Tautas mīlestība, kas izteikta ziedos

Latvijai ir paveicies ar īpašiem cilvēkiem, kas vienkārši ir. Nekas viņiem pat nav jādara – šādi cilvēki ir kā svētie, dzīvi svētie, kas dzīvo starp mums izstarodami labestību. Tāda ir sakrālo deju dejotāja, priesteriene Vija Vētra. Vija dzīvo tikai no dejas, liekas, ka viņas ilgā mūža noslēpums ir deja un viņas spēja pārtapt par deju. Tādas domas nāca prātā pēc Vijas Vētras koncerta Rīgas Tehniskās universitātes zālē, kad četrdesmit minūtes cilvēki nāca un burtiski apbēra Viju ar ziediem. Tie nebija tikai ziedi, tā bija tautas mīlestība, kas izteikta ziedos. Jā, šajā dienā Vija bija visur, gan uz skatuves, gan fotomākslinieces Gunas Oškalnas-Vējiņas fotogrāfijās, gan mūsu sirdīs.

Svarīgi jautājumi Vijai Vētrai

No visiem iespējamiem saskarsmes veidiem, kas dejā iespējami, visaugstākais ir saskarsme ar dievišķo. Tikai ļoti retais dejotājs to spēj. Kāpēc tik maz ir to, kas mēģina? Es pats nezinu atbildi uz šo jautājumu. Tāpēc pēc izcilā koncerta Rīgas centrā tikos ar Viju, lai uzdotu tos jautājumus, uz kuriem pats nespēju atbildēt.

- Vai ir tā, ka mums var būt tikai viena dejas priesteriene?

- Nē, noteikti nē! Domāju, ka var būt daudz. Tik daudz, cik nepieciešams cilvēkiem, jo dejas priesteriene jau nekalpo sev, bet Dievam cilvēku labā. Latvijā man ir zināmas vairākas dejas priesterienes.

- Kur dejas priesterienes lai kalpo, ja kristieši neļauj baznīcā dejot?

- (Ieslīgst atmiņās.) Esmu pirmā, kas gan Latvijā, gan vairākās citās Eiropas zemēs dejoja baznīcās, bet zinu, ka neesmu vienīgā (te jāpiemin akcija Cerība dvēselei eņģeļu laikā 2013. gadā, kad Pēterbaznīcā dejoja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere (skat. resursus)).

sandrasabineart.blogspot.com

Savu Vaidelotes deju esmu dejojusi arī telpās, kas nebūt nav sakrālas celtnes. Esmu dejojusi arī Grieķijā, senu tempļu drupās. Jāsaprot, ka nevis telpa nosaka, vai deja būs sakrāla, bet tas atkarīgs no dejotājas spējas sakralizēt telpu, notikumu un ar to nest svētību cilvēkiem.

Atkal man jāpiebilst, ka svētījošo Vaidelotes deju ar trejdeksni Vija Vētra dejoja 2010. gadā Latvijas nacionālās Operas un baleta Mazajā zālē, kad tur notika Pasaules Dejas asociācijas (CID) kongresa svinīgais koncerts.

- Vai var dot svētību arī ar televīzijas palīdzību?

- Jā, kāpēc gan ne. Televīzija dod iespēju redzēt deju lielā tālumā. Ja cilvēki to uztver kā svētības došanu, tad var. Man kā dejotājai ir svarīgi, lai cilvēki saprot un tic tam, ko es daru. Tāpēc jau es savu koncertu laikā, kad dejoju indiešu sakrālās dejas, pastāstu, jo Austrumu kultūra mums, latviešiem liekas sveša. Latviešu kultūra gan nav jātulko.

_{Klusi ieminēšos, ka Velta Puriņa no TV24 aicina Viju uz interviju. Jāņu laikā sekojiet līdzi programmai.}

- Vai Deju svētki arī ir sakrālās dejas parādība?

- (Domā.) Nav viegli atbildēt uz šo jautājumu. Tādi Deju svētki, kādus es esmu redzējusi Rīgā, nav sakrālā deja. Manuprāt, Deju svētki gan varētu būt sakrālās dejas uzvedums, ja tur būtu ielikta atbilstoša jēga. Dejas raksti, ko dejo tik daudz cilvēku, jāpiekrīt, ka tas ir ļoti iespaidīgi, bet, pat pieliekot Dainu tekstus, vēl nevar teikt, ka tā ir sakrālā deja. Es to sajūtu kā spēcīgu iespaidu no «sovjetu» uzspiestās kultūras. Deju svētki ir paturami, jo ar laiku jau tautas deja tur atgriezīsies un tad arī būs vieta sakrālajai dejai. Zini, es varu teikt, kur tādos Deju svētkos es iedomājos Vaidelotes vietu – viņai jādejo laukumā dejotāju vidū. Dejas priesterim vienmēr jābūt kopā ar tautu. Kā tu vari kalpot tautai, ja neesi tautas vidū?

- Vai tu pati gribētu dejot tādos – sakrālos Deju svētkos, kas būtu ar svētības jēgu tautai?

- Ja mani aicinātu, tad, ja vien fiziski spētu, es dejotu. Vaidelote nenāk neaicināta. Ja neaicina priesteri, tad cilvēkiem nevajag, jo viņi nav garīgi izauguši līdz tam.

- Vai tiešām skatuviskās dejas izskatās tik «sovjetiski»?

- Jā, ļoti, pat tagad tā tas ir! Es pastāstīšu kādu senu gadījumu. Kad 70. gados dzīvoju un strādāju Grieķijā, tad tur viesojās latviešu dejas ansamblis «Daile». Toreiz Grieķijā bija komunistu valdība un viņi bija uzaicinājuši māksliniekus no komunistiskas valsts. Es ar prieku gāju skatīties koncertu, jo tā bija iespēja satikties ar tautiešiem. Tas, ko redzēju, mani nepatīkami pārsteidza. Var teikt, ka man patika tikai viena deja – tā bija Gatves deja, tajā bija kaut kas no tā latviskuma, kādu es atceros no savas jaunības Ulmaņlaiku Latvijā. Tur bija cēlums, tur bija latvisks gars. Visas citas dejas bija zemam izpratnes līmenim, tādam, kāds sajūtams «sovjetu» laika mākslā – viss vienkāršots. Pēc koncerta gāju sasveicināties ar dejotājiem un iepazinos ar Dailes māksliniecēm Indru Filipsoni un Silviju Zvejnieci, bet savu sarūgtinājumu gan viņām toreiz neizteicu, jo sapratu, ka ne jau viņas ir vainīgas, bet tas lielais spiediens, ko latvieši izjuta no komunistu puses. Diemžēl tas ir saglabājies un es nezinu, kad no tā tiks vaļā.

- Kas jādejo Jāņos?

- (Smejas.) Vai tad tas ir aizmirsies? Jāņos viss centrējas ap ugunskuru, jo uguns kā pirmelements ir attīroša. Mums ir jātuvojas ugunij un jāattālinās no tās. Tā mēs saņemam uguns attīrošo spēku.

101 būs 2024. gadā

Koncerta izskaņā Vija teica, ka grib dejot arī 101 gada vecumā, jo tad viņa būs pārspējusi aktieri Ēvaldu Valteru, kurš uz skatuves kāpa simtgadnieka statusā. Vēlēsim sakrālās dejas priesterienei labu veselību un nerimstošu dejas prieku!