Šis ir pirms divām vasarām Spānijā tālākceļošanas finansiālās grūtībās nonākuša klaidoņa stāsts, kas tapis pierakstīts uz vietas. Neliela daļa no dienasgrāmatas bez izskaistinājumiem tiek pārnesta publiskošanai.

Esmu nokāpis no kuģa Maljorka–Ivisa. Hostelim naudas par maz, tāpēc izlūkoju apkārtni un mazliet ārpus ostas zonas noskatu meldru pudurus aiz putekļainas automašīnu stāvvietas. SPAR lētveikalā nopērku maizes kukuli un vīna paku – miega zālēm. Saskaitu, ka trīs dienas neesmu ēdis neko citu kā maizi ar vēl uz cietzemes pirktajiem tomātiem.

Krēsliņā, pretimbraucošo mašīnu stūrētāju izbrīna pavadīts, ar abām mugursomām aizslāju līdz lielai Estrella alus reklāmai un metos krūmos. Labi, ka šo operāciju nepamana neviena no poliču patruļām, kuras kursē pa krastmalu. Zem čiekurkoka jau izklātas papes kastu paliekas, tā jau ir – bomžiem nolīšanas idejas visiem līdzīgas! Odi mudž, jo meldros ir paslapjš, bet labi, ka neierodas vietas iekārtotājs, kura izskatās pēc ziemas mītnes. Iedomājos, ka tagad, maijā, zinātāji droši vien nakts slēptuves atrod nenovērotās pludmales smiltiņās. Litrs vīna aiziet, kamēr kļūst pilnīgi tumšs, kļūst vēsi, bet, savelkot mugurā visu, kas ir, sasniedzu iemigšanas komfortu un lienu guļammaisā.

Pēdējās pirmsausmas stundas drebinos un grozos – negaidīti auksti, tad, izšmaucis no slēptuves, ostas WC nomazgājis muti, izpucējis zobus un nopurinājis nodevīgās skujas, apsēžos uz soliņa. Te, pretī Western Union kantorim, gaidu tā atvēršanas stundu un ceru uz kāda drauga apsolīto aizdevumu – eiro simtnieku.

Cerības saplok

Aizbraucu uz Santa Eulalia ciematu, kuru mani paziņas ieteikuši kā cerīgu darba vietu apsekošanai. Krogu un pārējo piekrastes uzņēmumu čekošana paliek bez rezultāta: viens anglis (divu kafejnīcu īpašnieks) iedod savu telefona numuru, saka – varbūt pēc nedēļas, bet nogroza galvu, izbrīnīts, ka mani pat nevar sazvanīt... Mobilo sakaru laikmetā šobrīd jūtos kā alu cilvēks. Atbilstošas ir manas domas, kad nāk prātā Granādas pilsētā biežais žogu sauklis Destroy the system*.

Kāpju busā, braucu tālāk uz Es Canar, tur vismaz ir kempingi. Noplēš 9 eiro, bet vismaz nakšņoju teltī, kaut uz akmenscietas zemes. Strādnieks slovēnis Jumbo iesaka vienu restorānu, bet arī šajā mazajā tūristu pulcēšanās ciematiņā veiksme nav mana sabiedrotā: tikai viena krieviete būtu ņēmēja virtuves darbiem, bet bez papīriem baidās.

Šodien pēcpusdienā kuģošu uz Formenteru, mazāko no Baleāru saliņām, kas sākotnēji bija mans ceļa mērķis. Domas pesimistiskas, jo tā būs mana pēdējā pieturvieta: nauda beigsies; aizņemties vairs nav no kā un arī nav vēlēšanās. Nez kas tas ir – cerība, griba vai varbūt gars, kas brīžiem saplok, bet tad atkal uzdunkā spītīgai visu iespēju mēģināšanai?

30. maijs. Formenteras sala

Autobuss nobrauca gar degunu, kamēr dzēru kafiju bārā pretī pieturai, loģiski, jo tur neviena nebija. Ar savām mugursomām priekšā un pakaļā pa riteņu un motobraucēju celiņu soļoju vispirms uz San Francisc, tad tālāk uz San Ferran*. Drošības labad pa pretimbraucošo joslu, jo rolleristi daudz neskatās un pāris reižu jālec dzelkšņainajā grāvī. Acis iepleš visi, jo bez manis šādu K2 pārvietošanās līdzekli te neviens neizmanto.

Otrajā ciemā gaida divas sliktas ziņas: miests ir pārbāzts – kādam vietējam vācietim kāzas un jauniešu balle. Manas andalūziešu paziņas Konči ieteiktajā Fonda Pepe hostelī vietu nav, arī divos citos nosacīti ekonomiskajos. Atgriežos pie runīgās Fondas saimnieces, un viņa, redzot manu bezizeju, sola kaut ko sameklēt. Atrodas divvietīgs numurs par galīgi neekonomiskiem 30 eiro ar brokastīm, bet man nav variantu, jāņem.

Nakts šikajā istabā paiet jauki: logu rūtis lēkā rāmjos, un basi sit guļošo līdz pieciem rītā, tieši pretī, baznīcas laukumā, DJ plosās no sirds. Brokastis zviedru galda vīzē; pieliekos negausīgi – olas, maizes, desu, sieru, kruasānus un vēl pa virsu meloņu kūku; līdzi gan neko nepaņemu, sakaunos.

No busa izkāpju 11. kilometrā un eju mēģināt pirmajā paziņu ieteiktajā krogā. Mierda**, bārmenis saka, ka tieši vakar sazvanījis kādu meiču pēdējai oficianta vietai, jāzvana pēc nedēļas. Nez kur es nedēļu uz kempot aizliegts salas varētu uzturēties?!

Tālāk izķemmēju visus Playa Mitjorn – pludmales iestādes, arī nekā. Jau pašā salas galā atrodas andalūzietes pagājušās vasaras darba vieta, te viņa atstājusi savu riteni, kuru novēlēja man. Viktors, liekas – īpašnieks, nostalģiski atceras mūsu kopējo paziņu gan darba, gan smukuma pēc un ir sadrūmis, kad paziņoju, ka viņa šurp šogad noteikti nebrauks. Krogā vēl rit pēdējie remontdarbi; sezona šogad aukstā laika dēļ pamatīgi aizķērusies; es daudz negaidu un speru ārā, ka varu strādāt par jebko. Ērgļa deguns katalānis neko nesola, bet ļauj man 1–2 naktis palikt Konči istabiņā un lietot riteni – to nešaubīgi uzskatu par pirmo veiksmi.

31. maijs. Zivju restorāns

Pirmā darba diena!!! Kopā ar īpašniekiem trim brāļiem Viktoru, Fredo un Kiki ēdam senjoras Mātes vārīto lēcu zupu, un Baleāru pirmā siltā ēdiena garša izraisa pilnīgu apjukumu manā kuņģī. Uh, kā te noēdīšos!

Nostrādājam līdz astoņiem vakarā remontdarbos, galvenokārt nesu un tīru. Vēl piedalās Enrike, kurš būs pavārs, t.i., mans tiešais šefs un skolotājs, jo ceru, ka manas karjeras kāpnes uzvedīs līdz ayudante de cocina***, kas esot kaut kas nedaudz virs trauku mazgātāja...

Darba ritms te ir katalāniski saliniecisks: riktīgi rubī, tad atslābsti ar aliņu, tad pusdienlaiks; atkal raujies līdz nākamajam alum; pēdējā piepūle jau tumsiņā un balva – džintoniks pie jaunās nopulētās bāra letes. Arī istabiņa, kuru dalām ar pavāru, ir ok, aiz loga mēness, kāpas un Vidusjūras viļņu valoda, bet rīt tikšu pie palagiem, sola Viktors. Viņš šķiroties man noprasa, cik gribu nopelnīt. Paminstinos un saku Konči ieteiktos 1500 eiro, laikam nedaudz par maz, jo šis piekrīt bez kaulēšanās, bet esmu apmierināts, jo par ēdienu un gultu nekas nav jāmaksā. (Vēlāk izrādās, ka vīriešu darbs šeit neatkarīgi no veicamā tiek novērtēts vismaz 300 eiro dārgāk!)

Vēl nespēju noticēt veiksmei, jocīgi, jo drūmās pesimisma joslas nākas izjust un izdzīvot mokoši ilgi, laikam sastingstot, bet laimības dienas, pat nedēļas ir tik mirklis – paceļ, nozibsnī un nosviež ikdienā.

10. jūnijs. Jāņem mazāk nopietni

Urbšana, protams, ir sūrākā: sāku deviņos no rīta, no pieciem līdz septiņiem pēcpusdienas pauze, bet finišs 00.30, un tas mierīgā dienā. Lielākā ķibele un mana nelaime ir neizskaužamā savas taisnības izjūta, jo vienmēr saskatu, kad kāds bišķi paloderē, un sevī apvainojos, re, kā man, nabadziņam, jācieš – es tā nemāku. Būs biežāk jāskatās spogulī, kurā varu izlasīt uzrakstu uz sava formas tērpa krekliņa: "Tomate la vida menos en serio****."

13. jūnijs. Septiņpadsmit uzdevumu

Nemaz pildspalva īsti neturas pirkstos, plaukstas zivju asaku sadurstītas un spurām noberztas. Tas tev nav kā līdaciņas un raudiņas tīrīt! Nažu rētas pagaidām (tpu, tpu, tpu) minimālas; apdegums tikai viens, bet virtuves strādnieka bezbrīvdienu 14 stundu darba, 8 stundu miega un divu atlikušo – svētlaimīgu brīvo brīžu dienas rit.

Pamazām kļūst redzams, kas kurš ir. Trauku mazgātājas andalūzietes Monces apātijas un nervu lēkmītes mijas ar rosīšanos starp klusām nopūtām; vāciete Klaudija, aizmuguriski iesaukta par Fledermausi, savu pusslodzi līdz pusdienlaikam iztur godam, mums mijoties starp salātu galdu, ledusskapi, kurā jāieskrien 100 reižu dienā pēc zivīm un jūras radībām paeljām, un plīts stūri, kur verdošas eļļas toveros beram kalmāru gredzenus, uz sāls cepinām garneles, fritējam sardinellas un buramies ap zupu... (atļaušos pārējos 17 pierakstītos darba, zivju sagatavošanas un ēdienu uzdevumus neuzskaitīt; zivju un mariscos***** nosaukumu vien ir pāri trīsdesmit...).

Vairāk par darbu nogurdina sarunas! Labi vēl, ka šo to varu izlikties nesaprotam, jo žargons ir krietns – tikai par bābām un no virtuves pekles nesaskatāmajiem apaļumiem pludmalē. Pavārs Enrike piepūties (nešaubies, sievietēm dzirdot!) atstāsta savus nakts piedzīvojumus. Kā no viesnīcas bāra līdz autostāvvietai atvedis senjoritu un uz jautājumu: kāpēc ne gultā? – atbildējis, ka tā viņam esot gulēšanai. Smalki izgaršo vēlreiz, kā izkāris meiču pa auto logu un tad, tad gan rādījis visu meistarību. Pēcāk atšuvis, sakot, ka drīz vēršot vaļā viesnīcu, tur varēšot izsaukt mājupceļa taksi. Cabron – ak tu mērgli, šī uzbrukusi, bet vīrelis atteicis – to, ka tāds esmu, tev jau teicu: "Vai ne tāpēc brauci līdzi?" Ķiķina. Lepojas mērglis. Bet stāstiem neiztrūkstoši seko dziesmiņa par to, kā kāds meklē, kur nodrāzties.

Nav jau tik traki visu laiku. Tad pēc kārtīga rāviena un simtā pusdienotāja pasūtījuma izpildes, slapji nosvīduši, kopā ar ienākušajiem brāļiem oficiantiem nodārdinām Es Cupinar himnu: somos malos, mala sombra/ somos malos de verdad/ somos como una espina/ que se solo puede pinchar...******

29. jūnijs. Pārāk daudz svešu domu

Monci atlaida. Jaunais džeks, ar kuru tagad dalām istabiņu, ir drusku baltrocītis un pie traukiem neķeras pat krīzes situācijās, bet ar lēno Andalūzijas princesi nav salīdzināms. Pirmajā dienā varonīgi paziņoja, ka darbs un strādāt viņam patīkot, bet mēs ar Viktoru un pavāru šo pārsteidzām, sakot, ka mums gan ne... Masimo ir tipisks itāļu mačo sieviešu jautājumos, bet drīz atklāju, ka bravūra ceļas no mazas balta pulvera dozītes.

Vakarā, kā ierasts, sēžu viens pret jūru un zvaigznēm, prom no iesākošās nakts fiestas trokšņiem ar vīna glāzi. Domas kā dārdošie viļņi nav apklusināmas, citreiz čabinās rāmas un neuzmācīgas. Arvien skaidrāka kļūst jušana, ka gandrīz viss, kas šai sakārtotajā pasaulē noris, par ko divkājainie, smadzeņu šauri specializētie un vēl ļaunākā gadījumā aprobežotie interesējas un dara, neapstājoties ne uz mirkli, mani saista un uzjautrina, un ietekmē mazāk, mazāk. Bet cik grūti atmest nevajadzīgo, to, kas traucē, to, kas tikai, liekas, iedomāti palīdz. Pārāk daudz svešu (varbūt tomēr savu?) domu, notikumos zūd spēja koncentrēties un saprast – ne jau to, kas notiek apkārt, bet sevi. Prāta stindzis nelaiž vaļā, velk pa iestaigāto taku, kuru mainīt grūti...; vājums iet blakus ceļam, bet vai staigāšana pa citu pazoļu nospiedumiem neatstāj pēdas manī? Nu jā, tas jau ir vīns – trešā glāze.

7. jūlijs. Cigarešu speršana

Šodien mikrokonfliktiņi. Kad pēc kārtējā nakts izlēciena, pa disko zālēm tvarstot nepilgadīgas draiskules, Massimo sāk atklāti loderēt un, noskatoties, kā daru viņa darbu, aizpīpē, nenoturos ar sarkastisku – senjorito fuma cigarito...*******. Uzmet lūpu un pazūd uz stundu ārā, kur nevajadzīgi tīra jūras gliemežus. Pārējie rēc, jo, protams, pamana to pašu, bet viltīgi noklusē (ne mana cūka..., lai paši tiek galā).

Nevaru ar sevi neko padarīt – nav simpātiski man tie itāļi. Šis pats, kā piepūsts gumijas gailis: "Neesmu nekāds tur itālis, esmu neapolietis!" Noziņo tik lepni, it kā būtu vismaz Korleones radinieks. Katru vakaru sašņaucas, tad, uzgāzis uz galvas odekolona pudeli, izlec uz atpūtnieku trasītes; miegā kliedz un virtuvē jānovelk aiz kājas; pēc darba tradicionāli sasauc visus priekšniekus un sūdzas par pāri darītājiem – kā jēla ola. Hmm, nez kā viņš raksturotu izkalpīgo letoni? Varbūt par izkalpīgo saimniekzivīm dibenā līdēju, jo ceļos stundu pirms darba un eju barot vistas, kaķus un vēl dažas saimniecībā novārtā pamestas radības?

Vidējais brālis Fredo ir pazaudējis šķiltavas, un viņam diezgan pamatoti liekas, ka kāds tās ir ievilcis. Viņš ir ļoooti viltīgs un stundas laikā trīs reizes virtuviešiem prasa piepīpēt: gan jaunākajam bračkam, kurš iesūtīts te sakārtot darba organizāciju, gan Enrikem, tad man. Kas raustīja aiz mēles? Neplānota izsprūk piezīme par neveiksmīgajām medībām. Nevajadzēja gan. Vispirms nepatīkami pārsteigtais detektīvs, ieraugot mani saldētavā, visiem paziņo, ka es tur ejot bāzt pirkstus zivju dibenos! Nu to tik vajag, hi, hihīī – vīri krīt gar plīti, bet es nevaru saprast, cik tas nopietni, vai smieties līdzi? Seko apvainotā Fredo sazvērnieciskas sarunas aiz loga ar savu jaunāko brāli Kiki, dzirdu tikai piesaucam Mario... Mario (tā te mani sauc). Būs jāuzmanās ar cigarešu speršanu no oficiantu lādītes, neko citu man nevar piesiet, jo nevar zināt, cik ilgi mazās atriebības alkas vīreli mocīs.

Sešdesmitā diena. Truli jociņi

Kā armijā nosvītroju dienu ar krustiņu. Laiks nekustas. Nomiris.

Visgrūtāk ir iet nepatīkamu un nogurdinošu ceļu tad, ja tam var saredzēt galu (20. septembris). Gandrīz nav iespējams samanīt un vizualizēt kustību – nogriežņa gals netuvojas, sākuma punkts neattālinās, tirinos kā burulaiva bezvējā milzīgas laika jūras vidū. Jādomā, kā šo pīrāgu sadalīt gabalos, vai jāizmet kalendārs... Paliek grūtāk, nevaru atslēgties. Stulbie zviedzēji virtuvē katru vakaru pālī ar saviem uzbāzīgajiem dibencaurumu jociņiem... nez kā to var izturēt Klaudija? Jūtu, kā kļūstu truls, šito klausoties (piemēram, dažas anekdotes):

"Klaudija Šīfere pie ginekologa. Tas saka: man jums ir divas ziņas, viena laba, otra slikta. Vispirms slikto, lūdz paciente. Esam jums atklājuši sēnes... Un kāda ir labā? Tās ir ēdamas!"

"Dakteris pēc sievietes sūdzībām par vīra impotenci izraksta viagru un saka: kad ēdat, izšķīdiniet tableti vīram zupā. Vai ir jau rezultāti? – interesējas sievas draudzene. Nu iejaucu, šis noplēsa man drēbes, uzgāza uz galda un kā zvērs nenokāpa no manis veselu stundu... Kāda veiksme! – sajūsminās draudzene. Kāds kauns, – attrauc sieviete, – tas notika pilsētas glaunākajā restorānā."

3. augusts. Jātic nesavtībai, jāļauj izmantoties

Jau vairākas dienas mokos ar sastrutojušo īkšķi, laikam būšu pludmalē tīrot aizķēris ratas – par žurku sauktās zivs indes spuru. Šodien manu slēpto neveiklību pamana kolēģi un ģimenīte un iebrēcas vienā balsī: pie ārsta! Cik tu mums esi svarīgs u.c. muļķības. Teicu, ka neesmu apdrošināts, tikšu pats galā, un ar to sarunas temats ir izsmelts. Pat Viktors ar es tev esmu draugs vai ne? stāstīja par pazīstamo dakteri un to, ka nekas nebūs jāmaksā. Paldies. Šajā dzīvē neviens par velti neko nedod, un nonākt situācijā, kad tiktu atgādināta labdarība, nevēlos. Spītīgs. (Redzēju, kā visi izņirgājās par Masimo, pārdēvējot par Minimo, kad šis pieprasīja transportu, ārstu un aprūpi, iešņāpis pirkstā.)

Vakarā, notikušo pārdomājot, jūtos riebīgi par savu neko ne no viena nepieņemt pozīciju. Esmu nejēga ar cilvēkiem, kas man apkārt. Jāpieņem un jātic nesavtībai, jāizmanto un bez grēmām jāļaujas izmantoties.

17. augusts. Svīdenītis

Nerakstās. Esmu beidzot saķēris sarkanu kaklu un svīdenīti, skaidrs, no +40 °C virtuvē un labāk nezināt, cik grādiem pie plīts lēkšošanas 0 °C saldētavā, kur slapjais krekls ik reizi kā kaulainās roka nogrābsta muguru.

Tējiņas un trešā aspirīna paka, brīnos, kā šodienu izturēju bez kapitulēšanas, jo diendusā murgos mētājos kā zivs akmeņos. Domu nav.

24. augusts. Kapitāls – vīzija un māns?

Esmu noguris un apātisks kā vecs vezuma vilcējs kleperis. Jūtu, ka aizmirst virtuves pieredzi un nākamreiz saņemties tādam maratonam tik drīz nevarēšu.

Jaunais istabiņas biedrs, oficiants Hosē vakara maiņās defilē arvien spožāks: daudz netrūkst līdz streipuļošanai. Kad sarunā ar brāļiem izsaku pieņēmumu, ka šāds tēls restorānam godu nedara, viņi tikai atmet ar roku, sak", kur citu vasaras beigās ņemsi, bet Fredo kā pašsaprotamu atklāj faktu, ka Hosē sēžot uz nazālā heroīna! (Man ir aizdomas, ka kokaīnu šņauc visi pārgurušie oficianti. Nepilnās simt darba ikdienās bez Monces un Masimo vēl ir nomainījušies trīs virtuves darboņi un divi oficianti.)

Vakara maiņu virtuvē kārtējo reizi raujam trijatā, baumo, ka trauku puisis ekvadorietis Miltons esot apslimis. Nja, dienvidamerikāņiem tas nav nekāds grēks pēc naudas saņemšanas – vienkārši neierasties. Pēc deviņiem sākas ellīgs riņķa dancis, un pats brīžiem nesaprotu, kā visu paspēju: salāti, piedevas, trauki, uzkodas, fritējamie, saldie... kā sprinterim distancē – ir tikai mērķis un ātrums. Pēc finiša krītu kā lupata.

Automātiski, nu jau gandrīz katru nakti, kalendārā apskatu teorētiskas darba beigu datuma pārbīdes. Varbūt mana iedoma par drošību ar lielāku kapitālu ir tikai vīzija un māns?

29. augusts. Cīņa beigusies

Tas notiek pēkšņi. Nē, tas nenotiek pēkšņi. Es to esmu jutis krājamies. Nogurums un ego pārslodze kā līdz malām pieliets zupas katls uz plīts vienā mirklī ir sasnieguši vārīšanās temperatūru. Tas viss nevar būt tikai iztēles uzburts: fiziskais un pieredze (?). Bet tas, ka šeit strādāšu un nopelnīšu vairāk, neko nemainīs jeb, precīzāk, tikai attālinās mani no saprašanas. Novērsīs uzmanību un domas no galvenā, izpatīkot ķermenim un pieredzes tradīcijām – miers, labsajūta un komforts par lielāku naudas daudzumu.

Beidzu cīnīties. Neviens šeit vairs ne runā, ne dara ko cilvēcīgu. Arī es.

Viktors skatījās savādi: nepārmetoši, bet arī saprotoši ne – kā mēnessērdzīgs, kad pēc pēdējā vakara džintonika pateicu – viss. Iedeva nopelnītos 4500 eiro, uzsita pa plecu un teica: "Atceries mūs." Atbildot nebija jāmelo.

Atgriešanās uz cietas zemes

Esmu uz Spānijas cietzemes, pilsētā Denia. Balearia kuģis bija tā piebāzts, ka izkļūšanai no tā vien bija vajadzīga stunda. Ir divpadsmit naktī: autobusi vairs nevienā virzienā nekursē; lētākais hostelis, kurā tieku iekšā – 50 eiro. Eju meklēt nakts pārlaišanas soliņu parkā vai ko citu atbilstošu. Negulētas pēdējās diennakts sajūtas neko rožainu nezīmē. Centrs ir sakopts, bet zaļumu pamaz un policija ik uz soļa – soliņa variants atkrīt. Pie gājēju promenādes pamanu atvērtas parādes durvis, lasu: ofisi, valodas skola... Slīdu iekšā un kāpju līdz svaigi flīzētam augšstāva trepju laukumiņam. Te ir tumšs un kluss. Izklāju guļammaisu, somu zem galvas un nolūstu, beidzot neko nedomājot.

Mani uzmodina milzīgs tarakāns, kurš pastaigājas pa manu nosvīdušo, notirpušo, bet izgulējušos rumpi. Lūkoju metāla bēniņu durvis, tās, izrādās, ved uz terasi, no kuras atklājas krāšņs skats uz zilas mozaīkas baznīcas kupolu, pils mūri augšup kalnā un vecpilsētu zem tā. Vidusjūra virs jumtiem, ietinusies miglā, dveš patīkamu vēsumu. Smuki pačurāju.

_____

* visi uzraksti un zīmes šeit ir katalāņu valodā, jo Baleāru salas ir Barselonas satelīti

** populārs sarunvalodas vārdiņš: sūdi

*** virtuves, plīts vai pavāra palīgs

**** Ņem dzīvi mazāk nopietni

***** jūras veltes

****** esam sliktie, sliktā ēna/ esam sliktie mēs paties"/ esam mēs kā asaka viena/ kura prot tik" durt un durt...

******* apm.: senjoriņš ievelk dūmiņu, kamēr citi strādā