viņa 1960. gada Ņūportas koncerts 20. gs. kultūras kontekstā nav mazāk nozīmīgs kā Igora Stravinska «Svētpavasara» pirmizrāde, šobrīd vairs nešķiet tik pārspīlēts.
Madijs Voterss, tāpat kā daudzi citi melnādainie, četrdesmito gadu nogalē no Dienvidiem devās uz Čikāgu, jo pēckara industrializācija fabrikās pieprasīja jaunas darbarokas. Tieši Čikāgā viņš Deltas blūzu padarīja par pilnasinīgu šovbiznesa sastāvdaļu. Mūzika vecā, bet skaņa jauna – tā bija Čikāgas blūza formula. Viņa spēlētais Čikāgas stils kļuva par tiltu starp Deltas blūzu un visu 20. gs. rokmūzikas kanonu. Viņš bija viens no tiem, kurš padarīja blūzu tik magnētisku, ka daudzi britu jaunieši (Peidžs, Plants, Gilmors, Voterss, Kleptons, Barets, Džegers, Ričardss) Madija spēlētajā mūzika atrada dzīves piepildījumu.
Madijam Votersam nav sliktu ierakstu. Katrā platē, dziesmā, akordā ir pārsteidzošs kodolenerģijai pielīdzināms lādiņš. Lai arī viņa daiļradē nevar vērot radošus izaicinājumus vai meklējumus, tomēr jāatzīst, ka pat sirmā vecumā tos pašus zināmos akordus viņš spēlē ar neviltotu azartu, svaigumu un enerģiju. Spēlēt vienu un to pašu blūzu viņam bija kā katru rītu atkal un atkal no jauna sagaidīt uzlecam sauli.
Šoreiz izcelšu plati Folk Singer. Līdzās Madijam tajā spēlē Čikāgas blūza krusttēvs Villijs Diksons un lieliskais Badijs Gajs. Ja jums patīk tas, ko jūs dzirdat, tad, iespējams, šis ieraksts ir visdrošākā caurlaide blūza pasaulē.
1. Blind Willie Johnson «Dark was the Night», 1927 – 1930
Ja blūzmenis ir cilvēks, kurš dzied par savām ilgām un sāpēm, tad Aklais Villijs Džonsons bija arhetipisks blūzmenis. 20. gs. ASV štatos būt melnādainam un aklam bija dubultgrūti, tāpēc aklie un invalīdi visbiežāk kļuva par ubagojošiem ielu mūziķiem, jo tā bija viņu vienīgā iespēja nopelnīt dienišķo maizi. Aklais Villijs Džonsons nepiedzima akls, bet par tādu kļuva septiņu gadu vecumā, kad viņa tēvs iekaustīja pamāti, kura pārkāpa laulību, bet pēc kautiņa saniknotā sieviete mazajam Villijam acīs iemeta sārmu un puisēns kļuva akls. Tā kā agrāk viņš bija izrādījis interesi par mūziku, tad tēvs viņam lika ielu stūros muzicēt un pelnīt iztiku. Viņa dzīve pagāja, cīnoties ar trūkumu un uz ielu stūriem dziedot blūzus un reliģiska satura balādes. Visticamāk, mēs neko par Aklo Villiju neuzzinātu, ja viņa mūzika divdesmito gadu nogalē netiktu piefiksēta. Vairākās Columbia Records sesijās tika ierakstīti tādi hrestomātiski skaņdarbi kā Nobody Fault But Mine, Jesus Make Up My Dying Bed, The Soul of the Man un Dark Was The Night, Cold Was The Ground. Kaut ko tik nepieradinātu un atskabargainu, bet reizē neizsmeļamu un mierinošu nebija nācies dzirdēt, varbūt tikai kā atbalss gandrīz gadsimtu vēlāk atskanēs Džonija Keša Hurt vai Boba Dilana Not Dark Yet. Šīs dziesmas ir kā atvērtas grāmatas, kurās ierakstīts kaut kas no katra mūsu dzīvesstāsta. Dziesmas kā naglas, ar kurām sanaglot izļodzītu dzīvi, kā vēstules, kuras nosūtīt nākamajām paaudzēm.
1977. gadā kosmosā palaida kosmisko aparātu Voyager 1, kurš paredzēts Saules sistēmu ārējo planētu pētīšanai. Tajā ievietoja arī zelta plati ar fonogrāfiski ierakstītiem attēliem un skaņām, īpaši izvēlētiem tā, lai iepazīstinātu ar planētu Zemi. Līdzās putnu dziesmām, Baha un Bēthovena skaņdarbiem ir ievietots arī Blind Willie Johnson «Dark Was the Night, Cold Was the Ground». Skaņdarbs, kura pamatā ir 18. gs. populārais anglosakšu korālis «Ģetzemane/ Tumša bija nakts, auksta zeme, uz kuras gulēja Kungs Kristus».
Voyager 1 ik gadu no mums attālinās par 539 miljoniem kilometru, un kaut kur pie Visuma malas, iespējams, reiz atskanēs Dark Was The Night, – skaņdarbs, kurš izvēlēts, lai Nezināmajam pastāstītu par cilvēku un viņa dvēselē notiekošo.