Piemēram Mocarts, mācīdamies mūsdienu pamatskolā, justos ne vien bezgala garlaikots, bet arī dziļi satriekts, jo viņa individuālās spējas, domāšana un radošais gars tiktu ierobežots uz katra soļa.

Tradicionāli sabiedriskās izglītības sistēmas bija plānotas tā, lai iemācītu bērnus iegaumēt faktus, sakrāt zināšanas un demonstrēt tās eksāmenos. Darbs un karjera nemainījās līdz dzīves beigām. Toties mūsdienās ekonomika nav tik pastāvīga un karjera vairākkārt pakļauta pārmaiņām, attīstoties jauniem tirgiem, tehnoloģijām un jaunām iespējām. Arī komunikāciju tehnoloģiju attīstības temps nozīmē, ka visu laiku jāspēj mācīties. Turklāt mācīties ātri, fleksibli, radoši, un tas ir process, kas ilgst visu mūžu.

Šī nav tikai 21. gadsimta prerogatīva. Šādu pieeju labi pazina arī pagātnes ģēniji – viņu dzīve parāda, ka panākumus noteica spēja vienlaikus mācīties un radīt.