Scenārijs tapis pēc Sarojana stāsta, galvenajā vīriešu lomā tas pats aktieris, Konstantīns Lavronenko, kas Venēcijas Zelta lauvu ieguvušajā filmā Atgriešanās, arī operators un komponists – tie paši: Mihails Krišmans un Andrejs Dergačovs (izmantota arī Arvo Perta mūzika). Galvenajā sieviešu lomā – zviedru teātra un kino aktrise, īsta Strindberga, Ibsena un Čehova varone, Marija Bonvjē. Pat no tiem, kas pret filmu izturas noraidoši vai vīzdegunīgi, dzirdams – Zolā episkums, grieķu traģēdijas dzīles, tiek piesaukts pat Deivids Linčs. Izraidīšana no paradīzes, ja vēlaties. Ģimene, māte, tēvs, divi bērni, atgriežas senču lauku mājā (filma uzņemta Francijā, Beļģijā un Moldāvijā) – brīnišķīga ainava, idille, harmonija – sieva paziņo vīram, ka gaida bērnu, bet – tas nav no viņa. Dilemma, kuru vīrs uztic tikai brālim, nežēlīgs lēmums, vardarbība – un traģisks iznākums.

Gan filmas spriegums, gan tās it kā idilliskādaļa tiek rādīta tik maz un sen (kopš Tarkovska, Andelopolusa laikiem) redzētā garīgā matērijā, kas piepilda ekrānu un runā pati par sevi. Var gan atsaukties, gan spekulēt ar domu, kas jūtama zemtekstā. Mūsu bērni nepieder mums, arī – ar Bībeles līdzībām par sēklu un ražu, brāļu nodevību (sākuma fascinējoši urbāniskā brauciena epizode, kuras finālā viens brālis izņem lodi no otra rokas, gan paliek gaisā karājoties) un Marijas pasludināšanas ainu, kuru filmā bērni skaisti izliek kā da Vinči gleznas puzli. Pēc tāda kā filmas post scriptum var mēģināt izdibināt varoņu rīcības un jūtu cēloņsakarības, bet var arī apjaust to, kā pietrūkst šķietami vislabklājīgākajās (filmā – skaistu, it kā harmonisku cilvēku izspēlētās) ģimenes attiecībās. Varbūt – mēģinājums palikt paradīzē?

Kima Kiduka filma Elpa (Soom) it kā vēsta, pēc pazīstamā korejiešu režisora paša teorijas, par diviem cietumiem – īsto un to, kas ir laulība. Varoņu attiecības risinās diezgan traki – vīram kāds sānsolis liekas gandrīz norma (sieva atrod mašīnā

svešas sievietes matu sprādzi), bet sievas atbildes reakcija ir diezgan ekstrēma – viņa, uzdodoties par bijušo draudzeni, sāk apmeklēt kādu noziedznieku cietumā, kurš mēģinājis izdarīt pašnāvību. Kiduka piedāvātā idille ir diezgan dīvaina – sekss ar ieslodzīto kā iepriecinājums un izeja, viņam – nāve, ģimenei – terapija?! Finālā visi priecājas par sniegu.

Arī Latvijā labi pazīstamais austriešu režisors Ulrihs Zeidls, kura Suņa dienas reiz uzvarēja Venēcijā, šoreiz ticis Kannu festivāla konkursā – viņa filma Import Export uzņemta Ukrainā un Austrijā, kā parasti Zeidlam – bez ilūzijam par savu dzimumu (vīriešiem), savu nāciju (austriešiem), savu šķiru (pārtikušiem cilvēkiem), it kā ciniski, bet – galu galā cilvēcīgi. Ja ukraiņu meitenes uz Austriju dzen cerība uz peļņu, lai arī cik pazemojošs būtu darbs – video vai tiešā prostitūcija, pakāpīti augstāk – slimnieku kopšana pansionātos, kur izdziestoši austrieši solās viņas apprecēt, tad var tikai minēt, kas dzen filmas varoņus no režisora dzimtenes doties savdabīgās tēva – dēla ceļojuma tūrēs ellē ratā uz kaut kādu Užgorodu, lai izdzīvotu savus kompleksus, bērnības traumas. Beigās, nāves priekšā, visi vienalga izrādās vienādi – Lai nāk Tava valstība! Līdzīgi kā savos iepriekšējos darbos, Ulrihs Zeidls panāk gandrīz absolūtas dokumentalitātes ilūziju, kaut filmas personas, protams, spēlē aktieri. Šī trakā, trakā pasaule – tās iemītnieki dzen paši sevi postā, mēs varam viņus apsmiet, nožēlot, arī – saskatīt viņos sevi, lai cik arī pārāki un labāki mēs justos.

No ārpuskonkursa un citu sekciju filmām pagaidām vislielāko troksni sacēlusi Maikla Mūra Sicko. Vienīgais Zelta palmas zara ieguvējs par dokumentālo filmu (Fahrenheit 9/11) šoreiz pievērsies Amerikas veselības aprūpes sistēmai. Iedarbīgi un atmaskojoši – ne tikai salīdzinājumam apmeklējot Kanādu, Angliju, Franciju un… Kubu, bet arī aizvedot cilvēkus, kas saslimuši, palīdzot likvidēt 9/11 sekas Ņujorkā, uz Gvantanamo cietumu – vienīgo vietu, kur, izrādās, ārstēšana ir par brīvu. Protams, viņi tur netika iekšā. Apskatot konkrētus gadījumus un izejot cauri savas valsts veselības aprūpes vēsturei dažādu prezidentu laikā, Mūrs atklāj, ka apdrošināšanas sistēma ir tikai bizness (60 miljoniem cilvēku nav nekādas kartes), kas negarantē bezmaksas apkalpošanu. Komiskas, ja ne ar īstām cietušo prieka asarām slacītas, ir epizodes, kurās slimie beidzot tiek uzņemti slimnīcā par brīvu... Kubā.

Vēl viena konkursa filma par tradicionāli iemīļotiem noziedzniekiem, proti, masu slepkavu, kas gan vairāk ir par apsēstību ar viņa meklēšanu, ir Deivida Finčera Zodiaks. Tās notikumi grodi savērpti, bet galvenais dzinējspēks ir aktieri, īpaši Džeiks Gillenhāls Sanfrancisko avīzes līdzstrādnieka lomā. Finčera režijā šis darbs, tāpat kā viņa filma Septiņi, ir kas vairāk par kārtējo amerikāņu thriller.

Sestdien bija igauņu liela un satraucošā diena – gandrīz līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai sekcijā Īpašais skatiens (Un certain regard) iekļautā Kadri Kousāras filma Magnus vispār tiks radīta. Tā veidota pēc reāla notikuma par kāda puiša pašnāvību, filmā tēvu spēlē viņa īstais tēvs, māti – aktrise, bet īstā māte iesūdzējusi filmas angļu producentu tiesā, pieprasot lielu naudas summu par morālo pāridarījumu. Filmas seansi tomēr notika, lai gan tiesas iznākums vēl nav zināms. Gandarījums un prieks par kaimiņu igauņu drosmi un panākumiem, risinot tik smagu un sapīgu tēmu – filma izteiksmīgi pauž to atsvešinātību un bezcerību, kuras dēļ puisis izlēmis spert šādu soli (kā Trifo 400 sitienos), tikai – laiks vēl skarbāks. Nespēju tomēr ticēt, ka iespējams tādas pakāpes infantilisms vai cinisms kā filmas tēvam, kas pēc dēla pirmā pašnāvības mēģinājuma uzpīpē ar viņu zālīti, ved pie prostitūtām un paspiež roku meža malā, kad dēls iet pakārties, ne arī sveikt viņu pēc filmas skates kā veiksmīgu aktieri – ne grēku nožēla, ne dziedināšana nav notikusi.