Senajā latviešu gadskārtā Mārtiņi iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Gadskārtu svētku dienas vienmēr svinētas ciešā sasaistē ar zemkopju darbu secību, kuru nosaka attiecīgā gadalaika dabas apstākļi. Mārtiņi tiek uzskatīti par saimnieciskā gada noslēgumu, kā arī veļu laika nobeigumu. Mārtiņi noslēdz garu un aktīvu darba posmu līdz brīdim, kad zeme tiek sagatavota ziemai. Šogad pirmais sniegs jau ir klāt, tādējādi pati daba jau ir gatava ziemai un aicināt aicina visus sagaidīt jauno gadalaiku.

Turaidā, Mārtiņdienas svētkos, aizdedzot uguni, kopīgi tiks izdzīvotas senās tradīcijas, kurās galvenie akcenti būs:

• Zemes mātes daudzinājums,

• tikšanās ar maskotajiem Mārtiņbērniem – čigāniem un zīlēšana,

• rudens velšu izsole,

• Mārtiņa gaiļa zupa vārīšana un baudīšana,

• Mārtiņdziesmas, rotaļas un danči.

Mārtiņos, tāpat kā citos gadskārtu svētkos, liela nozīme ir ugunij. Ziemā dzīvības spēks dabā saglabājas saknēs, tādējādi, svētkus svinot, simboliski caur tradīcijām tiek atgādināts par pazemes spēku, par ziemas miera nepieciešamību, kurš rosina un auklē jauno, kas atdzimst pavasarī.

Mārtiņdienā sākas maskoto ļaužu gājieni no sētas uz sētu, tādējādi nesot svētību mājās, nodrošinot sētai laimi un labas sekmes. Maskotos ļaudis dažādos novados dēvē dažādi. Vidzemē visbiežāk tie saukti par čigāniem vai vecīšiem. Mārtiņu laikā čigāni tikuši saukti arī par Mārtiņbērniem. Čigānos iešanai ir rituāla nozīme. Čigāni jeb budēļi simbolizē svešos jeb citādos, kas viesojoties sētai nes auglību, saticību un veselību. Šādā saskarsmē ne reti arī nolūkotas līgavas un izspēlētas dažādas lomu spēles, kas vairojušas prieku un labu kaimiņu attiecības. Vidzemē īpaši populāri bijis šādos gājienos puišiem pārģērbties par meitām un meitām par puišiem, kā arī daudzas sievas un meitas izgreznojušās par čigānietēm un čigāniem.

Svētku dalībnieki aicināti ģērbties košos čigānu lindrakos vai pārveidoties citos tēlos un kopā ar savām ģimenēm svinēt ziemas iestāšanos Turaidā!