Lugas autors Ivans Viripajevs par lugu saka: "Mūsu lielākā problēma ir tā, ka mēs kategoriski baidāmies un negribam domāt par tēmu - mūsu pašu nāve. Es vēlējos uztaisīt izrādi nevis par traģisku nāvi, bet par brīnišķīgu nāvi. Par to, ka nāve - tas nav slikti, tas ir dabiski. Un, iespējams, savā ziņā skaisti.

Mēs reti sev uzdodam tādus jautājumus: "Kādu dzīvi es esmu nodzīvojis?" vai "Ko es esmu paspējis savā dzīvē?".

Bet tieši tādi mirkļi mūsu attiecības ar nāvi dara stiprākus. Tie padara mūs par garīgiem cilvēkiem."

Krievijas teātra kritiķis Romāns Dolžanskis lugas anotācijā raksta: "Ivana Viripajeva luga ir par dzīves uzskatu daudzveidību un relativitāti, par to, ka apstākļi mainās atkarībā no varoņu domām par sevi un apkārtējiem, par objektīva uzskata neiespējamību. "Dejā" ir vēl viens ļoti svarīgs "personāžs" - pati deja, ko prot Katrīna un kuras aprakstīšanai pat pieredzējušiem kritiķiem nepietiek vārdu, jo lugas varonei deja radusies no pašas pārdzīvotā Indijā - netīrības, slimību un cilvēcisko ciešanu vidū..."

"Deli dejas" septiņas epizodes vieno septiņi nāves fakti, darbības vide - uzgaidāmā telpa pilsētas slimnīcas apmeklētājiem - un tēli: jauna sieviete Katrīna, viņas māte Alīna, mīļotais vīrietis Andrejs, mātes un meitas draudzene Valērija, medmāsa Andreja sieva Olga.

"Deli deja" piedāvā uzgaidāmo realitāti tiešā un pārnestā nozīmē. Uzgaidāmā telpa ir dīvains publiskas telpas modelis, kas patiesībā ir galēji absurds, jo tas nekad nevar būt ērts un mājīgs. Šī telpa nav domāta nekam cilvēciskam un vēl jo mazāk - intīmam. Uzgaidāmās telpas mākslīgi turpina kultivēt mūsu spējas kaut ko gaidīt. Mūsu ikdienas leksikā par ieradumu kļuvis vārds "pagaidām". "Vai mēs spējam vairs atšķirt - kad dzīvojam un kad nogaidām, jo iestāstām sev, ka viss būs, bet kaut kad vēlāk, pēc kāda laika? Cik bieži mēs gaidām ārējus notikumus un faktorus, kas mūs stimulētu riskēt, mīlēt vai piedot?" vaicā izrādes veidotāji.

"Deli dejā" slimnīcas uzgaidāmā telpa kļūst par savādu šķīstītavu privātām tuvu cilvēku attiecībām, par vienīgo iespēju noskaidrot savā starpā nenoskaidroto, atrisināt samilzušo, mīlēt, pārmest, piedot, kad ekstremāli apstākļi piespiež lugas personāžus kaut ko būtisku savā dzīvē mainīt, jo vienīgais īstais tabu šodien ir un paliek mūsu jūtu un slēpto domu pasaule.

Izrādi iestudē režisore Ilze Olingere, māksliniece - Katrīna Neiburga, skaņradis - Andris Indāns, mūsdienu dejas elementu autore - Olga Žitluhina. Lomas atveidos Iveta Pole, Regīna Razuma, Guna Zariņa, Sandra Zvīgule un Edgars Samītis.