Tās operators ir Latvijas kinoveidotāju jaunajai paaudzei labi pazīstamais Freds Kelemens.

Filma Cilvēks no Londonas ir par sarežģījumiem cilvēku attiecībās, arī par vientulību. Uzņemšanas grupa runāja dažādās valodās, un tas bijis labs tests, kas palīdzējis saprast, vai cilvēki klausās cits citā. Ja zaudēta jūtība, vairs nav iespēju būt ne režisoram, ne aktierim – tā domā gan Svintone, gan Tārs. Melnbaltajā divu stundu 12 minūšu garajā filmā ir tikai 92 epizodes. Bezgala garos kadros un smalkās gaismēnu rotaļās vairāk nojaušam nekā saprotam mistiskos notikumus kādā ostā (filma uzņemta Korsikā, Bastījā) un sakarības starp tiem, tāpat – personu attiecības. Kāds atbrauc, izmet koferi, ostas sargs to paceļ, plunkšķis ūdenī, kāds pazūd, ierodas inspektors. Pilnīgi pretēji gaidāmam krimināldrāmas spriegumam Tara filmas iedarbība drīzāk līdzinās hipnozei – kameras kustība un gaismu spēles, Mihala Viga monotonā, minimālistiskā mūzika panāk tik neparastu intensitāti, kādu reti kad nācies uz ekrāna piedzīvot.

Cīņā par Palmas zaru

Nu jau startējusi lielākā daļa konkursa filmu, kas pretendē uz Palmas zaru. Gasa van Santa Paranoīda parks (Paranoid Parks) runā par pusaudžiem, kas savas dienas pavada skeitojot, un viņu vientulību. Kad simpātiskais puisis Alekss (Gabe Nevins) nejauši nogalina dzelzceļa sargu, viņam nav neviena, kam to pastāstīt. Pubertāte, meitenes, pirmais sekss, draudzība ar otru meiteni, bet īsta atklātība tā arī neveidojas. Filma turpina van Santa iepriekšējo, pat agrīno darbu tēmas, īpaši no filmas Zilonis. Tā sasaucas arī ar igauņu Magnuss.

Džuliana Šnabela filma Skafandrs un taureņi (Le scaphander et papillon) tāpat kā divas citas viņa filmas – Baskia un Kad nakts beidzas – veidota pēc patiesiem notikumiem. Tā uzņemta par žurnāla Elle redaktora likteni. Pēc insulta 43 gadu vecumā viņš bija paralizēts un varēja tikai kustināt kreiso aci. Īpaša terapijas metode – alfabēta skaitīšana priekšā, tad – acs reakcija uz pareizo burtu ļāva viņam šādā stāvoklī nodiktēt grāmatu par savu dzīvi. Redzam to flashback – tēvs (izcili spēlē Makss fon Zīdovs), trīs bērni un viņu māte (Emanuela Senjē), kolēģi, mīļākās. Redzam, kādas pūles tas viss sagādā šodien. Apbrīnojams aktiera Matjē Amaltika darbs lomā, kad viņa instruments praktiski ir tikai acs. Kinovēsturē jau zināmi gadījumi, kad tieši par slimu cilvēku atveidojumu aktieri plūkuši laurus (Mana kreisā kāja, Lietus vīrs u. c.). Un pamatoti.

Uz labākās aktrises titulu ar rumāņu aktrisi var sacensties korejiete Lī Čang-Donga par lomu filmā Slepenais saulriets (Secret Sunshine). Tās režisors Lī Čang Čang-Dongs. Filma vēsta par jaunu sievieti, kas kopā ar dēlu atgriežas mirušā vīra dzimtajā pilsētā, lai sāktu jaunu dzīvi, taču viss sagriežas kājām gaisā – dēla bojāeja, neveiksmīgs mēģinājums piedot vainīgajam caur harismātisku reliģisku grupējumu. Dramatiskajos notikumos saglabājusies kāda paradoksāla, pat komiska stīga.

Aleksandra Sokurova filma Aleksandra intriģēja gan ar pazīstama režisora drosmi šķirt tādu Krievijas vēstures lappusi, kas saistīta ar notikumiem Čečenijā, gan ar Gaļinu Višņevsku titullomā. Viņa atveido vecmāmiņu, kas apciemo mazdēlu, kurš ir virsnieks krievu armija Čečenijā. Brūngani ietonētos kadros redzam frontes ikdienu, kurā iemaldījusies Aleksandra. No kādas sarunas var nojaust, kāda hierarhija valdījusi šajā ģimenē, varbūt arī – kāpēc mazdēls devies karā. Par visnozīmīgāko epizodi izvēršas Aleksandras gājiens ārpus karavīru nometnes uz tirgu, kur nākas saskarties gan ar noraidošu attieksmi, gan kādas vietējās sievietes labvēlību. Višņevskas personība, protams, izgaismo tēmu, taču tādu patiesu atklāsmi Sokurova filma man nesniedza.

Tu, kas dzīvo, un citi dīvaiņi

Kamēr Kannu festivāla devītajā dienā lielajā – Lumjēru – zālē plosījās šikie Klūnijs, Pits, Deimons un Garsija (Stīvena Soderberga Ocean"s Thirteen tiek rādīta ārpus konkursa un noteikti atceļos arī uz Rīgu), Īpašā skatiena sekcijā rādīja zviedru režisora Roja Andersona (neaizmirstamās filmas Dziesmas no otra stāva) filmu Tu, kas dzīvo (Du levade). Tā ir tikpat traka cilvēciska traģikomēdija – Andersona nošļukušie varoņi strīdas, mīl un cieš, sapņo un stāsta cits citam kādā bārā vai citur savus sapņus. Viņa fantāzijā viss ir vienkopus, vienā laikā un vietā. Tur var māja piebraukt kā vagons uz perona, lai skatītāji sveiktu iemīļotu popzvaigzni, kāds pēkšņi var sākt pūst milzu tauri vai dziedāt. Tā ir lielpilsēta, pat ja to no fragmentiem uzreiz nevar saprast. Beigu kadrā mēs it kā sēžam uz lidmašīnas spārna, un tikai pamazām kadrā ienāk vēl citi milzu putni. Mēs, sīkās, reizēm nožēlojamās, skrūvītes, lidojam pāri Stokholmai vai pasaulei, ja vēlaties. Andersons pelna savu dienišķo maizi ar reklāmas filmām, ilgi ejot uz savu pirmo lielo filmu, kas viņu padarīja slavenu. Arī šī tika gaidīta ilgi. Tā gan nesasniedz tos apokaliptiski filosofiskos augstumus, kas bija Dziesmās no otra stāva, bet sava neatkārtojama vieta – kaut kur starp Aki Kaurismeki un Ulrihu Zeidlu, tikai citā estētikā – šim kino dīvainim noteikti ir.