Mūziķis Kaspars Zlidnis aicina vecākus neaudzināt bērnos bailes

Savu vēstuli mūziķis iesāk ar tekstu, ka laikā, kad viņam bija trīs gadi, bet brālim septiņi, viņi vasarā katru dienu pavadīja ārā. Pēc brokastīm mamma tikai piekodinājusi, ka pusdienas ir divos un lai vecākais brālis pieskata mazāko.

«Kad bijām laukos, ikdiena pagāja, braukājot ar riteņiem, spēlējoties stadionā, makšķerējot, ēdot zaļos ābolus un ogas, dauzoties pamestās jaunceltnēs, kāpelējot kokos, palīdzot vecmammai dārza darbos. Protams, neviena diena nepagāja bez lielākām vai mazākām traumām, nobrāzumiem, sasitumiem un zilumiem. Asiņojošs celis bija sīkums - ceļmallapas ārstēja visas brūces,» tā Kaspars.

Kaspars atceras gadījumu, kad nokrita no vingrošanas konstrukcijām un izsita zobu, kuru vecmamma ielika vietā, un tas neticamā kārtā ieauga atpakaļ. Tāpat dziedātājs, staigājot gar dīķa malu, ir iekritis dīķī, bet brālis to izvilcis, noģērbis un atstājis turpat nožūt.

«Mēs patstāvīgi šķērsojām autoceļus, braucām vairākus kilometrus līdz ezeram vai upei, pirkām našķus, maksājot ar pašu sakrāto vai lauku darbos nopelnīto naudu, bēgām no suņiem utt. Bieži vien brālis ar saviem draugiem atstāja mani, jo es, mazāks būdams, netiku viņiem līdzi vai traucēju viņu «pieaugušo» darīšanās. Man nebija nekādu iebildumu rotaļāties arī vienam pašam,» bērnību atceras Kaspars.

Divos brāļi devās mājās, lai paēstu pusdienas, un tad līdz deviņiem vakarā viss turpinājās kā dienas pirmajā daļā.

«Ar netīrām un noputējušām drēbēm, nobrāzumiem un zilumiem mēs pārnācām mājās gulēt. Un tā dienu pēc dienas. Arī lietainā laikā mēs zinājām, ko darīt ārā, jo mājās nebija ko darīt. Nekādu mobilo telefonu, planšetdatoru un spēļu konsoļu mums nebija. Tā bija īsta bērnība, ko es negribētu mainīt ne pret kādiem tehnoloģiskiem izgudrojumiem. Vecāki uzticējās mums, ar to iemācot mums būt patstāvīgiem, atbildīgiem, drosmīgiem un spējīgiem pieņemt lēmumus. Arī saviem bērniem es gribu dot šādu bērnību,» tā Kaspars.

Kaspars redz tik daudzus par sevi nepārliecinātus vecākus, kuri ir baiļu pilni par savu dzīvi un, pats bēdīgākais, šīs bailes nodod arī saviem bērniem.

Daudzu cilvēku dzīve ir steidzīga, stresa, agresijas, negāciju un baiļu pilna. Darbā grūti, valsts negodīga, ģimenē neuzticība, un tad pārņem bailes par savu un bērnu eksistenci.

Vecākiem nav laika gaidīt, līdz bērns pats apģērbjas un noģērbjas, nav pacietības iemācīt veselīgas ēšanas paradumus, bail atstāt bērnu pagalmā vai rotaļu laukumā kaut uz mirkli, jo šķiet, ka kāds viņam var ko nodarīt vai nozagt.

Bail, ka bērns var nokrist un sasisties. Bail, ka viņš var paskriet zem auto vai noslīkt ūdenī utt. Labāk iedot planšeti, lai ir miers pašam.

«Attopieties! Ļaujiet bērniem dzīvot! Neaudziniet viņos bailes un nepārliecību par sevi. Jūsu bailes nespēj pasargāt. Bailes spēj tikai iznīcināt visu skaisto, kas bērnā ir.
Beigu beigās, lūdziet par savu ģimeni un saviem bērniem, lai tiem stipra veselība un sirds īstajā vietā! Lai miers ar jums!» savu ziņojumu nobeidz Kaspars.