ihab Sacca), uzreiz pievienojoties dziesmas atskaņošanai. Tieši tādi šajā klubā esot vakari. Mūziķi ierodas, izvēlas instrumentu un ļaujas improvizētiem priekšnesumiem.

Diemžēl pārāk ilgi palikt pie viesmīlīgajiem saimniekiem mums nesanāk, jo jābūt norunātajās atvadu vakariņās. Visi saspiežamies Čārlija automašīnā, jo viņš mūs solījies nogādāt atpakaļ uz viesu namu. Tiekam sarāti par mēģinājumu uzlikt drošības jostas - to šeit nedara tikpat kā neviens. Katrreiz atskan: «Take it off! Take it off!» (ņem to nost - angļu valodā). Kamēr gatavojamies sēsties automašīnā, vairāki transportlīdzekļi pa ielu pabrauc garām, skaļi pīpinādami. Čārlijs vēršas pie mums, sakot: «Redziet, draugi, te nav nekādi rietumi, kur uztaurē, lai pateiktu - tu nemāki braukt! Te skaņas signālu lieto, lai pateiktu - sveiki! Kā iet? Mēs dodamies izklaidēs! Lai labs vakars!» Vēl ilgi pēc izkāpšanas no Čārlija automašīnas smaidām par viņa labo omu.

Zinot arābu ēšanas tikumus, jau nojaušam, kas mūs sagaida vakariņās. Protams, neviļamies. Kā ierasts, maltīte sākas ar uzkodām (meze - arābu val.). Tās notiesājis, ikviens jūtas gana paēdis, tomēr pēc uzkodām vēl seko pamatēdiens. Vakariņās šoreiz tas ir ļoti garšīgi māla podiņā pagatavots jēra gaļas gabals ar dārzeņiem, klāt vēl pasniedz rīsus. Ēdienreizes noslēgumā tiekam cienāti ar tradicionālajiem saldumiem - baklavu. Tie ir kārtainās mīklas izstrādājumi ar medu un sasmalcinātiem riekstiem. Garšīgi un ļoti, ļoti saldi. Tiem klāt tiek piedzerta stiprā un garšīgā arābu kafija.

Lai arī palestīnieši nereti tiek dēvēti par teroristiem (dažu radikāļu uzbrukumu iespaidā), šajā zemē var pārliecināties par neizmērojamo turienes iedzīvotāju laipnību un atsaucību. Ļoti gribētos, lai kādreiz visā Svētajā zemē būtu tik mierīgas savstarpējās valstu attiecības, ka tūristi drošu sirdi varētu doties turp un iepazīt valdošo gaisotni. Gribētos, lai ziņu aģentūras «Maanews» direktora Raeda Otmana (Raed Othman) jautātais - kā jums patīk Svētā zeme, kurā nekas nav svēts (domājot daudzos konfliktus un agresiju ticību vārdā), - vairs nebūtu aktuāls.

Autores brauciens uz Palestīnu ir daļa no projekta Mediji attīstībai (EYD2015: Media for Development, DCI-NSAED/2014/338- 309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts ar mērķi, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī, ko Latvijā īsteno biedrība «Zaļā brīvība». Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.