Aktrise Vita Baļčunaite pirms saulgriežiem piedzīvo svētku brīnumu

Kad šķietamu nejaušību rezultātā tu atrodies tur, kur tev it kā nebija jāatrodas, un dodies mājup pēc darba dienas projektā pa šķietami neierastu ceļu, jo kolēģis aktrises komandu laipni un pretimnākoši izvadāja pa mājām, bet, rīdzinieks būdams vien neilgu laiku, mazliet nokļūdījās ar adresēm, un tieši pateicoties šim iemeslam, kā vēlāk izrādījās, īpaši laimīgajam iemeslam, Vita devās mājup no citas puses.

Darba diena bija lieliska, un tomēr vienīgais, par ko uz to brīdi Vita spēja domāt, bija tas, cik gan mežonīgi gribētos pamieloties, jo kopš rīta nebija radusies iespēja paēst.

Arī saģērbusies aktrise bija atbilstoši rīta puses vasarīgajam laikam, neparedzot, ka vakars laikapstākļos ieviesīs rudenīgi dzestras pārmaiņas. Un tā nu viņa fiksi soļoja uz mājām, lai aukstums nepagūtu pieķerties.

«Bija nolijis lietus, pa šoseju aktīvā plūsmā traucās automašīnas, bet kaut kur starp motoru dūkoņām un ielu dunoņas murskulī skaļāk par visu ielas pretējā pusē kā no akas pēkšņi izcēlās skaļš sauciens pēc palīdzības. Kaķēns. Maziņš. Sagaidījusi, kamēr mašīnas pašķiras, pārgāju pāri ielai. Tur viņš bija. Pie mājas režģa pieplacis, viscaur izmircis un trīcošs kā zvaniņpumpurs agrā pavasarī. Tik izmisis un nelaimīgs. Visapkārt betona sienas, braucoši auto un ne miņas no viņa kaķu māmiņas tuvuma. Nodomāju, ka kādam pieder un ka varbūt izbiris no kāda loga, tādēļ nenobaidot, bet mierinoši vēlējos paglaudīt, tomēr mazais sabaiļojās tik dikti un sašņācās, ar nadziņiem cenzdamies pabaidīt mani, ka sapratu, ka pie cilvēka klātbūtnes viņš nav pieradis,» stāsta Vita.

Un, lai neiebiedētu viņu vēl vairāk, aktrise turpināja ar izmirkušo un reizē tik skaisto kamoliņu vien aprunāties un sargāt no suņiem, kurus vakarpusē pēc lietus un pēc dienas darbiem nu bija aktīvi sākuši vest pastaigā viņu saimnieki. Vita zināja, ka minkiņam tādam slapjam ir neprātīgi auksti un steidzami viņu vajag nogādāt siltumā, tomēr atstāt viņu vienu nevarēja, bet bez cimdiem pieskarties viņam arī nebija iespējams.

«Paguvu sazvanīt Dr.Beinerta klīniku. Izstāstīju par mazuli, kurš pārsalis un kuram steidzami vajadzīgs siltums. Paldies pretimnākošajiem un atsaucīgajiem klīnikas darbiniekiem, kuri bija gatavi atbraukt un mazuli neatstāt nosalšanai, bet aizvest uz apskati un dot patvērumu kaut uz vienu nakti, kamēr es būtu viņam ar sociālā tīmekļa starpniecību meklējusi mājas. Diemžēl arī pie sevis uz mājām vest nevarēju, jo manā īrētajā dzīvoklī nedrīkst un arī mans mākslinieces darbu grafiks nav piemērots, lai uzņemtos atbildību par dzīvnieciņu. Kaķēnam vajadzīgas rūpes un uzmanība katru dienu, bet dažkārt koncertu, pasākumu, filmēšanas ietvaros sanāk būt vairāk ārpus mājām, dažkārt pat vairākas dienas,» bēdājas Vita.

Trīs reizes aktrise uzvaicāja garāmejošiem cilvēkiem, vai viņiem nav vajadzīgs mājās draugs kaķītis. Visi apstājās, izskatījās, ka vēlētos mazulim palīdzēt, bet atzina, ka mājās esot suns, tādēļ diemžēl nevarot.

«Kad garām devās kāda dāma un uzdevu šo pašu vaicājumu ceturto reizi (starp citu, trīs lietas labas lietas, bet ceturtā no visas sirds! Un ne jau nejauši!), tad gaidīju atbildi «nē, paldies...», bet te pēkšņi sadzirdēju: «Jā, mums vajag kaķīti!» Atklāti sakot, gandrīz turpat uz ietves apsēdos no pārsteiguma, jo biju ar savu vaicājumu viņu pārtvērusi gājiena mirklī, tad uz kaķīti viņa pat vēl nebija paguvusi paskatīties. Tobrīd biju jau tā pārsalusi (Iedomājieties! - Es biju pārsalusi, sausa būdama, bet kā gan jutās mazais, izmirkušais kaķa bērns!), ka tikai atklabināju: «Patiesi?» Uz ko viņa atbildēja: «Jā, uztveru, ka šī ir zīme.» Man bija svarīgi, lai minka tiek brīnišķīgā ģimenē, un jau no pirmās sarunas minūtes es zināju, ka šī tāda ir. Izrādījās, ka viņu ģimenē desmit gadus bijis visu ļoti mīlēts un lolots kaķītis, kurš nesen aizgājis. Un gan ģimene, gan draugi ļoti pārdzīvojot, ka tā sanācis šķirties. Un šo mazo kamoliņu jaukā kundze uztvēra kā vēstījumu, kā svētību no aizgājušā mīluļa, ka tagad viņi varot mājās ievest jaunu draugu, kurš nebūs kā aizstājējs, bet gan mājās ienesīs siltumu un palīdzēs dziedināt ilgas pēc tik ļoti iemīļotā pūkainīša,» turpina Vita.

Kad dāma zvanīja vīram, lai pastāstītu par minku un guva apstiprinājumu arī no viņa puses, Vita ierosināja paņemt somu un cimdus, lai mazo varētu nogādāt mājas siltumā, un viņa pati tikmēr paralēli, nu jau pavisam droši zinot, ka mazajam būs mājas, uzzvanīja Dr.Beinerta klīnikai. Viņi jau bija paguvuši nosūtīt mašīnu, bet, uzzinājuši jaunumus, arī priecājās reizē ar kaķēna glābējiem un mašīnu ar svētību un sapratni atsauca.

Kungs atnāca gan ar somu, gan ar diviem cimdu pāriem, atbilstoši sagatavojies. Kad Jurita minku ar cimdiem ņēma rokās, kaķītis aktīvi spirinājās pretim, tomēr tika iecelts rokās pie kunga, kur vēl īsu mirkli dumpojās, bet saprata, ka ir beidzot nokļuvusi siltumā, aizvējā, ka par viņu rūpējas un samīļo, tā klusi pieplaka pie kunga stāva un jutās labi.

«Kaķītis bija drošībā. Drošībā pie sirsnīgiem, brīnišķīgiem cilvēkiem. Soma nebija nepieciešama. Un visi trijatā viņi devās mājās. Un nu minkai ir Mājas! Īstas!!! Un Ģimene! Paldies par šo svētību un šo tik skaisto un īpašo Saulgriežu dāvanu! Atklāti sakot, iemīļoju tieši šo kaķēnu no pirmā brīža, kad ieraudzīju. Un nu patiešām priecājos, ka dzīvojam vienā rajonā, kaimiņos! Un vai es jau sacīju, ka nu, kā sacīja Jurita, esmu šai minkai krustmāmiņa?» priecīgi nobeidz Vita.