Mārcis Cīrulis labo, ko citi sastrādājuši (5)

Mazākā dzīvībiņa, kuru šīs nodaļas personālam izdevies glābt, pasaulē nākot, svēra 580 gramus. Un vēl Mārcis Cīrulis ir viens no tiem LPSR Augstākās padomes deputātiem, kuri 1991. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību.

Ar mani jau nekāds ģimenes portrets interjerā nesanāks, šogad 26. februārī izšķīros. Tagad dzīvoju Jelgavā mazā, vēl neiekārtotā vienistabas dzīvoklītī, tūlīt mēģināšu Iļjiča spuldzīti nomainīt pret ko piedienīgāku. Labāk piezvani Valdim Urtānam – lielisks dakteris, arī reanimatologs, un precējies turklāt, – saka Mārcis Cīrulis, un klausulē dzirdu, kā viņš jau šķirsta piezīmju grāmatiņu, meklēdams kolēģa telefona numuru.

Daktera Urtāna vārdu apsolu neaizmirst, tomēr tik lēti atkāpties negribu vis. Jautāju, vai tad no bērniem un mazbērniem viņš arī ir šķīries? Arguments nostrādā. Vienojamies satikties Ādažos, kur dzīvo Mārča meita Ieva un dēls Andrejs ar ģimenēm.

– Man ir ne tikai divi bērni, Ieva un Andrejs, bet arī četri mazbērni – Aksels, Emīls, Estere un Agate, – smej Mārcis, kad esmu viņam pačukstējusi, ka mūsu šoferītis Normunds un fotogrāfs Valdis pirmajā brīdī negribēja ticēt, ka jauneklīgajam dakterim varētu būt pieauguši bērni.

– Ieva ir Ziemsvētku bērns. Viņa piedzima 1970. gada 23. decembrī kopā ar Imanta Kalniņa talantīgajiem dvīņiem. Stāvējām abi ar Imantu aiz Rīgas 1. dzemdību nama vecā korpusa logiem, iekšā mūs nelaida, es tolaik vēl biju interns. Bet Andrejs dzima 1972. gadā vienā datumā ar Raini. Re, kādi man smalki bērni! Andrejs piedzima 1. slimnīcas dzemdību nodaļā, kuru es pēc tam saskaņā ar šveiciešu ekspertu atzinumu "aizklapēju" ciet, nebija tā jaundzimušajiem derīga. Tagad tur ir tikai ginekoloģijas nodaļa, cerams, kādu laiku vēl būs, kamēr slimnīcas vietā kāds neuzcels lielveikalu, – stāsta Mārcis.

Sāpīgu tēmu Mārcis ir aizskāris, jūtu – viņš būtu gatavs par to runāt vēl un vēl, tomēr šoreiz gribu dzirdēt ne tik daudz par nozares nebūšanām, cik par daktera personiskajām "būšanām". Tādēļ jautāju, vai Mārcis kaut aptuveni zina, cik ir to bērnu, kas nākuši pasaulē ar viņa gādību un ar viņa pūlēm šai pasaulē palikuši uz dzīvi.

– Briesmīgi daudz! Rēķini pati – reanimācijā ik gadu nonāk apmēram 300 bērnu, un es jau trīsdesmit septiņus gadus tur strādāju, tātad kopā varētu būt kādi astoņi tūkstoši bērnu.

Un tad vēl tie bērni, kurus es kā ordinators esmu skatījis parastajā nodaļā pirmajos darba gados Dzemdību namā, pirms tam Tukumā sešu gadu laikā, kad biju interns Vienības gatvē, un tagad, Stradiņos, – cipars sanāk liels! Un, ja vēl pieskaita tos jaundzimušos, kuriem es "noglaudu" galviņas, apskatot ar ultrasonogrāfu, un to es daru kopš 1990. gada, pat nedaudz agrāk, tad nu pavisam milzīgs cipars – vismaz desmit tūkstoši!

Jau ilgus gadus Mārča uzmanības lokā ir augsta riska topošās māmiņas, proti, tās, kurām iespējami sarežģījumi, un tie mazuļi, kas dzimuši pirms laika, tā sauktie problēmu bērni, kā arī dvīnīši un trīnīši.

– Kad vēl biju Augstākās padomes deputāts, Godmanis parakstīja sadarbības protokolu ar Šveici. Saskaņā ar to šveicieši mums piešķīra naudu diviem projektiem, viens – attīrīšanas ierīcēm, otrs – neonatālajai aprūpei. Naudu iedalīja visām trim Baltijas valstīm, Latvijai tika 2,4 miljoni latu, vairāk pat nekā Lietuvai, un to es uzskatu par mūsu ģimenes kopīgu sasniegumu! – ar neslēptu prieku stāsta Mārcis. Un tūdaļ paskaidro: – Tajā gadā bija lielie Dziesmu svētki. Mans puika ar savu sievu Sarmīti, manu vedeklu, izklaidēja šveiciešus pēc pilnas programmas, sākot ar talantīgo bērnu koncertu Māmuļā, beidzot ar svētku gājienu, dziedāšanu Mežaparkā un dejošanu Daugavas stadionā. Šveicieši bija stāvā sajūsmā, kaut ko tādu viņi nekad un nekur nebija piedzīvojuši. Tā mums izdevās tikt pie tās naudas un īstenot perinatālās aprūpes projektu.

Mārcis uz mirkli pieklust. Tad turpina: – Es jau vienmēr lielos – mani par šo projektu neviens nav gribējis pie tiesas vest, tātad būšu šveiciešu naudu godīgi licis lietā. Noteikums bija tāds – astoņdesmit procenti no piešķirtās summas jāizlieto, iegādājoties Šveicē ražotu produkciju, par atlikušajiem divdesmit drīkstējām pirkt citu valstu ražojumus, piemēram, "folksvāgena" ambulances busiņus. Paņēmām divus, vienu no tiem lillā – manā mīļākajā – krāsā, tiesa, pēc tam bija lielas klapatas, jo Latvijā pieņēma standartu – dzeltens ar sarkanām strīpām –, nācās pārkrāsot.

Tas, ka māmiņas atceras dakteri, saprotams, bet vai dakteris atceras daudzos bērnus un viņu māmiņas?

– Atceros sejas, uzvārdus gan ne. Turklāt reanimācijā bērni mainās, mēs ārstējam tikai septiņas dienas, pa to laiku mums mazulis jādabū tādā kondīcijā, lai varam viņu vai nu atdot atpakaļ uz nodaļu, vai sūtīt tālāk pa etapu – vai nu uz bērnu klīnisko slimnīcu Vienības gatvē, vai uz "Gaiļezeru". Uz "Gaiļezeru" parasti sūtām lielākos bērnus – tādus, kas sver pusotra kilograma, taču tur tagad vairs nav kardioloģijas, viss pārspēlēts uz Vienības gatvi. Mums valstī vispār ir tāda tendence – taisīt lielus kuģus, it kā nekas par "Titāniku" nebūtu dzirdēts, – uz brīdi daktera vaigs atkal nomācas. Noprotu, ka medicīnas aprūpes nebūšanas Mārci Cīruli nomāc ne pa jokam.

– Par tiem Šveices miljoniem izveidojām perinatālās aprūpes centru Jēkabpilī, Liepājā, Valmierā un Rīgā. Rīgā sākumā bijām Dzemdību namā, tad sapratām, ka tā šim mērķim nav īstā iestāde. Dzemdību nams ir domāts veselām māmiņām, kas tikai atnāk un dzemdē. Tur ir akušieri ginekologi, bet nav speciālistu, kas nepieciešami lielākajai daļai "švako" mammu. Uz Dzemdību namu, ja ir problēmas, atbrauc "ātrie" – neirologs, psihiatrs, varbūt nefrologs, apskata, iedur špricīti un aizbrauc. Kad Mineapolē izstaigāju daktera Dimanta, slavena akušiera ginekologa, klīniku un beigās pajautāju, kur pie viņa guļ neiznēsātie bērni, viņš pārsteigts atbildēja – pie manis tādu nav, viņi guļ universitātes klīnikā. Arī mēs pēc sešus gadus ilgas cīņas beidzot esam universitātes klīnikā. Sešus gadus uzmācos visiem labklājības un veselības ministriem pēc kārtas – Kovaļčukam, Apinim, Viņķelim, Jurdžam, Jaksonam, līdz daudzo ministriju ministrs Makarovs, kad es viņam jau kuro reizi mēģināju ieskaidrot, kāpēc mums jāpāriet uz Stradiņiem, tā arī pateica – "Cīruli, tu man neuzmācies!" Bet kā lai neuzmācos, ja runa ir par to, kas vajadzīgs ne jau man – mūsu bērniem!

Laikam nav viegli diendienā redzēt problēmu bērnus un māmiņas, kuras nevis mirdz laimē, bet gaida no daktera brīnumu. Kad Mārcis iziet no nodaļas, aizver slimnīcas durvis un iekāpj mašīnā – kā ir tad?

– Vai protu pārslēgties? Vai man ir personiskā dzīve? Protams! Mēs ar kolēģiem uzticamies cits citam, Stradiņos mūsu nodaļā visiem šobrīd ir vismaz desmit darba gadu stāžs, visi ir sertificēti. Mūsu nodaļa ir privileģētā stāvoklī, mūsu desmit pacientus divdesmit četras stundas diennaktī uzrauga divi ārsti un divas medmāsas, nekur citur Latvijā tā nav. Ja salīdzinām rādītājus, kādi tie bija līdz 2000. gadam, kad bijām Dzemdību namā, un kādi tie ir tagad, kad esam Stradiņos, atšķirība ir liela. Dzemdību nama laikā mums mira 50 līdz 52 bērni gadā, kopš esam Stradiņos, nav bijis vairāk par divpadsmit mirušiem bērniņiem gadā.

Vai tas nozīmē, ka māmiņas kļuvušas prātīgākas?

– Laikam tomēr mēs esam kļuvuši prātīgāki. Un arī tehnoloģijas kļuvušas progresīvākas. Stradiņi ir daudzprofilu slimnīca, kur var ārstēt grūtnieci ar jebkuru pataloģiju. Protams, ir jau arī tādas sievietes, kas visu laiku bijušas it kā veselas, uztaisījušas trīs četrus abortus, beidzot izdomājušas, ka grib bērnu, un nu brīnās, kāpēc viņām visādi sarežģījumi. Tad gan reizēm esmu nekaunīgs un saku, ka laikam tas onkulis tur augšā visu redz – ar dzīvību nevar nesodīti mētāties. Bet tāds nu ir mans darbs – labot to, ko citi sastrādājuši.

Es nudien gribētu turpināt sarunu par brīnumaino bērniņa gaidīšanas laiku, par māmiņu prieku un atbildību. Un arī par bēdām, kas ne jau vienmēr ceļas tikai no sieviešu vieglprātības. Tomēr tas būtu cits stāsts, tādēļ vēlreiz jautāju, kas tad īsti notiek ar dakteri Cīruli, kad viņš iziet pa slimnīcas durvīm. Vai viņš maz spēj domāt un runāt par ko citu, kā tikai darbu?

– Noteikti! Brīvajā laikā man patīk darīt daudzas lietas, taču, protams, es domāju arī par to, kā varētu ar kādu sarunāt iegādāties nodaļai vajadzīgo aparatūru, piemēram, inkubatorus, kas nepieciešami bērniem, kuri sver mazāk par kilogramu. Labs inkubators maksā piecpadsmit tūkstošus latu, slimnīcas vadība nupat beidzot piesolīja, ka nopirks divus, varbūt izdosies arī no Rietumu bankas ko izlūgties. Ja tas ir vajadzīgs klīnikai, man nav grūti aiziet pie jebkura un lūgt. Tā esmu samangojis naudu desmit jauniem monitoriem – no PBLA, no "Daugavas vanagiem", arī Rietumu banka nupat mums uzdāvināja vienu elpināmo aparātu. Tehnoloģijas mums ir pat ļoti modernas, kaut vai skeneris, ar kuru strādāju, maksā 45 tūkstošus latu, ārzemēs cilvēkam ar tādu algu kā man no šā aparāta neļautu pat putekļus noslaucīt. Kolosāla neatbilstība!

Nu tā, mēs jau atkal par darbu. Vai tik tu, dakter, neesi darbaholiķis?

– Nezinu. Varbūt. Anglijā dakteri, kas vecāki par četrdesmit, kļūst par konsultantiem. Mana māsīca tā arī pateica – tik veci ārsti kā tu Anglijā nedežurē! Es viņai uz to atbildēju, ka Anglijā tādu kā es nemaz nav – es taču gan ārstēju jaundzimušos, gan viņus skenēju, gan pats taisu analīzes – asins gāzes – ar mikrometodi. Mēs nodaļā visu protam paši, tādēļ daudzas lietas pie mums notiek operatīvāk nekā Rietumos, to secinājām, skatoties nodaļas satelīttelevīzijā "Reality TV" programmu, – stāsta Mārcis Cīrulis. Un tad, laikam taču beidzot atcerējies manu jautājumu, sāk smaidīt tā gaiši un priecīgi: – Pēc darba man patīk braukt ar divriteni, pļaut zāli meitas īpašumā, būt kopā ar mazbērniem. Abi puikas un vecākā mazmeita ir jau skolēni, mazākā mazmeita skolas gaitas uzsāks rudenī, arī turpat Ādažos. Vēl man patīk braukt ar auto, ātri braukt! Re, šodien jau saņēmu "dzelteno plāksteri" par 30 latiem, policists teica, lai priecājoties, ka protokolā ierakstījis 81 kilometru, ja būtu 82, dabūtu maksāt 60 latus. Reizi pa reizei labprāt dodos uz kādu kongresu, tur vienmēr ir jauna informācija, var satikt kolēģus, oktobrī nopeldēties siltā jūrā. Labprāt aizeju uz teātri, visus Džilindžera gabalus esmu noskatījies, visus izvirtuļus, palaistuvjus un kaligulas, monologus un dialogus, vagīnas un abortus. Repertuārs gandrīz kā ginekoloģijas un dzemdību nodaļā! Arī Gruzdova "Pērs Gints" bija labs, tomēr tas galvenais zēns jau nu varēja iemācīties virināt savu halātiņu tā, lai skatītāji neredz, ka šim gurnauts aptīts.

– Kas tev sagādā prieku tā pa īstam?

– Labs laiks, kā, piemēram, šodien. Ka ar maniem bērniem un mazbērniem viss ir kārtībā. Un ka nozare palēnām attīstās. Prieks, ka daudzi jaunie kolēģi mācās un strādā, turklāt strādā vairāk, nekā viņiem par to maksā. Un ka daudzi no mūsu nodaļas mazajiem bērniem izaug normāli, veseli, gudri. Prieks, ka nākamgad varēšu pensionēties, tad beidzot varēšu strādāt tikai uz dežūrām – diennakti nodežurē, sešas dienas brīvas.

– Tici, ka varēsi izturēt sešas dienas bez nodaļas?

– Joks! Bet pasapņot taču var! – smej dakteris. Un, brīdi padomājis, pavisam nopietni piebilst: – Vēl man patīk aizbraukt pastaigāties gar jūru. Pilnīgi vienam.

***

Mārcis Cīrulis

Dzimis 1946. gada 17. februārī Apē.

1970. gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti, uzsācis ārsta pediatra praksi Tukuma rajona centrālajā slimnīcā, kur bijis iecirkņa pediatrs, bērnu nodaļas vadītājs, rajona pediatrs, neonatalogs dzemdību nodaļā.

1977. gadā sācis strādāt Rīgas 1. dzemdību namā par ordinatoru.

1980. gadā organizējis Latvijā pirmo jaundzimušo intensīvās terapijas palātu, vēlāk – nodaļu, bijis tās vadītājs.

1994. gada 17. janvārī nodibinājis Latvijas Nacionālo perinatālās aprūpes centru un bijis tā direktors līdz 2000. gada 15. maijam.

Kopš 2000. gada 15. maija jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas vadītājs P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.

Sākoties trešajai atmodai, aktīvi iesaistījies politikā, 1990. gadā no Tautas frontes ievēlēts par LPSR Augstākās padomes deputātu.

1991. gada 4. maijā balsojis par Latvijas neatkarību.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.

***

Perinatālais periods aptver laikposmu no divdesmit divām grūtniecības nedēļām līdz septiņām dienām pēc dzimšanas.

Neonatālais periods aptver laikposmu no bērna dzimšanas līdz 30 dienām; agrīnais neonatālais periods – no dzimšanas līdz septiņām dienām.