Pēdējās nedēļās jau bija ierasts, ka uz Dzintaru koncertzāli pošas mūzikas cienītāji no malu malām. Uz laiku šo vietu bija apdzīvojuši krievu estrādes piekritēji (vai vienkārši tie, kas vēlējās sevi tādiem pieskaitīt), taču iepriekšējās nedēļas nogalē Dzintari piederēja roka mīļotājiem.

Publiku vērojot, gan šķita, ka dažs ar zelta ķēdēm apkāries indivīds roka veterānu Status Quo koncertā nokļuvis tikai tāpēc, ka Jaunā viļņa laikā piemidzis zem kāda Dzintaru koncertzāles teritorijā esoša koka, taču, par laimi, šādi klausītāji bija izteiktā mazākumā. Dominēja izteikts pozitīvisms sanākušo vidū, neskatoties uz to, ka cilvēki bija visdažādākie – sākot no Eiropas Parlamenta deputāta Riharda Pīka (cik bija novērojams no taktī piesistās kājas, viņam vislabāk patika dziesma All Stand Up) ar kundzi, Rīgas domes deputāti Sarmīti Pīku, līdz pat tādiem vīriņiem, pēc kuru izskata likās, ka viņiem varētu būt pamatīgas problēmas no rīta sastiķēt aliņam.

Sēdkoncerts sevi attaisno

Vēl pirms koncerta sākuma šķita, ka rīkot Status Quo uzstāšanos Dzintaru koncertzālē ir liela kļūda – nu kam gan gribas sēdēt pie tik jestriem smagā rokenrola ritmiem?! Taču drīz vien tapa skaidrs, ka patiesībā šis koncertaģentūras Premier Show gājiens ir pārdomāts un simpātisks. Arī pašmāju rokazauri Līvi 2003. gadā sarīkoja tūri pa Latviju, piedāvājot tieši sēdkoncertus. Gan toreiz, gan Status Quo gadījumā pierādījās, ka ir ļoti daudz vecākā gadagājuma klausītāju, kas labprāt klātienē redzētu un dzirdētu savas iemīļotās grupas, taču visu koncertu pavadīt stāvus trakojošu tīņu barā šai klausītāju daļai ir par grūtu.

Arī šoreiz aptuveni 4000 klausītāju rindās bija daudz to, kurus afišās parasti uzrunā ar vārdiem Tiem, kam pāri 50. Jau pēc otrās dziesmas gadu barjera likvidējās pati no sevis, publika cēlās kājās, bet paši atraktīvākie un dejotkārākie mainīja dislokācijas vietu, pārvietodamies uz nelielo laukumiņu pie skatuves.

60 gadi vēl nav vecums

Status Quo ilgi gaidīt nelika – nedaudz iekavējuši koncerta sākumu, jau drīz vien vīri ķērās pie stroķiem un pierādīja, ka pulveris joprojām sauss. Skaņas mauciens bija pamatīgs (cik nu tas iespējams tādā dīvainā veidojumā kā Dzintaru koncertzāle), ģitāristi Frensiss Rosi un Riks Parfits savās soloizpausmēs treļļoja uz nebēdu, arī buņģieris Mets Letlijs bija padevies pamatīgs zvetētājs, bet basģitārists Džons Rino Edvardss vispār uzvedās tā, it kā šis būtu viņa solokoncerts. Arī taustiņniekam Endrū Baunam nebija ne vainas, taču viņš vairāk bija manāms brīžos, kad grupas dalībnieki nostājās vienā līnijā skatuves priekšā un izspēlēja kaut ko līdzīgu jam session.

Ir tāds termins čurāt krustā, bet, ko nozīmē spēlēt ģitāru krustā, šajā vakarā uzskatāmi demonstrēja Status Quo vīri. Patiesībā bija pat grūti saprast, kurš no grupas mūzikas uzvilcies vairāk – pie skatuves dejojošie un lēkājošie vai paši tās izpildītāji. Iespējams, ka mūzikas primitīvisms kādam arī liktu saraukt degunu, taču no Status Quo jau neviens arī negaidīja brīnumus – tikai viņu parasto rokenrolu. Rosi brīžiem uzvedās kā puika, lēkāja un trakoja, tikai svilpšana viņam nepadevās. Tas nekas – Frensiss atmeta ar roku šai bezcerīgajai nodarbei un uzmundrināja publiku vārdiem. Kāpēc gan to nedarīt bez astītes 60 gados, ja vēl ir iekšā un jūties jauns!?

Bez armijas gabala

Ja kāds pirms koncerta bija ielūkojies grupas iespējamajā setlistē, tad pārsteigumu nebija – Status Quo nospēlēja gandrīz visus tos pašus gabalus, ko citos koncertos. Gandrīz – jo iztrūka Manchester United futbolhimnas Burning Bridges. Iespējams, ka vīri bija kļūdaini sapratuši, ka Latvijā ir citas futbolprioritātes: Liepājas metalurgs vai Skonto, Ditton vai Dižvanagi...

Iesākuši ar Caroline, britu mūziķi deva tālāk: Something About You Baby, Don"t Waste My Time un Hold You Back. Sekoja trīs gabali no 2002. gadā izdotā albuma Heavy Traffic – All Stand Up (Never Say Never), The Oriental un Creepin" Up On You, kas apliecināja to, ka pašiem Status Quo vīriem gana laba šķiet arī pašu sacerētā jaunāko laiku mūzika. Šķita, ka arī publika ir tādās pašās domās. Interesanti, ka pēdējais studijas albums, 2005. gadā izdotais The Party Ain"t Over Yet koncerta programmā nebija pārstāvēts ne ar vienu gabalu. Žēl, arī tajā ir dažas ļoti veiksmīgas dziesmas.

Pēc tam jau publiku vairs speciāli uzmundrināt nevajadzēja. Nelielais popurijs tikai piebēra ogles, bet kulminācija visam bija Rockin" All Over The World, pēc kura Status Quo uz laiku nozuda no skatuves, lai atgrieztos un nospēlētu vēl trīs gabalus. Uz promlaišanu mūziķi izprasījās paši, publikai liekot nodziedāt Bye Bye Johnny.

Kā jau paši iepriekš bija to solījuši, savu slavenāko hitu In The Army Now mūziķi nenospēlēja. Taču nešķita, ka publika par to būtu īpaši apbēdināta, tāpat bija pietiekami daudz interesantu dziesmu, kurām aktīvi just līdzi. Turklāt – armijas gabals būtu kritis ārā no kopējās koncerta stilistiskās ievirzes. Rezumējot – vienkārši un eleganti, bez liekām ārišķībām. Tas no Status Quo arī tika gaidīts.