10. Lead Belly «Where Did You Sleep Last Night: Lead Belly Legacy, Vol.1»

Blūza Dainu skapis

Folkloras pētnieks Alans Lomaks, kurš ar pārvietojamo ierakstu studiju izbraukāja ASV Dienvidu štatus, lai Kongresa bibliotēkas vajadzībām fiksētu un ierakstītu afroamerikāņu folkloru, 1933. gadā kādā Luiziānas cietumā piedzīvoja pārsteigumu. Ieslodzītais Lead Belly, īstajā vārdā Hadijs Viljams Ledbeters, izrādījās ne tikai divpadsmitstīgu ģitāras un akordeona virtuozs, bet zināja vairāk nekā tūkstoti dziesmu. Viņa dziesmas iemūžināja cilvēku likteņus un vēstures līkločus. Tās meklēja patiesību un atklāja laikmeta seju, lai cik tā arī būtu skarba un nepatīkama. Kā vēlāk teica Bobs Dilans, folkdziesmām ir vairāk nekā tūkstotis seju, un tām visām ir jāskatās acīs, ja tās grib spēlēt. Folkdziesmas nozīme var mainīties, un kādubrīd tā var šķist pavisam citāda nekā iepriekš. Viss atkarīgs no tā, kurš spēlē un kurš klausās. Acīmredzot spēcīgās miesasbūves vīrietim, kurš divas reizes bija nonācis katorgā, septiņus gadus pavadījis saķēdēts, nebija bail ieskatīties acīs nevienam. Viņa dziesmas bija par vergiem plantācijās, Čikāgas gangsteriem, Ņūorleānas spēlmaņiem, apokalipses sludinātājiem; viņa repertuārā bija viss, sākot ar garīgām dziesmām līdz noziedznieku balādēm. Viņš bija atradis blūza krātuves atslēgu, un, gadiem ejot, pats kļuvis par staigājošu blūza «Dainu skapi». Vēlāk no viņa mantojuma barojās visi, no Boba Dilana līdz Kurtam Kobeinam.

9. Robert Johnson «King of the Delta Blues Singers», 1937-1938

Apmaldīties krustcelēs

Vācot informāciju par agrīnajiem blūza meistariem, bieži ir sajūta, ka uzlūko aizvēsturisku mītu varoņus, kuri savu mūziku radīja no pasaules pirmelementiem un kuru patieso dzīves stāstu no leģendu uzslāņojumiem izlobīt ir grūti. Par Robertu Džonsonu drošu biogrāfijas faktu nav. Kad 1961. gadā 30 gadus pēc viņa nāves tika pārizdots viņa dziesmu katalogs, blūza cienītājus tas satricināja līdz pamatiem. Roberta Džonsona spēles manieres un valodas kods apbūra daudzus. Tad arī Džonsona tēls sāka apaugt ar mītiem. Nu jau ir grūti pateikt, kas ir sadomāts un kas īsts. Ir palikušas vairākas melnbaltas fotogrāfijas un 29 ierakstītas dziesmas. Ir zināms, ka viņš klaiņoja no vienas vietas uz otru, mīlēja sievietes, mūziku un 27 gadu vecumā mira vardarbīgā nāvē. Pastāv ne tikai trīs kapakmeņi, bet arī paliek neatbildēti jautājumi, kurš un kāpēc pirmoreiz aktualizēja mefistofelisko leģendu par krustcelēm, kurās viņš esot pārdevis savu dvēseli, lai iegūtu pārcilvēcisku apdāvinātību. Droši vien nav pat tik svarīga šā stāsta izcelšanās vēsture, bet tas, ka leģenda ar laiku var aizēnot dzīvu cilvēku. Neskaitāmi mūziķi ir atzinuši Robertu Džonsonu par savu galveno ietekmi un apbrīno viņa spēju nesaistīti spēlēt basa motīvu uz augšējām stīgām, ritmu uz vidējām un solo uz apakšējām, turklāt paralēli vēl dziedāt. Klausoties Džonsonu, brīžiem paliek baisi. Viņš bija kā izdedzināts tuksnesis, kā galēji nospriegota stīga, viņa mūzikā nav nekādu lētu triku. Viņš dziesmās it kā sarunājas ar sev vien zināmu oponentu. 1937. gadā ierakstīto sesiju apkopojuma King of the Delta Blues Singers atrašanās visos nozīmīgāko blūza ierakstu sarakstos ir pašsaprotama.

8. Howlin Wolf «Howlin Wolf», 1962

Dabas sauciens

Blūzmeņi izvēlējās spilgtus pseidonīmus. Tajos bija atklāts dabas un nepieradinātības slavinājums. Netīrie Ūdeņi, Zibens Hopkinss, Svina Vēders un Kaucošais jeb Gaudojošais Vilks, īstajā vārdā Česters Bernets, pilnībā atbilda saviem izvēlētajiem skatuves vārdiem. Havlins Volfs bija mežonīga izskata, pašpārliecināts, ass. Viņa agresīvā dziedāšanas maniere daudziem iedvesa cieņu. Viņa uzvedībā bija kaut kas neuzpērkams, mežonīgs, pirmatnīgs. Ja cilvēkus šokēja Džimija Hendriksa uzvedība, tad viņi noteikti agrāk nebija redzējuši Havlinu Volfu. Tieši viņa uzvedība uz skatuves – krišana ceļos, stindzinošā gaudošana vēlāk radikāli ietekmēja rokenrola izpildītāju skatuvisko tēlu. Lai arī nereti viņa performances robežojās ar grotesku, tomēr tā nebija kaila forma, bet bija piepildīta ar autentisku saturu.

Nabadzīga fermera dēls Havlins Volfs agri uzzināja žanra ābeci no leģendārā blūza pioniera Čarlija Peitona, vēlāk spodrināja savu meistarību, krustām šķērsām izbraukājot Misisipi štatu. Īstā slava pie viņa atnāca 38 gadu vecumā, kad viņš sāka strādāt kā radio dīdžejs un kopā ar Madiju Votersu kļuva par Čikāgas blūza pionieriem un britu blūza revolūcijas iedvesmotājiem. Jāatzīmē, ka starp Vulfu un Madiju notika rīvēšanās par blūza karaļa titulu, bet, ja var ticēt laikabiedriem, tad septiņdesmito gadu sākumā kādā blūza festivālā abi nu jau sirmie blūza meistari esot apķērušies un izrunājuši visas domstarpības.

No studiju albumiem var izcelt viņa otro plati Howlin Wolf. Pats Volfs gan teica, ka albums ir pilnīgs draņķis, tomēr daudzi blūza cienītāji to uzskata par vienu no nozīmīgākajiem blūza ierakstiem.

7. Little Walter «The Best», 1958

Par spīti visam

Aplūkojot melnbaltās Mazā Valtera fotogrāfijas, grūti noticēt, ka vīrietis, kurš šajās fotogrāfijas izskatās jau kā vecs un noguris vīrs, mira tikai 37 gadu vecumā. Bieži saka, ka mūziķiem alkohola vai narkotiku lietošana atraisa radošo lidojumu. Bet varbūt ir tieši pretēji. Viņi to visu paveica par spīti savām vājībām. Ja dzīve bija samezglojusies, tad tieši mūzikā viņi ielika savu gaišāko radošo enerģiju. Viņi mīlēja mūziku, kurai sevi atdeva līdz pēdējam. Atliek apskaust Chess Records ierakstu kompānijas vadītāju, Baltkrievijā dzimušo ebreju izcelsmes uzņēmēju Leonardu Česu, kurš plašākām masām 20.gs. piecdesmitajos gados atklāja Madiju Votersu, Havlinu Volfu, Mazo Valteru. Viņš radīja vidi, kurā dzima slavenā Čikāgas blūza skaņa. Česam ne tikai bija reta privilēģija redzēt šos mūziķus muzicējam studijā, dzirdēt viņu sarunas, smieklus, bet arī viņus atbalstīt un saukt par saviem draugiem. Viņš bija liecinieks tam, ka par spīti savai nelīdzsvarotajai dzīvei Mazais Valters tieši mūzikā atstāja savas dzīves svarīgākos nospiedumus. Nav grūti iedomāties, ko īsti juta Leonards, klausoties Valtera skaņdarbu Last Night I Lost The Best Friend pēc tam, kad Mazais Valters zaudēja pēdējo cīņu ar visu veidu atkarībām.

Ēriks Kleptons vēlāk savā biogrāfijā rakstīja, ka viņš joprojām nespējot izskaidrot to sajūtu, kas viņu pārņem, klausoties blūzu. Atskaitot to, ka šī mūzika šķietot tik pazīstama un tuva. It kā no jauna tu saskaries ar kaut ko reiz, varbūt kādā citā, agrākā dzīvē, jau iepazītu. Šajā mūzikā sajūti kaut ko pirmatnīgu, dziedinošu, tā pēkšņi iedarbojas uz nervu sistēmu, liekot justies desmit pēdu garam.

Mazo Valteru pelnīti uzskata par ietekmīgāko blūza mutes harmonikas meistaru. Neviena nopietna blūza ierakstu kolekcija nevar pastāvēt bez viņa darbu izlases.

6. Reverend Gary Davis «Harlem Street Singer», 1960

Pateicības dziesma

Starp blūza vēstures pētniekiem ir divi visbiežāk izplatītie diskusiju temati – pirmkārt, vai blūzs tīrā veidā ir atvests no Āfrikas, un otrkārt, vai blūzs radies, dziedot tikai par kaislību izraisītām ciešanām.

Visticamāk, ka blūzs, kādu mēs to pazīstam šodien, ir radies ne agrāk kā 19. gs. 80.-90. gados. Pētījumi rāda, ka saite starp afrikāņu un afroamerikāņu mūziku nav tik viegli uztaustāma un ka mums zināmā blūza estētika drīzāk izveidojās Jaunajā Pasaulē, satiekoties afrikāņu, angļu, franču un spāņu muzikālajām tradīcijām. Ja aplūkojam vergu ikdienu, tad zinām, ka viņi strādāja 18-19 stundas dienā, vidējais dzīves ilgums plantācijās bija 8-10 darba gadi. Pret vergiem izturējās sliktāk nekā pret suņiem. Pirmie, kuri viņus uzlūkoja kā līdzvērtīgus, bija protestantu misionāri, kuri paši kā sektanti bija izraidīti no Eiropas un devās uz Ameriku meklēt ticības brīvību. Tieši no viņiem melnādainie vergi dzirdēja reliģiska satura dziesmas, ieliekot tajās savu emocionālo lādiņu. Tā balto protestantu liturģijas elementi tika pārņemti un iesakņojās afroamerikāņu vidē. Tā radās unikāls kultūras slānis, kuru mēs tagad pazīstam kā afroamerikāņu folkloru.

Nav arī taisnība, ka visi blūzmeņi bija izraidītie, kuri dziedāja tikai par kaislību radītajām skumjām. Daļai no viņiem bija stipras ģimenes saknes, labi ienākumi, viņi bija cienīti un mīlēti savās kopienās. Blūzs bija sava veida kolektīvas atmiņas uzturēšana, vērtību un noteikta pasaules uzskatu nodošana nākamajām paaudzēm. Viens no spilgtākajiem šīs gaišās blūza puses pārstāvjiem bija baptistu mācītājs Gerijs Deiviss. Par spīti aklumam viņā bija vairāk pateicības, nevis dzīves rūgtuma. Deiviss bija pateicības blūza skolotājs. Īpašā pirkstu tehnika un spēles maniere padarīja viņu par vienu no nozīmīgākajiem blūza mūziķiem jau trīsdesmitajos, kā arī par vienu no galvenajiem folkblūza atdzimšanas kustības līderiem sešdesmitajos gados.

5. Skip James «Complete Recordings in Chronological Order», 1931

Blūza ilgas

Skips Džeimss bija sava ceļa gājējs. Atšķirībā no daudziem laikabiedriem viņš ar mūziku nepelnīja naudu. Kādu laiku strādājis ceļu būves darbos, līdz iesaistījies ienesīgā pagrīdes alkohola un azartspēļu biznesā. Skipam, kuram vienmēr kabatā esot bijis nazis un revolveris, blūzs bija vaļasprieks un mierinājums. Visticamāk, viņa savdabīgais stils izveidojās divdesmito gadu vidū, kad Misisipi ciematiņā Dru viņš iekļāvās blūzmeņu grupā, kuri radīja neatkārtojamo Deltas blūza skaņu. Uzsūcis sevī visu informāciju, viņš gan ātri pazuda. Tad arī viņam pielipa iesauka Skip, jo viņš nekur neuzkavējās ilgi, viņš visu laiku ceļoja, gribēja atrasties tālumā un palikt netverams. Taču ar ārējas distances palīdzību viņš slēpa iekšējus konfliktus un dvēseles rētas, kuras tik labi var saklausīt viņa dramatiskajā un izmisušajā falsetā. Viņa blūzā ir ilgas pēc dvēseles miera. Vairāki biogrāfijas pētnieki norāda, ka no ģimenes aizgājušā tēva tēls vienmēr vajājis Skipu. Viņš, no vienas puses, idealizējis tēvu un centies viņam līdzināties, no otras puses, izjutis asas skumjas, ka viņš ir pamests bērns. Cik var saprast, Skipa tēvs savulaik arī bija blūza ģitārists, bet tad, meklējot grēknožēlas ceļus, kļuvis par baptistu mācītāju. Acīmredzot tēva izvēle lika pašam Skipam šaubīties par izvēlētā ceļa pareizību, un mums nezināmu iemeslu dēļ pēc pirmajiem veiktajiem ierakstiem viņš no blūza kartes pazuda. 30 gadus vēlāk blūza entuziasti izdevniecības Paramount putekļainajos krājumos atrod viņa agrīnos ierakstus un uzaicina atkal koncertēt. Leģendāro sesiju Paramount izdevniecībai Skips Džeimss ierakstīja 1931. gadā. Pirms sesijas viņam iedeva mentola tableti, malku viskija, ieslēdza mikrofonus, un, kad sāka mirgot zaļā gaismiņa, sākās viena no nozīmīgākajām sesijām blūza vēsturē.

4. Son House Father of the Delta Blues «The Complete Sessions», 1965

Saules uzskaņotā ģitāra

Par vienu no agrīnajiem Deltas blūza varoņiem Sonhausu var atrast skopus un pretrunīgus faktus. Ir zināms, ka viņa vecāki agri izšķīrās, kādu laiku Sonhauss bijis baptistu sludinātājs, tad 25 gadu vecumā paņēmis rokās ģitāru un meistarību sasniedzis pāris nedēļās. Dīvaini, ka tik īsā laikā viņš spējis sasniegt tādu līmeni, ka viņu vēlējās ierakstīt folkmūzikas vācēji, kā arī, balstoties uz šiem agrīnajiem ierakstiem, pēc 30 gadiem viņu uzmeklēs blūza entuziasti un Eiropas mūzikas festivālos pieteiks kā diženāko agrīnā Deltas blūza patriarhu, kura skarbā slide ģitāras spēle un asā dziedāšanas maniere nebija salīdzināma ne ar ko citu. Viņa mantojumā var saklausīt nākotnes populārās mūzikas virstoņus, no Led Zeppelin standartiem, Depeche Mode «Personal Jesus» līdz Džeka Vaita un The Black Keys daiļradei. Tomēr, lasot tā laika intervijas, ir redzams, ka meistars apzināti jauc pēdas un putro savas biogrāfijas datus. Deltas vīrs, kurš nemācēja lasīt un rakstīt, īsti neuzticējās saviem Eiropas koncertu apmeklētājiem – sešdesmito gadu brīvdomīgajiem Eiropas universitāšu studentiem, kuri ar puķēm matos un sarkanvīna glāzēm rokās steidzās baudīt eksotisko večuku no Amerikas.

Viņš bija atnācis no pasaules, kur izturība tika rūdīta tveicīgā Misisipi plantāciju ellē. Viņa ģitāru bija uzskaņojusi karstā saule. Iespējams, tāpēc Sonhauss nemaz nedomāja paviršās sarunās atvērt savas sirds durvis. Tikai tad, kad viņš sāka muzicēt, neko vairs nevarēja noslēpt. Blūzs viņam nebija modes aksesuārs vai rotaļa. Viņa blūza saknes bija dubļi, asinis un lūgšanas.

3. John Lee Hooker Plays and Sings the Blues, 1961

Vienkāršais akords

Jau pusgadsimtu mūzikas mīļotāji runā par īpašo Džona Lī Hukera blūza radīto atmosfēru, kuras pamatā ir brīžiem primitīvas viena akorda ģitāras partijas un peldošais ritms. Tas viss bija pretstatā izsmalcinātam džezam vai lipīgajiem r’n’b hitiem. Hukera vienkāršība lika runāt par atgriešanos pie pirmskara Deltas blūza manieres. Pats Hukers ir dzimis blūzmeņu Mekā Klarkstdeilā. Viņš bērnībā dziedāja baptistu korī, no tēvoča iemācījies pirmos blūza akordus un 15 gadu vecumā aizbēdzis no mājām, nokļūstot Detroitā, kur Forda auto fabrikā mazgājis grīdas un vakaros klubos spēlējis blūzu. Panākumi atnāca ātri. 1948. gadā izdotais singls Boogie Chillen tika izpirkts miljons eksemplāros. Piecdesmitajos viņš Čikāgā Chess Records un Vee Jay ierakstu kompānijās ieskaņo savus klasiskos albumus. Tieši šie ieraksti atstāj lielu iespaidu uz tajā laikā uzplaukušo britu blūzroka kustību. Septiņdesmitajos, kad zūd vispārēja interese par blūzu, viņš muzicē mazās kafejnīciņās un ierakstās pagrīdes studijās, līdz deviņdesmitajos piedzīvo pelnītu renesansi. Hukeram ir tuvu pie 200 oficiālajiem ierakstiem, bet, ja nu veikalā redzat 1951. gadā ierakstīto un 1961. gadā izdoto John Lee Hooker Plays and Sings the Blues, tad droši ņemiet ciet. Retais, to klausoties, var palikt imūns pret Hukera mūzikas hipnotisko iedarbību un blūza nervu. Hukera blūzs nav mūzikas stils, bet pasaules izjūta. Brīžiem šķiet, ka viņš varētu piespēlēt fonā skanošai veļasmašīnai vai grabošam ledusskapim un mūsu priekšā piedzimtu blūzs. Tajā visā nav nekā lieka. Gluži kā dzīvē, kad pienāk brīdis, kad nav nekā svarīgāka par mīļiem bērniem, gādīgu sievu un tīru ūdeni. Ilgoties pēc tā visa arī ir blūzs.

2. Muddy Waters «Folk Singer», 1964

Magnētiskie ūdeņi

Madijs Voterss daudziem ir blūzmeņa etalons. Viņš veica neiespējamo misiju, noejot ceļu no plantācijām līdz koncertiem Eiropā, kuros visa rokmūzikas elite gulēja pie viņa kājām. Retais viņa dzimtajā Isakuena novadā varēja iedomāties, ka šis puišelis, kam patika rotaļāties Misisipi netīrajās peļķēs, izaudzis sarakstīs dziesmu, kuras vārdā tiks nosaukta viena no slavenākajām pasaules rokgrupām - Rolling Stone. Atliek izdzirdēt I'm Your Hoochie Coochie Man pirmos akordus un izdziedāto «The gypsy woman told my mother before I was born», lai saprastu, ka Madijs bija asais kaķis. Pat jūsmīgais apgalvojums, ka

Madijs Voterss, tāpat kā daudzi citi melnādainie, četrdesmito gadu nogalē no Dienvidiem devās uz Čikāgu, jo pēckara industrializācija fabrikās pieprasīja jaunas darbarokas. Tieši Čikāgā viņš Deltas blūzu padarīja par pilnasinīgu šovbiznesa sastāvdaļu. Mūzika vecā, bet skaņa jauna – tā bija Čikāgas blūza formula. Viņa spēlētais Čikāgas stils kļuva par tiltu starp Deltas blūzu un visu 20. gs. rokmūzikas kanonu. Viņš bija viens no tiem, kurš padarīja blūzu tik magnētisku, ka daudzi britu jaunieši (Peidžs, Plants, Gilmors, Voterss, Kleptons, Barets, Džegers, Ričardss) Madija spēlētajā mūzika atrada dzīves piepildījumu.

Madijam Votersam nav sliktu ierakstu. Katrā platē, dziesmā, akordā ir pārsteidzošs kodolenerģijai pielīdzināms lādiņš. Lai arī viņa daiļradē nevar vērot radošus izaicinājumus vai meklējumus, tomēr jāatzīst, ka pat sirmā vecumā tos pašus zināmos akordus viņš spēlē ar neviltotu azartu, svaigumu un enerģiju. Spēlēt vienu un to pašu blūzu viņam bija kā katru rītu atkal un atkal no jauna sagaidīt uzlecam sauli.

Šoreiz izcelšu plati Folk Singer. Līdzās Madijam tajā spēlē Čikāgas blūza krusttēvs Villijs Diksons un lieliskais Badijs Gajs. Ja jums patīk tas, ko jūs dzirdat, tad, iespējams, šis ieraksts ir visdrošākā caurlaide blūza pasaulē.

1. Blind Willie Johnson «Dark was the Night», 1927 – 1930

Kosmiskais blūzs

Ja blūzmenis ir cilvēks, kurš dzied par savām ilgām un sāpēm, tad Aklais Villijs Džonsons bija arhetipisks blūzmenis. 20. gs. ASV štatos būt melnādainam un aklam bija dubultgrūti, tāpēc aklie un invalīdi visbiežāk kļuva par ubagojošiem ielu mūziķiem, jo tā bija viņu vienīgā iespēja nopelnīt dienišķo maizi. Aklais Villijs Džonsons nepiedzima akls, bet par tādu kļuva septiņu gadu vecumā, kad viņa tēvs iekaustīja pamāti, kura pārkāpa laulību, bet pēc kautiņa saniknotā sieviete mazajam Villijam acīs iemeta sārmu un puisēns kļuva akls. Tā kā agrāk viņš bija izrādījis interesi par mūziku, tad tēvs viņam lika ielu stūros muzicēt un pelnīt iztiku. Viņa dzīve pagāja, cīnoties ar trūkumu un uz ielu stūriem dziedot blūzus un reliģiska satura balādes. Visticamāk, mēs neko par Aklo Villiju neuzzinātu, ja viņa mūzika divdesmito gadu nogalē netiktu piefiksēta. Vairākās Columbia Records sesijās tika ierakstīti tādi hrestomātiski skaņdarbi kā Nobody Fault But Mine, Jesus Make Up My Dying Bed, The Soul of the Man un Dark Was The Night, Cold Was The Ground. Kaut ko tik nepieradinātu un atskabargainu, bet reizē neizsmeļamu un mierinošu nebija nācies dzirdēt, varbūt tikai kā atbalss gandrīz gadsimtu vēlāk atskanēs Džonija Keša Hurt vai Boba Dilana Not Dark Yet. Šīs dziesmas ir kā atvērtas grāmatas, kurās ierakstīts kaut kas no katra mūsu dzīvesstāsta. Dziesmas kā naglas, ar kurām sanaglot izļodzītu dzīvi, kā vēstules, kuras nosūtīt nākamajām paaudzēm.

1977. gadā kosmosā palaida kosmisko aparātu Voyager 1, kurš paredzēts Saules sistēmu ārējo planētu pētīšanai. Tajā ievietoja arī zelta plati ar fonogrāfiski ierakstītiem attēliem un skaņām, īpaši izvēlētiem tā, lai iepazīstinātu ar planētu Zemi. Līdzās putnu dziesmām, Baha un Bēthovena skaņdarbiem ir ievietots arī Blind Willie Johnson «Dark Was the Night, Cold Was the Ground». Skaņdarbs, kura pamatā ir 18. gs. populārais anglosakšu korālis «Ģetzemane/ Tumša bija nakts, auksta zeme, uz kuras gulēja Kungs Kristus».

Voyager 1 ik gadu no mums attālinās par 539 miljoniem kilometru, un kaut kur pie Visuma malas, iespējams, reiz atskanēs Dark Was The Night, – skaņdarbs, kurš izvēlēts, lai Nezināmajam pastāstītu par cilvēku un viņa dvēselē notiekošo.