Melnā sperma (Ģertrūdes ielas teātrī, režisors – Vladislavs Nastavševs)
Režisora Vladislava Nastavševa izvēle iestudēt sava vienaudža, krievu autora Sergeja Uhanova stāstu krājumu Melnā sperma nav nejauša – tajā skartajām tēmām režisors savās izrādēs pievērsies jau agrāk. Īsās noveles, kuru galvenie varoņi ir spilgti personāži un dzīves pabērni, gluži harmsiskā noskaņā uzbur absurdas, daudzslāņainas un provokatīvas ainas, atklājot naivumu, jūtīgumu, seksualitāti, un runā tieši, pat skarbi, par dzīves ne tik pareizajām un politkorektajām pusēm, stāstu varoņiem neslēpjoties un nekaunoties. Tie ir stāsti par attiecībām, izjūtām un sevis apzināšanos, jauniem cilvēkiem pieaugot.
Izrāde veidota kā atmiņu stāsti par jauna cilvēka pieaugšanu kādā Sibīrijas ciematiņā 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Izmantoti krājuma Melnā sperma stāsti: Melnā sperma, Zirja, Zvirbuļpeža, jeb Tev jāmainās, Jukusī, Dievu nams, Īpatnējā Olga, Žeņečka Čurajevs, Perfekts mazulis.
Režija, telpa, kostīmi: Vladislavs Nastavševs
Spēlē: Reinis Boters, Marija Linarte, Jana Ļisova, Āris Matesovičs un Kārlis Tols.
Teksts: Sergejs Uhanovs (Сергей Уханов)
Tulkoja: Pēteris Draguns
Gaisma: Jūlija Bondarenko
Rondo (Ģertrūdes ielas teātrī, režisors – Andrejs Jarovojs)
Desmit pāri un desmit ainas – divi aktieri izspēlē stāstu par vēlmēm, seksu un ilgām pēc īstas mīlestības. «Rondo» ir vieta, kur dzīvnieciskie instinkti un seksualitāte saduras ar kultūru un sabiedrības normām, un starp šiem diviem poliem dzimst erotika.
Izrāde tapusi pēc Artūra Šniclera lugas «Rondo» motīviem – darba, kas 20. gadsimta sākumā sacēla skandālu Vīnes augstākajās aprindās un tika aizliegts, apvainojot tā autoru netikumībā un piedauzībā. Lugas darbība pārcelta uz mūsdienu Rīgu, saglabājot tajā iekodēto autora ķirurģisko precizitāti, ar kādu tiek atklāta teatralitāte un sarežģītās spēles, ko cilvēki piedāvā viens otram, lai tikai piepildītu savas vēlmes. Mūsdienās, kad seksualitāte ir kļuvusi par katra izklaides industrijas produkta neatņemamu sastāvdaļu, priekšplānā izvirzās nevis jautājums «kurš ar kuru», bet – vai patiesa tuvība maz ir iespējama?