«Asins kāzas» (Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors - Vladislavs Nastavševs)

Luga, kas žanriski tiek dēvēta par «lauku traģēdiju», ir eksistenciāla izvēles situācija starp sabiedrības uzliktajiem pienākumiem, tradīcijām un zemapziņas kaislībām. Lugas varoņi ir vienkārši cilvēki, lauku tipāži - Līgava, Līgavainis, viņu vecāki, radi un kaimiņi, kuru dzīves gaitu nosaka paaudzēs noslīpēts ritējums - dzimšana, pieaugšana, tiekšanās pēc turības, precības, bērnu radīšana un darbs, kas noved pie šā paša rata nākamā, identiskā pagrieziena. Taču Lorkas pasaulē pa naksnīgo mežu mēnesnīcā pastaigājas Nāve ubadzes izskatā, viņu sastapt nav retums, tāpēc izvēle starp pienākumu un kaislībām allaž tiecas nosvērties karstasinīgākajā pusē. Jo «kad jūtas kā asmens iedzen savas saknes tieši sirdī, tās neviens nevar izraut». Gan mīļas, gan draudīgas jūtas.

Režisors paredzējis, ka pēc 12 gadu pārtraukuma Nacionālā teātra skatītājiem atkal būs iespēja vērot izrādi, arī pašiem atrodoties uz teātra Lielās skatuves.

Lomās: Daiga Kažociņa, Raimonds Celms vai Romāns Bargais, Agnese Cīrule, Kaspars Dumburs, Egils Melbārdis, Liene Sebre, Lolita Cauka, Marija Bērziņa, Uldis Siliņš, Jurģis Spulenieks, Kristaps Ķeselis, Kārlis Tols. Dzied Vladislavs Nastavševs.

Scenogrāfs, kostīmu koncepcijas un mūzikas autors Vladislavs Nastavševs, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, mākslinieks tehnologs Edgars Kļaviņš.

Federiko Garsija Lorka ir izcilākais 20. gadsimta spāņu dzejnieks, dramaturgs, mākslinieks, režisors un viens no ievērojamākiem spāņu māksliniekiem vispār. Tieši Federiko Garsijas Lorkas daiļrade pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados pasaules literatūrā uzbūra un nostiprināja priekšstatus par «īsto» Spāniju, kuru iepazīt joprojām steidzas daudzi par dzejnieku neko nezinoši tūristi.

Dzimis 1898. gadā. Nogalināts 38 gadu vecumā noslēpumainos apstākļos Spānijas Pilsoņu kara laikā, 1936. gadā naktī uz 19. augustu, iespējams, fašistu ģenerāļa Franko rokaspuiši šo slepkavību veica ne tikai viņa aktīvās sabiedriskās darbības, bet arī seksuālās orientācijas dēļ. Viņa kapa vieta joprojām nav atrasta. Viņa grāmatas tika publiski dedzinātas Granādas centrā, visā Spānijā viņa darbi bija aizliegti līdz 1954. gadam un cenzēti līdz pat 1975. gadam – militārā diktatora Franko nāvei.

Lorkas lugas, kas iestudētas Latvijā, – «Daiļā kurpniece», «Bernardas Albas māja», «Dona Perlimplina mīlestība», «Asins kāzas». Lorkas dzejas izlase «Kliedziens» Knuta Skujenieka atdzejojumā iznākusi 1971. gadā un ir bibliogrāfisks retums.

Lorkas «Lekcijas» latviski izdotas 2013. gadā. Publiski nolasītu lekciju kopa, kurās Lorka aplūko mākslas dzimšanu, dzejas fenomenu, tautas dziesmas, Spānijas garu un duendi - īpašu jēdzienu mākslā, ko iespējams pielāgot arī dzīvei.

Brodskis/Barišņikovs (Jaunajā Rīgas teātrī, režisors – Alvis Hermanis)

Nobela prēmijas laureātu dzejnieku Josifu Brodski un leģendāro mākslas personību Mihailu Barišņikovu saistīja cieša draudzība, kas ilga 22 gadus līdz pat Brodska nāvei 1996. gadā. Abi atkal satiekas uz skatuves režisora Alvja Hermaņa iestudējumā. Šajā īpašajā teatrālajā piedzīvojumā Barišņikovs interpretē Brodska dzeju. Hermanis un Barišņikovs aizved skatītājus iedomātā pasaulē, ļaujot līdzpārdzīvot Brodska sarežģīto, lirisko un iedarbīgo vārdu spēli. Dzejai skanot dzejnieka dzimtajā valodā, iestudējums «Brodskis/Barišņikovs» ar tekstu un kustību atklāj dzejnieka pasauli.

Alvis Hermanis īsi pirms pirmizrādes: «Šī nebūs gluži normāla teātra izrāde. Tas drīzāk ir kaut kas līdzīgs spiritisma seansam. Mēs dzīvojam savas ikdienas dzīves horizontālajā līmenī jeb dimensijā. Šis teātra veids piedāvā pavadīt pāris stundas tikai vertikālajā dimensijā, kad cilvēks tiek konfrontēts tikai ar lielajiem jautājumiem.»

Mihails Barišņikovs: «Šis projekts mums ir nozīmīgs. Alvis dodas nezināmā teritorijā, ko viņš dara vienmēr, citādi kāpēc gan to darīt? Mēs abi ļoti gaidām tikšanos ar skatītājiem.»

Laulības dzīves ainas (Dailes teātrī, režisors – Regnārs Vaivars)

Režisors Regnārs Vaivars Dailes teātra Lielajā zālē iestudējis Ingmara Bergmana «Laulības dzīves ainas» (pasaka par laulības dzīvi 2 daļās).

Reiz dzīvoja vīrs un sieva – Jūhans un Marianna, un viss viņiem bija. Viņš – zinātņu docents, viņa – advokāte. Inteliģenti, veiksmīgi un izskatās jaunāki par saviem gadiem. Un arī viņu vecāki ir tādi paši. Tātad veiksminieki jau otrajā paaudzē. Ir māja, ir mašīnas, un ir arī bērns. Ko vēl vairāk vajag, jūs teiksiet!

Bet Jūhanam vajag. Jūhanam šķiet, ka viņš vēl nav pietiekami apliecinājies kā vīrietis, un tāpēc viņš aiziet pie jaunākas sievietes. Mariannas dzīve sabrūk. Pēc kāda laika Jūhans gan saprot, ka ir kļūdījies un vēl joprojām mīl Mariannu, bet kā tagad tuvoties? Ak mēs, nabaga vīrieši! Marianna ir atguvusi savu pašlepnumu, un arī Jūhana pašlepnums neļauj lūgties pieņemt viņu atpakaļ. Sākas ilgs šķiršanās process, kuru patiesībā nevēlas ne viens, ne otrs, tikai kaunas to atzīt. Paiet laiks, abi atkal ir veiksmīgi precējušies un satiekas jaunā statusā – šoreiz kā mīļākie. Šī būs pasaka par laulības dzīvi.

Jūhana lomā būs Juris Žagars, Mariannu atveidos Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Pārējās lomās - Ģirts Ķesteris (Pēteris), Kristīne Nevarauska (Katarīna), Rēzija Kalniņa (Eva), Ieva Segliņa (Palma kundze), Kaspars Zāle (Fotogrāfs), Mirdza Martinsone (Jakobi kundze), Anete Krasovska, Ieva Florence, Niklāvs Kurpnieks un Pauls Iklāvs (Asistenti), kā arī Anna Jansone vai Elizabete Luīze Cukanova (Ariēla).

Jauniestudējuma režisors Regnārs Vaivars ir arī dramatizējuma un tulkojuma autors. Radošajā komandā strādā scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Liene Dobrāja, horeogrāfe Renāte Kerda (Renate Keerd, Igaunija) un gaismu mākslinieks Harijs Zālītis.

Lugas iestudējums ir saskaņots ar «Jozef Weinberger Limited» (Londona) Ingmara Bergmana fonda vārdā (www.ingmarbergman.se).

Mežapīle (Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors – Elmārs Seņkovs)

«Vai jebkurš cilvēks ir tik stiprs (vai katram būtu jābūt tik stipram), lai spētu izturēt nežēlīgu patiesību? Kas dod tiesības atklāt patiesību tiem, kas nav tik stipri, lai ar to sadzīvotu un lai vispār dzīvotu? Varbūt būt pieaugušam tieši to arī nozīmē – prasmi savu patiesību dažkārt paturēt pie sevis un iziet uz kompromisiem?» - šie ir jautājumi, uz kuriem Henriks Ibsens meklē atbildes savās lugās un arī «Mežapīlē».

«Mežapīle» ir stāsts par kādu ģimeni, kuras locekļi - Jalmars, Gīna, Hedviga un Jalmara tēvs - izveidojuši paši savu pasauli, kurā atrod harmoniju un spēku dzīvot. Šai pasaulē neder kategoriskais imperatīvs «visu» vai «neko», ko pazīst ikviens, kas reiz bijis jauns, un ar kādu šai namā ierodas Jalmara jaunības draugs Grēgerss Verle.

Izrādes režisors Elmārs Seņkovs: «Mēs visi zinām, ka noticēt saviem meliem ir ļoti vienkārši. Mēs arī zinām, cik ļoti grūti no tiem atbrīvoties. Izmisīga cīņa par patiesību mūs var padarīt par cēliem, bet arī kāds mūs var izsmiet. Kāda ir tā cena, lai atmaskotu patiesību un dzīvotu pēc sev nospraustiem ideāliem? Vai esam gatavi pieņemt citu nospraustos ideālus, noteikumus un kļūt pieauguši? Vai labāk samierināties - ieritināties segā un ļaut visam notikt tā, kā tam jānotiek? Ibsens uzdod šos jautājumus, kuri arī man neliek mieru.»

Lomās: Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Maija Doveika, Sanita Pušpure, Ivars Puga, Juris Lisners Ināra Slucka, Uldis Anže, Juris Hiršs, Alise Danovska.

Scenogrāfs Andris Freibergs, kostīmu māksliniece un scenogrāfa asistente Evija Pintāne, Edgara Mākena muzikālais noformējums, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

Norvēģu dramaturgs Henriks Ibsens (1828-1906) ir viens no iestudētākajiem autoriem ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas teātros. Latvijas Nacionālā teātra repertuārā ir viņa izrāde «Spoki» Mihaila Kublinska režijā, ar Lāsmu Kugrēnu, Voldemāru Šoriņu, Jāni Āmani un Kasparu Dumburu galvenajās lomās. 2005.gadā lielu skatītāju atzinību izpelnījās Indras Rogas «Noras» (lugas nosaukums «Leļļu nams») iestudējums, kas bija viņas debija teātra režijā. Indra Roga spēlēja arī titullomu. Pie teātra izrāžu zelta fonda tiek skaitīta «Heda Gablere» (1991) Mihaila Kublinska režijā. Vēl divas Henrika Ibsena lugas «Mazais Eijolfs» (2008) un «Jūns Gabriels Borkmans» (2009) (izrādes nosaukums «Nesatikšanās») ir iestudējis Felikss Deičs.

Portreti. Vilki un avis (Liepājas teātrī, režisors – Viesturs Meikšāns)

Izputējusī muižas īpašniece Murzavecka ir gatava uz visu – gan izprecināt bagāto atraitni Kupavinu savam brāļadēlam Apolonam, gan viltot dokumentus, gan iesaistīties citos negodīgos darījumos. Viss notiek pēc viņas plāna, līdz brīdim, kad no pilsētas ierodas aprēķinātājs Berkutovs…

Izrāde nominēta Dienas gada balvai kultūrā 2015!

Izrāde nominēta raidījuma «100g kultūras» balvai «Kilograms kultūras 2015» 4. ceturkšņa balsojumā nominācijā «Teātris»!

Izrāde nominēta 2015./2016. sezonas «Spēlmaņu nakts» balvai 6 nominācijās: «Gada lielās formas izrāde»), «Gada aktrise» (Inese Kučinska), «Gada aktieris otrā plāna lomā» (Gatis Maliks), «Gada scenogrāfs» (Reinis Dzudzilo), «Gada kostīmu vai grima mākslinieks» (Krista Dzudzilo), «Gada gaismu un video mākslinieks» (Oskars Pauliņš).

Šis iestudējums ir kā portretu galerija, kurā katrs portrets būs kā atsevišķa izrāde, par katru no tēliem. Un viņus visus vienos viena dilemma – kā lai dzīvo attiecībās ar cilvēkiem, ja cilvēks šajā pasaulē ir neizbēgami viens.

Pozitīva un dzīvi apliecinoša izrāde, kur galvenais konflikts ir starp patiesām emocijām un aukstasinīgu aprēķinu.

Šī ir pirmā reize, kad režisors ķēries pie Ostrovska dramaturģijas, pirmā reize, kad viņš sastrādājas ar māksliniekiem Reini un Kristu Dzudzilo, kā arī viņa debija Liepājas teātrī.

Meikšāns izrādi raksturo kā novērojumu par cilvēka dabu, kur galvenais konflikts ir starp patiesām emocijām un aukstasinīgu aprēķinu. Tā spoži atklāj, kā mainās cilvēks dažādās situācijās - katrs no varoņiem reizēm ir vilks, kas mantkārības un sava labuma dēļ saplosa apkārtējos, reizēm avs, kuru saplosa kāds cits.

Režisors iestudējumu veidojis kā savdabīgu portretu galeriju, vienlīdz lielu nozīmi piešķirot ikkatram lugas tēlam, līdz ar to katrs no viņiem ir gan centrs, gan veido fonu. Izrāde sastāv it kā no vairākām mini izrādītēm, kas noslēgumā saslēdzas vienotā veselumā. Dzudzilo radījis transformējamu dekorāciju, katram tēlam piešķirot arī savu spēles telpu. Savdabīgu atmosfēru radījis gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.

«Šī izrāde priekš manis nozīmē ļoti daudz atklājumu, izaicinājumu gan mākslinieciskā, gan personiskā līmenī. Tā, iespējams, būs netipiska izrāde, ņemot vērā manus iepriekšējos darbus. Šo darbu varētu arī neapzīmēt ar vārdu - izrāde. Man ir sajūta, ka tā ir tikai sakritība, ka tā notiek teātrī, uz skatuves,» atklāj Meikšāns.

Izputējusī muižas īpašniece Murzavecka ir gatava uz visu - gan izprecināt bagāto atraitni Kupavinu savas māsas dēlam Apolonam, gan viltot dokumentus, gan iesaistīties citos negodīgos darījumos. Viss notiek pēc viņas plāna, līdz brīdim, kad no pilsētas ierodas aprēķinātājs Berkutovs.

Izrādē piedalās aktieri Inese Kučinska, Edgars Ozoliņš, Everita Pjata, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Kaspars Gods, Ilze Trukšāne, Rolands Beķeris, Gatis Maliks.

Uguns un nakts (Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors – Viesturs Kairišs)

Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēts viens no ievērojamākajiem Raiņa darbiem - «Uguns un nakts» Viestura Kairiša režijā. Spīdolas lomā - Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa, Laimdota - Maija Doveika, Lāčplēsis - Uldis Anže, Kangars - Gundars Grasbergs.

Izrāde ir viens no diviem darbiem, ko Latvijas Nacionālais teātris, kurā Rainis bijis direktors, velta izcilākajai Latvijas personībai viņa 150 gadu dzimšanas dienā. Sākotnēji «Uguns un nakts» tapusi, iedvesmojoties no eposa «Lāčplēsis», kā librets operai, bet rezultātā tā ir viena no pazīstamākajām latviešu lugām, kuras galvenie varoņi pārvērtušies simbolos, ko izmantojam ikdienā, bieži pat neapzinoties, kāpēc mums ir Lāčplēša ordenis un iela, kāpēc nodevējus saucam par kangariem un kāpēc gudrās un skaistās sievietēs saskatām Spīdolu.

«Viņam bija tikai viens ienaidnieks - viņš pats, viņam vajadzēja uzvarēt tikai vienā kaujā - pašam ar sevi. Un veikt vertikālo transcendenci - mainīties uz augšu. To viņš nespēja. Un tomēr - varbūt šī mūžīgā cīņa ir labākais, kas ar Lāčplēsi varēja notikt. Par labo un ļauno, par cīņu, kas nekad nevar būt uzvarēta, bet kas viegli var tikt zaudēta,» vēsta izrādes anotācija.

Pārējās lomās: Astrīda Kairiša un Juris Lisners, kas spēlēja Spīdolu un Lāčplēsi 1985. gada Alfreda Jaunušana iestudējumā, kā arī Arturs Krūzkops, Kaspars Dumburs, Jānis Skanis, Ģirts Jakovļevs, Uldis Norenbergs, Madara Botmane, Agnese Cīrule, Ance Kukule, Kaspars Aniņš, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs.

Izrādes scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kas šādā sastāvā šogad jau strādājuši ar Raiņa dramaturģiju, piedāvājot mūsdienīgu skatījumu uz Arvīda Žilinska operu pēc Raiņa lugas «Zelta zirgs» motīviem Siguldas opermūzikas svētkos.