Pirms diviem gadiem atvērās erotikas muzejs Kauņā. Tur bija šī pati jūsu kolekcija. Kāpēc tā tagad pārcēlusies uz Rīgu?

Tāpēc, ka esmu tāds nepastāvīgs cilvēks! Pamainījās plāni, aizvēru muzeju Kauņā un viss. Taču tagad satiku draugus no Latvijas, kuri iedrošināja, ka nav jēgas šo kolekciju vienkārši turēt noliktavā – jāatver tāds muzejs Rīgā!

Rīgas muzejā gan ir ne tikai jūsu ekspozīcija, bet arī vietējo mākslinieku, fotogrāfu darbu izstāde.

Jā, ir arī šāda vietējā zāle.

Šī sadaļa laika gaitā varētu mainīties, atšķirībā no pamatekspozīcijas?

Latviešu mākslas zālē tik tiešām ekspozīcija varētu mainīties. Tur savus darbus varētu izstādīt vēl arī citi erotiskās mākslas mākslinieki. Par to vairāk rūpēsies mani latviešu draugi. Bet par pamatekspozīciju, kas ir tieši mana kolekcija, varu teikt, ka tā īpaši nemainīsies, taču papildināsies gan.

Medijos jau parādījušās spekulācijas, ka erotikas muzejam ir cieša saistība ar blakus esošo klubu „Burlesque” (bijušais „Roxy”).

Nē, nekādas saistības nav. Tie vienkārši ir kaimiņi. Mums gan ekspozīcijā ir arī burleskas mākslinieces Ditas fon Tīzas fotogrāfijas. Tad es kā gids arī cilvēkiem saku, ka mums kaimiņos tiek piedāvāti krāšņi burleskas priekšnesumi, ja ir interese, var pēc muzeja aiziet arī uz turieni.

Kāpēc jums vispār ir šāda kolekcija? Pirms septiņiem gadiem, kad sākāt to veidot, bija kāds īpašs pamudinājums?

Radās laba ideja! Ieraudzīju šādu muzeju Amsterdamā un padomāju, kāpēc gan tādsa nav Lietuvā? Jāsāk vākt un darīt, velosipēds jau ir izgudrots un jauns nav jāizgudro!

Es uzskatu, ka labas idejas vispār vajag kopēt, tajā nav nekā slikta.

Rīgas muzeja koridorā stāv erotiska lampa. To es ieraudzīju Parīzē un pats tādu uztaisīju!

Kā veidojas šāda kolekcija – tie ir dāvinājumi, speciālos veikalos pirktas lietas, internetā atrasti un pasūtīti erotiskie brīnumi?

Pārsvarā ārzemju braucienos pirktas lietas – Parīzē, Amsterdamā... Taču var arī teikt tā, ka daudzas lietas uzrodas nejauši. Es primāri nodarbojos ar antikvāro biznesu – uzpērku senas lietas. Braucu un meklēju tās Francijas, Beļģijas un citu Eiropas valstu ciemos. Un tad nejauši pa vidu gadās tādas erotikas muzejam noderīgas lietas.

Muzejā ir antikvāro un mūsdienu lietu apzināts sajaukums.

Jā, ir gan antikvāras lietas, gan dažādi suvenīri, lai cilvēkiem būtu arī jautri. Tādas lielas antikvāras vērtības gan šeit nav. Mājās man, piemēram, ir Vallendorfa statuetes, bet tas jau cits stāsts. Tā ir mana privātkolekcija dvēselei, bet šeit viss ir vākts ar mērķi tieši atvērt šādu erotikas muzeju.

Tad jājautā, kā aizsākās antikvārais bizness un reizē hobijs?

Mans tēvs bija kolekcionārs. Viņš gan vairāk kolekcionēja monētas, bet man vairāk iepatikās interjera lietas. Mēbeles, gleznas, pulksteņi. Tas viss ļauj dzīvot citā pasaulē.

Turklāt antikvārās lietas ir ļoti kvalitatīvas, darinātas ar mīlestību. Tagad jau mēbeles darina no celtniecības atkritumiem...

Sanāk dzīvot ne gluži tagadnē, vairāk ar skatu uz pagātni.

Nav gluži tā, ka atsakos no interneta, televīzijas un tamlīdzīgām lietām. Man patīk dzīvot šajā laikā, bet es vienkārši izvēlos kvalitāti. Mākslu un skaistumu.

Šīs lietas noteikti ir arī erotikas muzejā. Nav bail, ka jūs tagad dēvēs par Lietuvas erotomānu, kurš te sadomājis atvērt šādu muzeju?

Jau Lietuvā saskāros ar to, ka ļaudis domā ļoti nepareizi. Ja tu kaut ko dari pirmais, tad tas vienmēr tiek uztverts kaut kā nenormāli. Tāpat cilvēkiem bija šoks, kad tika atvērts pirmais striptīza klubs vai seksšops. Taču ar laiku cilvēki pierada un tas jau sāka šķist dabīgi. Ja es būtu tagad Rīgā atvēris seksšopu, neviens nenāktu mani intervēt un nevienam tas neizraisītu īpaši lielu interesi. Es būtu normāls cilvēks. Taču atvēru muzeju un uzreiz vairs neesmu īsti normāls.

Lietuvā pat runāja, ka visu izskaidro tas, ka esmu kā karavīrs bijis Kosovā – droši vien kāda mīna tuvumā uzsprāgusi...

Esmu jau daudz atklausījies visādas šādas riebeklības. Bet esmu sapratis, ka tas ir normāli – daudziem ļaudīm kaut kas jauns, neikdienišķs izraisa tieši tādu reakciju.

Šeit droši vien jāņem vērā arī padomju mantojums. PSRS, kā zināms, seksa nebija!

Nē, sekss bija, erotikas nebija!

Lai vai kā, gan labvēļus, gan nelabvēļus varētu interesēt, kāds īsti ir šāda muzeja vēstījums – stāsts par skaistumu, jautrība par erotisko tēmu, abi kopā?

Manam draugam ir muzejs, kurā viņš ir savācis senlaicīgās muzikālās kastītes, gramofonus. Viss arī tiešām darbojas. Pie viņa brauc dažādu svētku svinētāji, vecpuišu un vecmeitu vakaru organizētāji. Tā ir jautrība, tas ir interesanti. Tu kā kolekcionārs tiecies ar jautriem cilvēkiem, viņi ieraksta muzeja grāmatā dažādus novēlējumus. Patīkami.

Tad stāsts patiesībā ir par jautrību, par komunikāciju ar cilvēkiem interesantas sfēras kontekstā?

Tā varētu teikt, bet sākotnējais uzstādījums bija savādāks – kad Amsterdamā izdomāju, ka šādu muzeju vajag arī Baltijā, domāju par to tieši kā par biznesu, jo es taču pirmais ko tādu uztaisīju! Taču muzeju tomēr nevar uztvert kā biznesu. Tas vienkārši ir interesanti un patīkami. Naudas ziņā galvenais ir, lai par biļešu naudu var nomaksāt īri un tamlīdzīgus maksājumus.

Par to, ka jums tiešām šķiet interesanta tieši komunikācija ar cilvēkiem šāda muzeja kontekstā, liecina arī tas, ka pats labprāt darbojaties kā gids.

Jā, ir arī patīkami apzināties, ka ir cilvēki, kurus interesē māksla, kaut kas savādāks, nevis tikai padzert alu, uzpīpēt kaut kādu zāli un pagulēt. Es gan visu laiku šeit nebūšu, jo man tomēr mājās ir sava ģimene, bērni, citas darīšanas.

Turklāt mājas ir Lietuvā.

Jā, tieši tā. Bet es centīšos bieži atbraukt, jo tā tomēr ir mana kolekcija un gribas zināt, kā muzejam veicas. Un atbraukšu ne jau uz vienu dienu. Kad būšu uz vietas, labprāt cilvēkiem visu parādīšu un par to pastāstīšu.