13. oktobrī Staprānam apritēs 80 gadu, taču, kā atzīst pats mākslinieks, tikai pirms desmit gadiem viņam radusies izjūta, ka darbi ir pa īstam ievēroti.

Šķiet, ka lasītāji jūs pazīst galvenokārt kā dramaturgu, jo šī ir tikai trešā reize, kad esat Rīgā ar izstādi. Pirmo skatīja slēgta publika, bet arī pēdējā bija sen — pirms 15 gadiem.

Toreiz, 1991. gadā, bildes tika atsūtītas no Vācijas, tās pašās bildes, kas man bija Berlīnē, Rēdmaņa galerijā. Kas viņiem bija, to viņi atsūtīja. Vispār ar izstādēm ir ļoti grūti. Vienmēr esmu sapņojis — kaut man izdotos izveidot reprezentatīvu izstādi, kad jūtu: tur ir labākais, ko esmu uzgleznojis. Taču allaž nosacījumus izvirza komerciālie un kādi ārpus mākslas esošie aspekti.

Droši vien arī izstādes kurators nosaka savu.

Visbiežāk tomēr komerciālie apsvērumi. Tieši to es beidzamajos gados sāku aptvert. Piemēram, tev ir laba glezna, kāds to ir nopircis, un tu gribētu to izstādīt. Pirmām kārtām jārēķinās ar to, vai būs iespēja pārdoto darbu izstādīt. Daži negrib — mājās palikšot tukša siena... Otrs — ir jāorganizē transports, kas darbus pārvadā šurpu turpu, un tad vēl apdrošināšana. Kādreiz domāju, kāpēc muzejiem nepieciešams miljonu liels budžets. Tagad sāku to saprast. Kāda mana glezna bija izstādīta divos muzejos, tai bija kaut kāds bojājums. Es to novērsu, taču muzejam šis bojājums izmaksāja 10 tūkstošus dolāru.

Jums bija izstāde Kalifornijā.

Galerijas ir ieinteresētas tikai pārdot. Tās nevar eksistēt, ja neko nepārdod. Un situācija izriet šāda — ja privātā galerija nevar pārdot tavus darbus, tad pēc laika viņi tos vairs nepieņems. Savukārt lielās galerijas pieņem tikai to autoru darbus, kuri ir slaveni. Ceļš līdz zvaigznēm ir sarežģīts. Mākslinieka panākumi ne vienmēr ir atkarīgi no viņa darbu kvalitātes. Pārsvarā tā ir sagadīšanās

Reklāma cilvēku spēj pacelt slavas Olimpā, taču, ja nemāki pareizā veidā par sevi paziņot pasaulei, vari būt pat Rembrants, tomēr par tevi nerunās, nenovērtēs...

Mākslinieks ir atkarīgs arī no laba kolekcionāra. Ja, piemēram, kolekcionārs finansē muzeju, tad viņš tur noteikti gribēs izstādīt arī savas bildes. Atzīšu, ka, manuprāt, Ņujorkas Metropolitēnā ir ļoti daudz darbu, kuriem tur nevajadzētu būt. Un tas ir tikai tāpēc, ka slaveni kolekcionāri ar savu iniciatīvu šos darbus tur izstādījuši. Taču vienlaikus ir labi gleznotāji, kuri cenšas, bet viņiem kaut kā nav paveicies. Viņi ir iestiguši, netiek ne no vietas un paliek aizmirstībā.

Jums acīmredzot ir laimējies.

Daļēji. Tikai pēdējos desmit gados esmu nokļuvis šajā apritē — nozīmīgu kolekcionāru, muzeju redzeslokā. Pirms tam klājās diezgan grūti. Bija kontakti ar dažām galerijām, arī gleznas bija dažos muzejos, un tomēr jutu, ka esmu vēl tikai pussolī.

Tātad Amerikā ir vairāku pakāpju muzeji.

Muzeju ir daudz, un muzeji ir labi. Ja mākslinieka darbu nopērk, piemēram, Modernās mākslas muzejs Ņujorkā, tad var uzskatīt, ka viņš ir liels vīrs, kam pienākas vieta mākslas vēstures grāmatās. Paradoksāli, tomēr šis gods, kā jau teicu, ir ļoti atkarīgs no veiksmes. Tā ir mistērija! Ir jāmāk būt komerciāli izdevīgam — tāds ir galvenais nosacījums.

Gleznotājam Jānim Zuntakam pieder šāda doma — ja izglītots mūziķis pārdod savu mūziku un viņam par to maksā, neviens tāpēc sliktu nedomā, taču, ja pērk mākslinieka gleznas, cilvēkiem uzreiz šķiet, ka tā nav īstā māksla. Kā jūs to komentētu?

Cilvēki, kuri nopietni nodarbojas ar mākslu, tomēr iedalās divās daļās. Vieni strādā strikti, komerciāli un pārdod simtiem darbu, apzinoties, ka tas varbūt nav nekas paliekošs. Otrie glezno tā, kā viņi jūt, riskējot nebūt komerciāli veiksmīgi.

Lai gan ir izņēmumi. Piemēram, Vorhols. Viņš bija labs biznesmenis, viņa pakļautībā strādāja daudz cilvēku, tā tomēr bija fabrika. Nākotne vēl spriedīs par šo mākslas figūru. Tāpat kā par Rotko. Jā, tagad viņi ir spēcīgi, taču galējais vārds vēl nav pateikts. Es personīgi neesmu ne viena, ne otra cienītājs.

Esat teicis, ka abstraktais ekspresionisms jums tomēr nepatika.

Jā, apnika. Sāku kā reālists, bet tad pārgāju uz abstrakto glezniecību. Abstraktais ekspresionisms ir ierobežots, un man kļuva garlaicīgi. Tagad es mētājos — ne šur, ne tur. Vienmēr esmu gleznojis tā, kā esmu juties. Tā teikt — kā es redzu, tā es mauju.

Kaut arī jūsu bildes ir ļoti krāsainas, spilgtas, ārēji dzīvespriecīgas, tomēr šķiet, ka tajās ir jaušama kāda apslēpta sāpe.

Tā varētu būt. Neslēpju, ka esmu neirotiķis, cīnos ar pārejošu depresiju. Dabīgi, tas iespaido. Mana sieva teiktu, ka ar mani nav viegli sadzīvot. Mēs katrs meklējam sevi un neizbēgami arī iespaidojamies, līdz vienā brīdī secini, ka atkal sevi nepazīsti.

Glezniecībā ir grūti sevi atrast. Ir nepārtraukts iekšējs spiediens — gribas būt laikmetīgam, modernam, nopietnam. Bet kas ir nopietna glezniecība? Ej tu sazini.

To spriedīs laiks.

Arī par mums spriedīs.

Vienīgais labums — mēs šo spriedumu neuzzināsim.

Paldies Dievam! Lasīju kāda doktora darbu, kurā runāts par to, kas nosaka, vai mākslinieks pārdzīvos sevi vai nepārdzīvos. Pētītājs atklāja — to nosaka citi mākslinieki. Turpinās dzīvot tikai tie, kas būs iespaidojuši nākamās paaudzes māksliniekus ar saviem darbiem, neparasto redzējumu. Ne pārdevējs, ne galerija, ne muzejs, ne kolekcionārs, tikai nabaga mākslinieks noteiks, cik tu esi bijis labs un paliekošs. To arī nekad nevar zināt — kur īsti stāvi, cik vērtīgs esi. Varbūt nākamā paaudze novērtēs, varbūt iesviedīs atkritumos.

Savās lugās pētāt cilvēku, viņa personību, vēstures notikumus. Turpretī jūsu glezniecībā dominē ainava, telpa. Kāpēc tā?

Kad sāku gleznot, tie bija galvenokārt portreti. Tāds bija pieprasījums, un tā es pelnīju sev iztiku. Bet tad vienā brīdī nolēmu — viss, vairs negleznošu nevienu portretu. Patiesību sakot, portretu gleznošana ir amats. Tā ir iemaņa — uzglezno kaut vai simts galvu un vajadzīgo līdzību piemeklē, taču tam ar mākslu nav lielas saistības. Tā es pieliku tam punktu. Neesmu uzgleznojis pat savas sievas un bērnu portretus. Kādreiz man to pārmet.

Pieņemu, ka Kalifornijas iedzīvotāji jūsu gleznās saskata sev pazīstamas vietas, lai gan varbūt tās ir tikai jūsu prāta radītas — jūrmalas ainavas, pludmales ar laivām, piestātnēm.

Viss ir sacerēts. Katrs gleznotājs gleznieciskās idejas rod kaut kur. Es, piemēram, reklāmās redzu daudz glezniecisku ideju, arī fotogrāfijās. Tomēr savu mūžu neesmu bijis ārā un gleznojis uz molberta. No tā arī rodas tās abstrakcijas. Ļoti tuvu izjūtu bezpriekšmetisko glezniecību, jo esmu to darījis daudzus gadus.

Kā jūsos sadzīvo dramaturgs ar gleznotāju?

Ļoti labi, taču tās ir pilnīgi dažādas manas radošās dzīves nozares. Glezniecībā ir jūtas un emocijas, bet dramaturģija vairāk ir prāta darbs. Rakstot jābūt možam, ir jādomā par skatītāju — kā viņus savaņģot, kā likt viņiem ieklausīties, nosēdēt izrādies laiku. Nepārtraukti jādomā par katru teikumu vai scēnu. Kā teicis Anšlavs Eglītis — tā ir šaha spēle, kurā tev jāuzvar. Dramaturģija absolūti atšķiras no glezniecības. Un tieši tas mani visvairāk fascinē.

Raimonds Staprāns * Dzimis 1926. gada 13. oktobrī Rīgā. * 1944. gadā iesaukts leģionā. * Mācījies Eslingenes Mākslas skolā, vēlāk studējis Vašingtonas universitātē Sietlā, Kalifornijas universitātē ieguvis maģistra grādu mākslas zinātnē. * 1947. gadā ar ģimeni pārcēlies uz ASV un apmeties uz dzīvi Seilemā, Oregonas pavalstī. * 1950. gadā atklāta Raimonda Staprāna pirmā personālizstāde Elstroma galerijā Seilemā. * 1972. gadā pirmā personālizstāde un priekšlasījums Rīgā sadarbībā ar Padomju Latvijas Kultūras sakaru komiteju ar tautiešiem svešumā. * 1979. gadā sāk rakstīt lugas; Dailes teātrī iestudēta viņa luga Četras dienas jūnijā, izdevniecība Elpa izdod viņa lugu izlasi. * Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. * Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 22. oktobrim skatāma gleznotāja Raimonda Staprāna jubilejas izstāde.