Leonard Cohen «You Want It Darker»

(Sony)

9/12

Ja analizējam formāli, tad, iespējams, tieši Koens šai Nobela balvai kvalificētos labāk, galu galā dzimtajā Kanādā līdz pat 30 gadu vecumam viņš bija jau gana atzīts dzejnieks, bija izdevis skandalozu romānu «Beautiful Losers» (1966), par kuru jūsmoja Ņujorkas mākslas un rokenrola ļaudis ar Lū Rīdu (Lou Reed) priekšgalā, taču «sāls» jau nav tikai rakstītajā/publicētajā vārdā. To ar savu lēmumu piešķirt balvu Dilanam nodemonstrēja arī Nobela prēmijas komisija. Daudzi literatūras pētnieki patiesībā Koena dzeju tik ļoti augstu nemaz nevērtē. Jā, Kanādas kultūrtelpā Koens bija gana pamanāma personība, taču plašākā kontekstā viņa dzejai pietrūka oriģinalitātes. Viņš nebija Džeralda Menlija Hopkinsa (Gerard Manley Hopkins 1844–1889) kalibra figūra, viņa dzejai pietrūka dziļuma, kas raksturīgs, piemēram, Viljamam Batleram Jeitsam (1865-1939).

Un arī kā dziesminieks Koens 60. gados mūzikas pasaulē ienāca (starp citu, tāpēc, ka ar rakstniecību nevarēja nopelnīt) pa citām durvīm.

Viņš jaunībā neklausījās rokenrolu kā to darīja Dilans, viņš bija apguvis flamenko ģitāras pamatus un mūziku izmantoja vienkārši kā dzejoļu «muzikālo noformējumu».

Tiesa, nevar noliegt, ka Koenam piemita melodiķa talants, ko apliecina kaut vai tas, ka sākumā viņa dziesmas veiksmīgi dziedāja citi izpildītāji. Piemēram, jaukā folkmūzikas dziedātāja Džudija Kolinsa (Judy Collins) par hitu padarīja Koena «Suzanne», pirms viņš pats šo dziesmu ieskaņoja savā manierē...

Abi kungi šo daudzo gadu laikā ir draudzīgi konkurējuši, taču Koens apzinās, ka viņš vienmēr būs numur 2. Kad pirms dažām dienām Koenam jautāja, ko viņš domā par balvas piešķiršanu Dilanam, viņš atbildējis: «Tas ir kā piespraust Everestam medaļu par to, ka tas ir augstākais kalns.»

Ja pievēršamies Koena 14. studijas albumam, tad tas ieturēts labākajās Koena pēdējo gadu desmitu tradīcijās. Tas pats zemais, piesmakušais, ne gluži dziedošais, ne deklamējošais vokāls, sieviešu fona vokāli, minimālistisks pavadījums un smeldzīgi stīgu aranžējumi. Ir jābūt īpašam dvēseles stāvoklim, lai šādu Koenu klausītos ikdienā...

«You want it darker... we kill the flame,» («Tu vēlies, lai ir tumšāks... mēs nodzēsīsim liesmu,») albuma tituldziesmā deklamē 82 gadus vecais Koens, kurš apzinās, ka visticamāk līdz 120 gadiem nenodzīvos (lai arī preses konferencē jokoja, ka plāno izdot vēl divus albumus un izvilkt līdz 120), un jau labu laiku nodarbojas ar pašrefleksiju, savas pagātnes notikumu šķetināšanu. Dziesmā, kas balstās uz izteiksmīga, kustīga basa rifa un klusināta ritma, dzirdams arī Monreālas sinagogas koris, kas piešķiļ skaņdarbam garīgo dimensiju. «Esmu gatavs, Kungs,» («I’m ready, my Lord») deklamē Koens, senebreju valodā piebilstot «Hineni, Hineni» («Te nu es esmu, te nu es esmu»).

«Es atstāšu galdu», «iziešu no spēles» - šādi un līdzīgi dziesmu vārdi liek domāt, ka tiešām Koens nolēmis atvadīties, taču visticamāk tie ir kārtējie sirmā vīra ebreju jociņi... (līdzīgi kā Dilana, nereaģējot uz pasniegto Nobela prēmiju).

Albumu, kas ir mazliet garāks par 36 minūtēm, producējis Koena dēls Adams.

Izdošanas datums - 21.10.2016.