Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušo nedēļu ar Ādolfa Alunāna pēdējo lugu Draudzes bazārs tika atklāta Latvijas Nacionālā teātra 88. sezona. Latviešu teātra tēvs, pirmās latviešu oriģināllugas autors, pirmais profesionālais teātra aktieris, režisors, pedagogs, pirmais... Ir vēl daži viņa nopelni, kas apzīmējami ar vārdu pirmais. Pieminot Ādolfu Alunānu, tiem nevar paiet garām, tomēr šis raksts vairāk ir mēģinājums likt vecā Ādolfa personības mozaīku no tām atmiņu, versiju lauskām, kas pierakstītas.
Pirmo ģimene
Rakstu jāsāk veidot no viņa dzimtas koka dažiem zariem, kas ļauj noprast sakņu sistēmas spēku un ietekmi uz nacionālās kultūras rašanos un attīstību. Andrievam Alunānam bija trīs meitas un pieci dēli, no kuriem mūsu uzmanību vispirms saista vecākais – Pēteris Jūlijs, Ādolfa tēvs. Viens no Pētera brāļiem ir pirmais latviešu dzejnieks Juris Alunāns, bet otrs – grāmatizdevējs Indriķis Remperts Anšs, saukts par Heinriku, klajā laidis pirmo Mērnieku laiku izdevumu. Ādolfa brālis Nikolajs ir komponists un mūzikas teorētiķis, māsa Luīze – pirmā latviešu teātra kritiķe sieviete, kas apprecējās ar dzejnieku Vensku Edvardu, pieņemdama tā īsto uzvārdu un, kļuvusi par Skujenieci, pasaulē laida Birutu, kurai lemts kļūt par aktrisi, un dēlu Marģeru, vēlāko politiķi. Bet Pētera jaunākā meita Johanna Otīlija apprecējās ar valodnieku Jēkabu Draviņu-Dravnieku.
Mazsesavas muižas nomnieka, vēlāk rakstveža un Jelgavas rātskunga meitas Otīlijas Luīzes dēls vectēvam Jūlijam Felckem pie rokas ātri iepazīst teātra mākslu. Ādolfs nolemj kļūt par aktieri, bet labākā sabiedrība šīs profesijas pārstāvjus dēvē par komediantiem, ko neviens kārtīgs Jelgavas pilsonis par sev līdzīgiem neuzskata. Ādolfs tomēr panāk savu, un par viņa teātra mākslas augstskolu divu gadu garumā kļūst darbs Tērbatas Vācu vasaras teātrī, Rēveles (Tallinas) un Pēterburgas teātrī. Latvijā viņš atgriežas ar savu un pirmo latviešu lugu padusē – Paša audzināts, ko pats arī iestudē un kurā, pašam piedaloties, skatītāji pirmo reizi redzēja mācītu latviešu aktieri. 1870. gada rudenī, būdams 22 gadus vecs, Ādolfs kļūst par Rīgas Latviešu teātra vadītāju. Pirmajā gadā viņam jāiestudē 25 (!) izrādes. Bet trupas nav, aktieri tiek zvejoti ballēs, taču šāda makšķerēšana ir gan sekmīga, gan nesekmīga. Ja sazvejotie saņem kritiku, tiem teātra spēlēšanas luste zūd, turklāt teātris tiek uzskatīts par netiklības perēkli, kurā Alunāns daiļo dzimumu gribot ievilināt... Ādolfs kritiku necieta un ar recenzentiem preses slejās visu mūžu, nekavējoties reaģējot uz visniecīgāko iebildumu. Polemikas viņam laikam sagādājušas baudu, taču tiek uzsvērts, ka daudzos gadījumos tā tomēr bijusi vēršanās pret gara un uzskatu tumsonību, pret aprobežotību.
Iestudējot N. Gogoļa Revidentu, Alunāns kļūst par pirmā nozīmīgā klasikas darba un arī pirmās krievu lugas uz latviešu skatuves režisoru. Sekojot Vācu teātra paraugam, latviešu teātrī ievieš izrādes programmiņas. Viņa spalvai pieder pirmā latviešu vairākcēlienu luga Priekos un bēdās, ir pirmās latviešu bērnu lugas Mucā audzis un pirmās latviešu operetes Mucenieks un muceniece autors. Alunāns ievieš praksi rādīt izrādes darbdienās, jo līdz šim tas darīts svētdienās. Rakstot teorētiskus apcerējumus par teātra mākslu, viņš kļūst arī par pirmo latviešu skatuves mākslas teorētiķi.
Kā pa celmiem
Cīnoties ar nemitīgām grūtībām – aktieru trūkumu, repertuāra problēmām, nesaskaņām ar Rīgas Latviešu biedrību, kuras pārziņā teātris darbojās, un virzoties uz priekšu latviešu teātra mākslā kā pa celmiem, Alunāns laiku pa laikam ziņo, ka iet no teātra prom, spēlē pēdējās izrādes, līdz, nostrādājot 15 gadus, reaģējot uz algas samazināšanu, aiziet arī, palikdams bez stacionāra teātra. Mūža darbs – latviešu teātra profesionalizēšana – paliek pusceļā. Viņš bija asprātīgs, ar labu humora izjūtu apveltīts cilvēks, taču ne diplomāts. Kašķīgs un nesaticīgs.
Viņš pārceļas uz Jelgavu, iestudē izrādes dažādās trupās, braukā viesizrādēs un nemitīgi kaujas ar trūkumu, bēg no parādu piedzinējiem, ierasti apēdot to lāci, kas vēl mežā skrien nenomedīts. Un viņam ļoti garšo konjaks labā kompānijā.
"Statistika pierādījuse, ka aktieri pieder pie tās ļaužu šķiras, kas diezgan ilgi dzīvo, bet, tā kā skatuves piederīgie strādā pārlieku daudz ar galvu jeb, kārtīgi sakot, ar smadzenēm, viņu gara žirgtums un viņu spirgtība zūd ātrāki nekā ļaudīm, kas nodarbojas ar kaut kādu praktisku veikalu. [..] .. visi tie, kas sāka kalpot dramatiskajai mākslai savās jaunās dienās, sperdami taisni iz skolas pirmo soli uz skatuves, kurai tie dāvināja savus labākos gadus, paliek tai dienā, kurā viņi vairs neder latviešu skatuvei, par prastiem ubagiem. Un nedz aktieru algas, nedz viņu jautrā daba ir tādas, ka šie spētu kaut ko ietaupīt vecuma dienām". (No kā mūsu aktieri pārtiks vecumā?; Dienas Lapa, 1887.30. XI)
Mūžīgais naudas trūkums liek tikai sapņot par sausu dzīvokli, un par turpmāko ceļabiedru kļūst reimatisms. Alunāns piepelnās ar rakstiem presē, un, protams, peļņas avots ir arī lugu rakstīšana. Viņš koķetē ar publiku, neskaitāmas reizes atvadoties no skatuves, bet reiz tas tomēr notiek. Alunāns sākumā spēlēja naivos dabas zēnus, mīlētājus, tad raksturlomas, un latviešu teātrī atklājās izcilās komiķa dotības. Viņš prata ātri gūt kontaktu ar skatītājiem, piemita spēja suģestēt. Lielu daļu skatītāju mīlestības ieguva, pateicoties kuplejām, kurās apspēlēja dienas aktualitātes, kas, protams, varēja būt arī pilnīgi nesaistītas ar izrādes saturu.
Rakstiskas liecības rāda, ka Alunāns mēģinājis dažādiem līdzekļiem cīnīties par sava teātri. Tā viņš, zinot, ka Jaunajā latviešu teātrī plāno iestudēt H. Ibsena Tautas naidnieku, gribēja paspēt to pirmais uzvest Jelgavā, izkonkurējot Rīgas kolēģus, kas gan nenotika. Vēstulē Rainim, kurš šaubījies, vai Alunāns viņa Pusideālistu neizgāzīs, dabū atļauju to iestudēt ar šādu tekstu: "Mīļo, labo, Jāni! [..] .. neaizmirsti, ka Rīgas Latviešu teātris Tavu lugu jau reiz izsvieda pa durvīm laukā, un, ja minētā iestāde tagad aiz viegli saprotamiem iemesliem grib atkal būt tā labiņā, tad izrāde Jelgavā viņai ne vien nespēj kaitēt, bet rīdziniekiem turpretim vēl izdevība parādīt, cik lielā mērā tie var pārspēt izrādi Jelgavā."
Ar divām sejām
Viņš tiek raksturots kā temperamentīgs optimists, jautrs, dzīvespriecīgs un saviesīgs cilvēks, kas saticis ar visu aprindu ļaudīm, bet nav cietis luterāņu mācītājus, ko uzskatījis par liekulīgiem "kungu baznīcas" kalpiem, kas naidīgi latviešu kultūras centieniem. Luīze Skujieniece atzīst, ka viņam esot bijušas divas sejas – viena neliekuļoti un starojoši mīlīga un laipna, kuru dabūjuši redzēt viesi un draugi, bet otra – saīgusi un gurdena, kurā bijis jāskatās mājas ļaudīm. (Alunāns bija precējies divas reizes. Pirmā sieva Matilde mirusi, nodzīvojot laulībā divus gadus, bet savienībā ar Angeliku, ar ko dzīvots kopā līdz mūža galam, dzimuši desmit bērni – septiņas meitas un trīs dēli.) Tuvinieki žēlojušies arī par viņa varmācību mājās.
Draudzes bazārs
1911., priekšpēdējā Alunāna dzīves gadā, top Draudzes bazārs. Vēstulē Jānim Brigaderam Alunāns raksta: "Neesmu tanī uzstādījis nekādas jaunas un lielas problēmas, ko izdarīt labprāt atstāju jaunai paaudzei. Bet gribēju tikai dažiem "moderniem" rakstniekiem rādīt, kur īsti ir skatuves tehnika, un, ja Draudzes bazārs spētu publiku uzjautrināt kādas stundiņas, tad viņa nolūks pilnīgi sasniegts – vairāk neko nevēlos." Tiek atzīts, ka ar šo lugu centies pārspēt pats sevi – atteicies no kuplejām, daudz domājis par raksturu sulīgumu, un pat mīlestības ainas nav tik saldi sīrupainas kā pirmajās lugās. Gribējis iet līdzi jaunajiem, tomēr palicis vakardienā.
"Teātris ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieku kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam..." /Ādolfs Alunāns/ n
(Materiāla tapšanā izmantotas Kārļa Dziļlejas, Viktora Hausmaņa, Artura Bērziņa grāmatas par Ādolfu Alunānu, kā arī krājums Ādolfs Alunāns atmiņās, vēstulēs, anekdotēs.