Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8825267t1h9b84.jpg)
29. oktobrī pēkšņi pa mūžības ceļu aizgājis Latvijas Nacionālā teātra aktieris JURIS LEJASKALNS / dzim. 1935.g./.
Viņš piederēja tam izcilu aktieru personību un rūpīgi kopto tradīciju Nacionālajam teātrim, par kuru nu jau mēneša garumā ik svētdienas vakaru atgādina Latvijas TV tapusī filma. Latviešu teātris nav pārāk bagāts ar aktieru dinastijām, bet Juris Lejaskalns varēja lepoties ar saviem vecākiem: māti - ievērojamo LNT aktrisi Olgu Lejaskalni, tēvu – scenogrāfu un gleznotāju Herbertu Līkumu un mātes brāli – Otrā pasaules kara laukos bezvēsts pazudušo Strādnieku teātra aktieri Nikolaju Lejaskalnu.
Visa Jura Lejaskalna radošā dzīve pusgadsimta garumā ir bijusi saistīta ar Latvijas Nacionālo teātri. Jaunības gados viņš bija šā teātra galvenais jauno varoņu – mīlētāju atveidotājs: pievilcīgs, temperamentīgs, iznesīgs, ar labām vokālām dotībām. Pēc 50., 60. gadu standartiem – pozitīvais varonis (Gustavs un Armāns A. Dimā “Kamēliju dāmā”, Dzintars A. Upīša “Kaijas lidojumā”, Andrejs A. Alunāna “Visi mani radi raud”, Alansonas hercogs A. Upīša “Žanna d’Arka” u.c.). Un ne tikai – viņa mākslinieciskā individualitāte spilgti atklājās arī visdažādākā plāna raksturlomās (Didžus Marcinkevičs, Pilots V. Lāča “Zītaru dzimtā” un “Jurī Indrupā”, Džilberts, arī Klaids T. Dreizera “Amerikāņu traģēdijā”, Kleins F. Kūna “Nībelungu kredītā”, sulainis Pēteris Zeiboltu Jēkaba “Dullajā baronā Bundulī”, Pumpuriņš H. Gulbja “Aijā, žūžū, bērns kā lācis”).
Viņa jaunības gadu lomām jau krietns aizmirstības plīvurs pāri pārmests. Taču teātra vēsturē ir ierakstīti tādi aktiera izkoptās meistarības un dramatiskā temperamenta veidotie tēli kā traģiski cildenie Raiņa Kajs Grakhs un V. Šekspīra Jūlijs Cēzars, rezignētais, sevī gruzdošais Elmārs H. Gulbja “Cīrulīšos” un T. Viljamsa “jaunības putnu” sevī nodevušais un tā arī nerealizējušais Šānss Veins. Komēdijā viņš prata balansēt uz ticamā-neticamā robežas, artistiski viegli aizraudams skatītāju līdzi savu varoņu dzīves peripetijām. Minēšu tikai pēdējo gadu veikumu – Sauspurvi un Miķeli A. Brigaderes “Kad sievas spēkojas” un “Lielais loms”, pulkvedi Selbiju N.Č. Hantera “Mēness ūdeņos”, Arturu J. Vandeloo “Kapteiņu nedēļā”, Gromilovu A. Ostrovska “Talantos un pielūdzējos”, Albertu Kociņu E. Vulfa “Sensācijā”. Latvijas Radio un Televīzijas teātri daudzu gadu garumā bija iecienījuši aktieri Juri Lejaskalnu. Par Jura Lejaskalna aiziešanu mūžībā skums arī daudzie latviešu kino cienītāji. Filmu lentes glabā viņa aktieriskās personības valdzinājumu un meistarību - Akmentiņš “Purva bridējā”, Elmārs “Cīrulīšos”, Freiberga kungs “Lietus blūzā”...
Rita Melnace