"Tumsas" solistam piemīt savs īpašais skanējums, kura noteikšanai nevajag īpašas muzikālās zināšanas. Pietiks, ja esi izaudzis ar radioaparātu līdzās un lietojis to vismaz pēdējo gadu desmitu. Šoruden Mārtiņam Freimanim – 30, bet grupai „Tumsa” – 15 gadu jubileja. Abi jubilāri kļuvušas par klasiskām vērtībām pašmāju mūzikā, tieši tāpēc par tiem arī runājām, brokastojot kopā ar Mārtiņu.

– 15 gadu grupai un 30 tev pašam. Daudz vai maz?!

– Feini, kopā saskaitot, sanāk 45! Es jau patiesībā neesmu grupā „Tumsa” kopš sākuma, esmu tur gadus 12. Veterāns ir grupas dibinātājs Jānis Daugalis, kas grupu dibināja 15 gadu vecumā. Es „Tumsā” ierados, kad no tās tikko bija aizgājis Fēliks Ķiģelis. Toreiz bijām trijatā, tagad klāt vēl ir nācis taustiņnieks. Tā nu mēs neesam viens otru nodevuši un joprojām esam kopā. Ir bijuši, protams, gadījumi, kad strīdējāmies, šķīrāmies un atkal kopā sagājām, bet nu tas vecums ir pāri. Nu jau sasniegts tas vecums, kad mums ir grūti sastrīdēties. Esam kā ģimene. Vienīgais, par ko mēs itin viegli varam sastrīdēties: ja kāds ir apēdis vairāk bulciņu, nekā viņam pienākas.

– Kuri šo 12 gadu laikā ir bijuši spilgtākie notikumi tev?

– Vai, pa pilnam! Pirmais ieraksts studijā, pirmais „Liepājas dzintars”, pirmais video. Pirmās publikācijas presē, ko vairs sen nesaglabāju. Kam lieka makulatūra mājās?! Un, protams, lielā uzdrīkstēšanās pirms diviem gadiem rīkot 13 gadu jubilejas koncertu Ķīpsalā. Tas toreiz bija amizanti, jo visi svinēja kaut kādas apaļas dzimšanas dienas, un mēs arī sadomājām svinēt savējo. Nu un, ka 13., ne apaļa! Un šogad arī nevarējām atrast kārtīgu iemeslu, lai patusētos, tāpēc svinēsim manus 30, „Tumsas” 15 un kopējos 45 gadus!

– Cik ilgi tevi pārņēma uztraukums, kāpjot uz skatuves?!

– Es jau pirms „Tumsas” bija padzīvojies pa skatuvi, esmu arī ar akustisko ģitāru braukājis pa pasauli. Tomēr ar „Tumsu” kādu laiku bija, kamēr sapratu, ko publika īsti no manis grib. Kad tas tapa skaidrs, tad jau tā lieta aizgāja. Protams, uz skatuves izejot, ir citādas sajūtas, nekā sēžot un brokastojot, bet tas vairs sen nav uztraukums.

Pēdējo reizi tā kārtīgi uztraucos tad, kad pats pat neuzstājos, bet kad Valters ar Kažu uzstājās Eirovīzijā. Tāds uztraukums man nebija bijis, pat pašam uzstājoties. Es stāvēju un domāju, ka nespēšu no tās vietas izkustēties pat tad, kad viņi nokāps no skatuves. Es uztraucos tajās situācijās, kad saprotu – es vairs nekontrolēju situāciju. Uztraucos arī, taisot 13 gadu jubilejas koncertu. Uztraucos nevis par pašu uzstāšanos un koncertu, bet par to, vai cilvēki atnāks un vai viņiem patiks. Bet tāds kārtīgs lampu drudzis nav bijis sen. Un labi vien ir, tāpat pietiek lietu, par ko nervus bendēt!

– Vai, esot Mārtiņam Freimanim, ir reāli iepazīties ar kādu, kurš jau nezinātu, kas tu esi un ko dari?

– Tu zini, es tam laikam tam nepievēršu uzmanību. Ārzemēs sanāk iepazīties ar cilvēkiem, bet te Latvijā... Neviens jau nenāk ar tevi iepazīties, jo domā, ka esmu baigā zvaigzne. Gadās arī, ka man ir slikts garastāvoklis, neesmu izgulējies vai paēdis. Un galu galā man jau nav jārunā ar visiem cilvēkiem, tāpat kā tas nav jādara tev. Tikai, ja es to nedaru, par mani padomā, ka esmu iedomīgs, bet – vai mazums, kas man gadījies. Tas, ka esmu atpazīstama personība Latvijā, jau nenozīmē, ka man nevar gribēties uz tualeti. Nu ja!

– Kā jūs atzīmēsiet savas jubilejas?

– Būs četri lielkoncerti, tiešām lielkoncerti. Mēs kopā ar Gunāra Rozenberga vadīto džeza orķestri „Mirage”, dejojošām puskailām meitenēm, skatuves scenogrāfiju un daudz, daudz viesiem parūpēsimies, lai koncerti būtu izdevušies. Kā viesi piedalīsies daudz un dažādu mākslinieku, esmu pierunājis pat Jāni Grodumu nodziedāt kādu dziesmu kā pārsteigumu visiem! Jā, nu jau beidzot esmu iemācījies koncertus no galvas un varu tos nosaukt, lai gan parasti nezinu, kur man ir koncerts rīt. Tātad – atklāšanas koncerts būs 27. oktobrī Valmieras hallē, pēc tam būs 3. novembrī Liepājā, nākamajā dienā braucam uz Talsiem un visu noslēdzam 10. novembrī Ķīpsalas hallē, kur visiem Mārtiņiem būs iespēja nākt un svinēt savu vārda dienu par velti. Tāpat sev un citiem jubilejā dāvināsim labāko dziesmu izlasi, kur būs arī kādi samiksēti koncertieraksti un daža laba jauna dziesma.

– Visi liepājnieki, ko pazīstu, ir īsti savas pilsētas patrioti!

– Man jau laikam tas nav tik raksturīgi, jo esmu aizputnieks. Uz Liepāju es aizgāju studēt un mācīties. Pavisam tur nodzīvoju skaistus un apzinātus septiņus gadus, tad pārcēlos uz Rīgu. Bet man ļoti patīk Liepāja, patīk tur aizbraukt, tusēties. Man tur ir ļoti daudz draugu. Nepatīk vienīgi tas, ka pilsēta ar savu auru tevi paņem un iesūc sevī tā, ka neesi pārliecināts, vai spēsi no tās aizbraukt; Taču es neesmu tāds izteikts lokālpatriots, jo manas mājas ir tur, kur es varu galvu nolikt. Esmu klaidonis. Bet ir jau patīkami Liepājā dziedāt, piemēram, „Baltic Beach Party”. Un lai tik man pamēģina kāds ieskaidrot, ka es biju piedzēries uz skatuves! Man vienkārši nebija balss. Tomēr jā, esmu gatavs aizstāvēt Liepāju jebkurā laikā, jo galu galā pārējie mani puiši dzīvo tieši tur.

– Un kur jūs tiekaties uz mēģinājumiem?!

– He! Ja 12 gadus spēlē vienas un tās pašas dziesmas, vairs nav nepieciešamības mēģināt. Tāpat mums katru nedēļas nogali ir koncerti, kur tad pa vidu vēl mēģināt?! Tā jau prātā var sajukt! Lai jaunās grupas mēģina, viņiem repertuārs jātaisa;

– Vai tu pieļauj iespēju, ka varētu pārcelties uz mazāku pilsētu par Rīgu?

– Es pieļauju iespēju, ka man varētu būt lauku mājas ārpus Rīgas, bet pavisam pārcelties – nē. Rīgas straujais ritms saindē, un tagad es Liepājā nevaru ilgāk par trim dienām izturēt. Man ir sajūta, ka viss notiek kā palēninātajā filmā un ka es vienīgais idiots kaut kur tešos.

Tajā brīdī uz dīvāna uzlec Mārtiņa sunene Pepe un pieprasa sev brokastis. Mirkli padomājis, viņš tai atdod sev smērēto brokastu maizi un atlikušo olu. „Viņa ēd visu. Arī alu dzer.” Pepe aizskrien, uzlec uz palodzes un apguļas uz vēdera taisni izstieptām visām četrām ķepām. „Un tā ir viņas mīļākā poza. Saucas – žāvētā vista.”

Mārtiņš Pepi cenšas ņemt līdzi visur, kur vien var. Viņa ir Mārtiņam sēdējusi blakus uz skatuves, skanot dziesmai „Mans draugs”. Viņa guļ ar viņu kopā viesnīcas numuriņā, kad pēc koncertiem ir par vēlu braukt mājās. „Vienreiz viesnīcā man palūdza par viņu samaksāt pusi pilna cilvēka cenas. Kopš tā laika grupas puiši viņu sauc par puscilvēku!” smejoties par savu suni stāsta jubilārs, piebilstot, ka viņam ir populārākā kuce Latvijā!