Kādēļ parakstījāties kļūt par radiobalsi?

Man vienmēr dzīvē patikušas nejaušas lietas un sagadīšanās, kas notiek dzīvē, un arī darbs šajā radiostacijā ir sagadīšanās. Tādēļ, kad man piedāvāja kļūt par radio balsi, lai gan neko tādu dzīvē neesmu darījusi, piekritu. Protams, esmu strādājusi televīzijā, un šīs lietas mani interesē, tādēļ nodomāju – kāpēc ne?

Kā to savienosiet ar darbu raidījumā "SeMS"?

Mums no nākamā gada nedaudz samazinās raidlaiku, līdz ar to parādījās vairāk brīvā laika, tā ka šīs abas lietas savienot nebūs problēmu.

Teicāt, ka jums patīk jaunas lietas...

Patiesībā vienmēr esmu gatava izmēģināt kaut ko jaunu: esmu strādājusi kapučīno bārā, reklāmas aģentūrā, rakstījusi žurnālos. Neapšaubāmi, katrs darbs dod kaut kādu pievienoto vērtību, tāpēc piekritu darbam radio, kas man šķita zināms izaicinājums. (Domā.) Ziemā, lai uzsāktu kaut ko jaunu, ir nepieciešams grūdiens; vasarā, manuprāt, uzsākt kaut ko jaunu ir vieglāk.

Jaunais amats, gluži tāpat kā SeMĀ, ir saistīts ar mūziku.

Neslēpšu, ka mūzika man allaž bijusi svarīga – tā man dzīvē ir mīļākā lieta; ar mūziku ceļos un eju gulēt. Esmu arī beigusi mūzikas skolu, lai gan sevi par profesionālu mūziķi nesauktu. Bet man patīk klausīties mūziku, meklēt kaut ko jaunu, apmeklēt koncertus. Esmu liela "dzīvo" koncertu fane. Tādēļ nevarētu teikt, ka radiostacija, kurā skan mūzika, man būtu svešs lauciņš.

Kuru no mūzikas stiliem saucat par savējo?

Man ļoti patīk klasiskā mūzika – esmu pilnīga un absolūta Pētera Čaikovska fane!

"Jevgeņijs Oņegins", "Pīķa dāma" ir manas mīļākās operas, man mājās ir šo operu ieraksti. Tā ir mana sirds mūzika!

Protams, eju uz dažāda žanra mūzikas koncertiem, un nevaru nodalīt, kurš stils man patīk labāk. Tas atkarīgs no noskaņojuma. Parasti nesaku: "Fui, tas man nepatīk!" un cenšos nenosodīt nevienu mākslas veidu. Tas ir svarīgi arī darbā, lai varētu citiem pastāstīt kaut ko jaunu – kaut vai veidojot "SeMā" sižetu.

Arī radio nevaru atļauties teikt, ka tā vai cita dziesma man nepatīk. Varbūt, ja man būtu sava radiostacija, tad varbūt tā varētu darīt. Tas arī nav mans primārais uzdevums, jo neesmu tik liela mūzikas kritiķe vai pārzinātāja. (Klusē.) Ja nu tomēr man būtu sava radiostacija, tur droši vien neskanētu tikai hiti, bet pavisam noteikti – laba mūzika. Jo man vienmēr ļoti svarīgi ir bijis, lai mūzika būtu kvalitatīva - tā, lai melodija un vārdi tiešām būtu pievienotā vērtība.

Kā jūs raksturotu "Spin FM” formātu?

Tas ir jauniešiem domāts radio, kas pasaulē skan divdesmit četras stundas diennaktī. Pie mums pagaidām ir mazliet citādāk: no četriem pēcpusdienā līdz septiņiem vakarā radiostacijā strādā Ralfs un Sanita, no septiņiem līdz deviņiem vakarā esam mēs ar Nauri no grupas „nu un” (no šova „OKartes skatuve” – red.), ir vēl Alise un Mārtiņš Ruskis, kas arī klausītājiem varētu būt pazīstams no "OKartes skatuves" grupas "4 vēji".

No citām radiostacijām atšķiramies ar to, ka "neklausāmies pārbaudītas vērtības" – skan jaunākā mūzika; cenšamies būt jauniešu draugi, atbildam "Twiterī" uz viņu jautājumiem... Nu, apmēram tā.

Un kā ar jūsu radiostacijas saukli "Mēs vārām ziepes!”?

Doma bija tāda, ka ziepes sastāvēs no māksliniekiem un mūziķiem – respektīvi, no tiem cilvēkiem, par kuriem klausītāji fano. (Smejas.) Atklāšanā ziepes veidojām no "Instrumentiem", bija arī Jānis, Maija Silova...

Ar laiku ziepes radioklausītāji varēs iegūt savā īpašumā, ar tām ziepēm varēs mazgāties, jo domāju, ka ar laiku tiešām uz vietas studijā tiks taisītas ziepes, lai gan tas, manuprāt, ir stipri sarežģīts process.

Nu, ar ziepju vārīšanu jau saprot nedarbu strādāšanu; vismaz pārnestā ziņā noteikti...

Tieši tā! Kad bijām mazāki, noteikti darījām visu ko tādu, ko varētu saukt par ziepju taisīšanu...

Kas tad ir bijusi lielākā palaidnība, kas pastrādāta?

Bērnībā biju ļoti paklausīga, un tādas baigās ziepes nemaz nav pastrādātas. (Smaida.) Ja nu vienīgi tas, ka visu laiku centos kaut ko izdomāt, lai nebūtu jāiet uz mūzikas skolu, jo man likās – kā tas ir, ka visi citi bērni var spēlēties, bet man jāspēlē klavieres...

Principā vairāk tādas situācijas, kuras varētu raksturot – nu gan ir baigās ziepes! –, man bijušas vēlāk. Kad strādāju jauniešu žurnālā "Puff", centos apmeklēt visus koncertus, ko vien varēju, tādēļ man žurnālistes darbs ļoti patika.

Gadījās, ka reiz man bija jāiet uz grupas "Korn" koncertu... Trakākais, ka par šo grupu nemaz tā īsti nebiju dzirdējusi. Protams, ar to nav jālepojas, taču viņu mūzika man nešķita tik tuva, lai par to interesētos.

Ieraudzīju, ko mūziķi dara uz skatuves, un vēl nodomāju – ārprāts, kas tur vispār notiek...

(Smejas.)

Koncertā stāvēju pirmajā rindā, kad man pienāca klāt grupas menedžeris un teica, ka es varētu dabūt grupas autogrāfu un varbūt viņus nointervēt. Un tad kopā ar dažām tiešām īstām "Korn" fanēm man bija iespēja visu koncertu pavadīt uz skatuves – mūziķiem aiz muguras. Visu laiku pie sevis lūdzu: kaut tikai man nebūtu jāiet dziedāt, jo es tiešām nezināju nevienu šīs grupas dziesmu... Pazīstami cilvēki mani tajā koncertā bija sazīmējuši un domājuši: nez, ko tā Ketija dara uz skatuves?!

Reiz teicāt, ka jums patīk pieņemt lēmumu mirkļa iespaidā. Vai divreizējā izģērbšanās TV ēterā arī bija mirkļa lēmums?

(Domā.) Jūs domājat to video? Tas bija ne nu īsti joks... Toreiz man šķita: ja taisa sižetu, tad tā, lai tas būtu labs. Tajā dienā man bija uznākusi sajūta, ka tā jādara. Pēc tam tas tika mazliet pārtaisīts tā, kā tam vajadzētu būt. Un ar fotogrāfu pēc tā visa man varbūt arī ir ne tās labākās attiecības, bet pēc tā visu sāku uztvert mazliet citādāk, un tiešām – es to nenožēloju. Ja būtu iespēja, var būt es tagad rīkotos citādāk. Katrā ziņā, arī šīs epizodes man ir sava veida mācība. (Klusē.)

Tā jau cilvēks veidojas: ja tu neko nedari un nekļūdies, tad tāds – nekāds – arī paliec. Ja dzīvē kļūdies, riskē, tevi var nosodīt, tavs darītais var patikt vai nepatikt, bet – tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Vienmēr esmu cienījusi cilvēkus, kas kaut ko dara; jā, varbūt kļūdās, bet viņi pilnveidojas. Tādus, kas neriskē, bet tikai vērtē un neko nedara...

Jā, tā var dzīvot, bet – vai tas ir interesanti?...

Vairākkārt esat izpelnījusies stilīgākās raidījuma vadītājas nomināciju. Vai kādreiz nav bijusi doma veidot savu modes raidījumu?

Mode man arī ir ļoti mīļa. Ja kādreiz būtu bijusi iespēja, varbūt es būtu gājusi un mācījusies kaut ko saistībā ar modi. (Apdomājas.) Patiesībā man ir dažas idejas, kas varbūt kādā brīdī īstenosies un kas zināmā mērā ir saistītas ar modi. Iespējams, tas būs kāds televīzijas projekts. Taču vienmēr esmu ticējusi, ka par lietām pāragri nevajag runāt, kamēr tas nav septiņreiz nomērīts pirms griešanas. Turklāt nekādā ziņā radio dēļ nedomāju pamest televīziju, jo darbs televīzijā man ļoti patīk. Taču apzinos, ka radio ir lieliska iespēja pilnveidot sevi un savas zināšanas par daudzām lietām.