Etiopijas teritorija tiek saistīta ar cilvēkveidīgās būtnes dzimteni. Afara (Afar) reģionā atrastas senākā zināmā cilvēkveidīgā mirstīgās atliekas - 3 milj. gadu senas, tagad glabājas Etiopijas nacionālajā muzejā.

Valsts agrākais nosaukums ir Abesīnija, kas saistās ar tādiem vārdiem un leģendām kā ķēniņš Zālamans un Sābas ķēniņiene; Aksumite (Axumite) impērija un kristietības izplatīšanās; islāma uzplaukums; leģendas par karali Lalibelu.

Par to, kāda ir Etiopija tagad, cik pārsteidzoša, skaista un pirmatnēja, savos iespaidos dalījās fotogrāfs Mārtiņš Plūme, kurš tajā pavadīja trīs nedēļas, apbraucot apkārt vai visai valstij.

Sākums

Sākums pavisam vienkāršs – uz meilu saņēmu ziņu (no draugu–draugu-drauga), ka tiek vākta kompāniju braucienam uz Etiopiju. Cena ļoti pievilcīga, piekritu, un pēc trim nedēļām astoņu cilvēku sastāvā nolaidāmies galvaspilsētas Adisabebas lidostā, kur mūs sagaidīja mūsu gidi.

Gids. Braucienam uz Etiopiju neizmantojām tūrisma firmas pakalpojumus, bet visu noorganizējām paši. Paši sameklējām lidmašīnas biļetes, paši sakontaktējāmies ar tur esošajiem gidiem jeb pavadoņiem. Ņemt gidu bija ļoti prātīga doma, un nenožēlojām atdoto naudiņu nevienu brīdi. Gidi zināja, kur un ko var redzēt, kuras ir labākās ēstuves, viesnīcas, pa kādiem ceļiem pārvietoties utt. Kā arī nodrošināja mūs ar transportu un apsardzi atsevišķos rajonos. Viņi lieliski prata aizpildīt katru brīdi. Bija tā, ka mēs pateicām, ko gribam redzēt, un viņi pa ceļam parādīja vietiņas, par kuru eksistenci mums pat nebija ne jausmas. Ne mirkli nebija garlaicīgi.

Visas trīs nedēļas pārvietojāmies ar tādiem vidēji veciem džipiem, kuri ik pa brīdim pamanījās „nobirt”, bet tos ātri vien reanimēja, Āfrikai tas ļoti labi piestāvēja. Ja gadījumā mašīna salūst pavisam, vietā tiek sagādāta jauna, par servisu uztraukties nebija pamata.

Dīvaini šķita, ka gidi, lai arī visu laiku dzīvojas kopā ar balto cilvēku (un baltais cilvēks tur ir tas, no kura var izžmiegt naudiņu), nav no turīgajiem. Viņu alga mēnesī ir 25 Ls, pārējais aiziet firmas īpašniekam, kurš to iegulda attīstībā – jaunos džipos u.c.

Kad braucām prom, divas sievietes no mūsu kompānijas izlēma palikt vēl uz neilgu laiku – paklejot pa Etiopiju, aizbraukt uz Eritreju. Viņas to darīja bez pavadoņiem. Pēc tam stāstīja - ja jau tad, kad braukājām gidu pavadībā, nespējām noticēt, ka tādas lietas un vietas pasaulē eksistē, tad, darot to bez viņiem, guļot salmu būdelēs, no rokas barojot hiēnas, tu „iebrauc” pilnīgi citā pasaulē. Tas, protams, ir piedzīvojums, bet mums uz to nepavilka, jo piedzīvojumus tāpat tur var atrast ik uz soļa, pat neiespringstot. Tā ir īsta pārsteigumu un brīnumu zeme.

Daba

Daba ir tas pirmais, kas tur pārsteidz. Milzīgais Zilās Nīlas ūdenskritums. Valsts ziemeļos ir iespaidīgie „Simien mountains” (pērtiķu kalni). Mūsu kompānijā bija cilvēki ar lielu ceļošanas pieredzi, izklejojušies pa dažādām vietām pasaulē, un viņi apgalvoja, ka tik skaistus kalnus vēl nekur nebija redzējuši. Nekur.

Tur ir tā dīvaini ar dzīvniekiem. Dīvaini tādā ziņā, ka tie ir sastopami tikai valsts aizsargājamos dabas parkos, kurus ar ieroču un džipu palīdzību apsargā parka uzraugi. Pārējā teritorijā lielās nabadzības dēļ dzīvnieki vienkārši ir apēsti, atšķirībā no blakus valsts Kenijas, kur ziloņi pastaigājoties pat pilsētas ielās.

Knišļu tur ir mazāk nekā Latvijā! Neticat? Varbūt tāpēc, ka bijām aizbraukuši sausajā sezonā... paveicās. Desmit mēnešus gadā tur intensīvi spīd saule un divus mēnešus nepārtraukts musonu lietus.

Braucot ar mašīnu, kā ceļu mēs bieži vien izmantojām sausas upju gultnes, bet, kad tur ir lietus sezona, gultne piepildās ar ūdeni divu, trīs metru augstumā, upes ir platas kā mūsu Gauja un traki straujas – laivinieku paradiso!

Latvijā mūs brīdināja par malāriju, bet uz vietas jautājot gidiem, viņi mūs nomierināja, sakot, ka nav ko uztraukties: ja tādu var dabūt, tad tikai kaut kur lejā pie ezeriem. Ceļojuma laikā neredzējām ne skorpionus, ne čūskas, neko „briesmīgu”. Iespējams tāpēc, ka viņi gulēja ziemas miegu.

Baigi labs pasākums bija, kad ar astoņvietīgu dzelzs laivu iebraucām ezerā pavērot krokodilus. Tur dzīvo vieni no lielākajiem pasaules krokodiliem – līdz pat 7 m gari. Vai maz vari aptvert, kas tas ir par milzeni? Un, kad viņi vēl sāka riņķot ap mūsu laivu... bet no viņiem nav tik ļoti jābaidās kā no nīlzirgiem, kuri tur ir lielākie slepkavas un cilvēku samīdītāji. Sev par lielu pārsteigumu es uzzināju, ka nīlzirgi neprot peldēt un ūdenī pārvietojas, skrienot pa grunti. Arī pa sauszemi šie lempīgie kustoņi prot skriet pietiekami ātri, lai tevi noķertu, ja vien esi viņu sadusmojis.

Temperatūra kalnos naktī pat mēdz nokrist mazliet zem nulles. Bet, ja kāpj zemāk, tad temperatūra (dienas laikā) jau svārstās no +35º līdz +45º. Kaimiņu valstī Eritrejā ir zemākā vieta Āfrikā – vairākus simtus metru zem jūras līmeņa. Tā arī ir viena no viskarstākajām vietām kontinentā. Tūristiem neiesaka turp doties, jo viņi var palikt uz neatgriešanos; ne karstuma dēļ - par to parūpējas vietējās ciltis.

Pilsētas. Lielākā pilsēta ir Adisabeba (galvaspilsēta) ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju. Galvaspilsētā tagad nāk iekšā tās modernās ēkas – pusdebesskrāpji (stiklotie). Bet daudzas, es skatījos, ir nodotas ekspluatācijā pat nepabeigtas – teiksim, kāpņu telpai, kas ved uz augšējiem stāviem, nav ielikti ne stikli, ne margas, bet ofisi jau strādā. Ceļot ēkas, kā palīgstatņi un stalažu konstrukcijās tiek izmantoti nevis dzelzs stieņi, bet eikalipti. Mājas lielākoties ceļ sievietes, un liela daļa vīriešu sēž pie stellēm... nu viss otrādi!

Pilsētās uz ielām notiek visa dzīve: cilvēks piedzimst, ēd, guļ (pat guļ saritinājies, sedziņā ietinies, uz šosejas starp divām joslām), kakā un nomirst. Ap pilsētu milzīgs atkritumu valnis, kā mūsu Getliņi, kas tajā karstumā kūp un nelabi ož. Redzējām, kā milzīgā satiksmes plūsmā braucošs autobuss pārvadā pasažierus: ne tikai iekšā sēdošus, bet arī tādus, kas pamanās ar vienu roku pieķerties pie autobusa jumta bagāžnieka.

Lauki. Kā jau visās grāmatās ir rakstīts un par ko mēs pārliecinājāmies uz savas ādas, Etiopijā nav tādas vietas, kur nebūtu cilvēku. Valstī dzīvo 76 – 80 milj. iedzīvotāju (kurš gan var precīzi saskaitīt), un viņi ir izkaisīti pa visu valsti. Bija tāds atgadījums – braucām ar džipu pa krūmiem noaugušu, termītu cietokšņu nosētu pustuksnesi un nolēmām uztaisīt „zaļo” pieturu. Izkāpām no mašīnas, un piecu minūšu laikā ap mums jau bija kādi piecpadsmit cilvēku, kas turpināja nākt ārā no krūmiem vēl un vēl... Trakums! Tāpat bija arī šķietami neapdzīvotajos kalnos, kad dāmas izdomāja iet nopeldēties mazajā upītē. Tas bija divu trīs minūšu jautājums, un mums piebiedrojās vismaz pusducis cilvēku.

Ja vajadzētu kaut kā klasificēt manus iespaidus par šo valsti (kas, protams, ir ļoti sarežģīti), es to dalītu Dienvidos un Ziemeļos. Ziemeļi ir bagāti ar senu kultūru – pilis, baznīcas un leģendas par karaļiem. Savukārt dienvidos ir „spēcīga” tagadne – fantastiskas ciltis un sadzīve.

Ziemeļi

Kā jau minēju, valsts ziemeļos atrodas (acis var iztecēt, cik skaistie) Simien Mountains, tie ir vieni no augstākajiem kalniem Āfrikā. To augstākā virsotne Ras Dejen (4620 m) ir ceturtā augstākā virsotne visā kontinentā. Šis kalnu reģions 1969. gadā tika pasludināts par dabas parku, un 1978. gadā UNESCO to vienu no pirmajiem iekļāva pasaules mantojuma sarakstā kā aizsargājamo dabas objektu.

Mēs kalnos bijām uzkāpuši kaut kur pie 4000 m. Ja, pārvietojoties pa valsti, izmantojām džipu (4x4) pakalpojumus, tad, lai tiktu kalnos, no tiem vajadzēja atteikties, tā vietā gidi sadabūja ēzelīšus, kas paklausīgi stiepa mūsu mantas. Bez ēzeļiem vajadzēja nodrošināties arī ar personīgo apsardzi (viens bruņojies sargs uz 3 cilvēkiem). Valsts ziemeļi ir visnabadzīgākie (ja vēl ņem vērā to, ka Etiopija ir kāda 3. nabadzīgākā valsts pasaulē...), tāpēc šie apsargi mūs aizsargāja no iespējamām zādzībām. Jo īpaši, kad kalnos paliek tumšs, viņi no mums neatkāpās ne soli, pat nāca līdzi, kad gājām uz tualeti. Apsargi arī parādīja labākās takas un skatu punktus.

Vien gribētu piebilst, ka zādzības tur notiek reti, vismaz starp savējiem nezog. Ja kāds kopienā vai ciltī apzog citu, viņu par to smagi soda un tādas lietas vairs neatkārtojas. Es domāju, tas ir vairāk dēļ tās nabadzības. Nezog dēļ nabadzības!!! Man šķiet, tas skan fantastiski! Viņos ir jūtams spēcīgs lepnums un pašcieņa (tas ir rakstīts arī viņu sejās un stājā), viņi negrib sagandēt savu vārdu. Jāatzīst gan, ka tūristus gan viņi dažreiz aptīra. Vienam mūsu ceļabiedram kāds sīkais izvilka maku no kabatas, un vēl pāris nenozīmīgi starpgadījumi, bet tas arī viss.

Pats personīgi pārliecinājos par (mazo) noziedzības līmeni Etiopijā - kādā pilsētā, meklējot savu viesnīcu, pamatīgi apmaldījos. Man solītais desmit minūšu gājiens līdz viesnīcai izvērtās par pusotru stundu garu klejojumu, ar izmaldīšanos ārpus pilsētas teritorijas, kad atskārtu, ka esmu jau uzrāpies kalnā, no kura paveras labu labais skats uz visu pilsētu! Notēmēju ar izstieptu roku uz to vietu, kur, pēc manām domām, varēja būt viesnīca, un devos lejā, lai atkal pazustu ielu labirintu mudžeklī. Ieklīdu pavisam mazās un tumšās ielās (kaklā man karājās visa mana bagātība – fototehnika). Ar visu šo maldīšanos vienīgā neomulīgā situācija bija, kad, klīstot pa šķībām šķērsieliņām, saskāros ar vietējo acu skatieniem, kas mani gandrīz vajājoši pavadīja līdz katram nākamajam pagriezienam. Viņi prot tā caururbjoši skatīties, tieši virsū. Nepierasti, jo pie mums izteiktāks ir caururbjošs skatiens uz zemi... Lielu apjukumu manā odisejā izraisīja viesnīcas meklēšana, griežoties pēc palīdzības pie vietējiem iedzīvotājiem, jo katrs (man nesaprotamu iemeslu dēļ) rādīja uz citu pusi! Epopeja beidzās, kad atradu lielāko ielu un uz tās savu viesnīcu. Neapzagts!

Ja runā par cilvēku zādzībām saistībā ar kādiem naidīgiem grupējumiem, tad neko tādu neesmu dzirdējis. Cilvēki mēdzot pazust valsts ziemeļaustrumos esošajā tuksnesī, bet šo pazušanu vairāk saista ar atsevišķu cilšu uzdarbošanos, iespējams, pārtikas nolūkos... vai lai iegūtu savā īpašumā automašīnas (ar mašīnu iegādi legālā veidā Etiopijā ir grūtības. Nabadzības dēļ). Tuksnesis esot fantastiski skaists, ar aktīviem vulkāniem un dabas skatiem, bet zinātāji neiesaka spert tajā kāju! Ja vien neesi pārgalvis.

Lai raksturotu to nabadzību un varbūt pat tumsonību (jeb labāk teikt pirmatnējību), mums bija tāds atgadījums - iedevām vienam bērnam (viņš varēja būt kādus 10 – 12 gadus vecs) konfekti. Lai konfekti atbrīvotu no papīrīša, viņš to nolika uz zemes un sistemātiski dauzīja ar akmeni, līdz tika pie garduma...

Protams, neiztikt arī bez naudas lūdzējiem, kuri tev nāk klāt ik uz soļa. Vecāka gada gājuma kundzes un onkuļi naudu nelūdz (nepazemojas), bet nostājas tev tieši ceļā un atkal caururbjoši tevī skatās, līdz tu neizturi un iedod kādu Birr. Citi atkal pelna. Piemēram, ar fotografēšanos – tu viņu nofočē un viņš par to prasa one Birr (Etiopijas Birr ir viņu vietējā naudas vienība). Citi atkal pa mašīnas vaļējo logu, neko neprasot, pieber pilnu klēpi ar riekstiem, un tad tev ir tikai divi varianti - vai nu samaksāt, vai veltīt vienu pusstundu, lai salasītu riekstus un atdotu viņam tos atpakaļ un pie viena vēl redzētu aizvainotu sejas izteiksmi.

Uzkāpām kalnos un pārliecinājāmies, kāpēc etiopieši ir vieni no labākajiem „gargabalniekiem” pasaulē. Es domāju, tas nav tikai tāpēc, ka sportisti trenējas retinātajā gaisā (visas valsts vidējais augstums ir 2,5 – 3,5 km virs jūras līmeņa. Zemiene nav izteikta), bet arī tāpēc, ka jau ikdienā parasts etiopietis pārvar neiedomājamus attālumus. Bērni, lai nokļūtu skolā, veic 50 km. Trīs dienas pamācās un dodas atpakaļ uz mājām. Tāpat ar dažādu preču nogādāšanu kalnos; lai to izdarītu, viņiem ir baigi „jāšpago”. Tāpēc arī "Koliņa" vai "Mirinda", tur maksā divreiz dārgāk nekā lejā - ap 60 santīmiem. Un dzert "Mirindu" saulrietā, pēc pamatīgas kāpšanas 40º karstumā uz kādas no pērtiķu kalnu virsotnēm, ir fantastiska izjūta – uz galvošanu!

Tas kopējais iespaids - ka cilvēki tur nepārtraukti kaut kur iet, pārvietojas. Vienmēr uz ceļa ir kāds, kurš iet. Ziemeļos ir tādi skati kā no Bībeles stāstiem. Šķiet, ka jau divtūkstoš gadus tur nekas nav mainījies. Cilvēki staigā, ietinušies ādās vai kaut kādās lupatās, un dzīvo pilnīgi pirmatnēju dzīvi.

Vienu nakti mūsu kompānija kalnos paši izlēma izgaršot pirmatnējību - nopirkām aitu no vietējiem, nokāvām un divas dienas mielojāmies ar ugunskurā ceptu aitas gaļu. Aitas tur ir kā jau kalnu aitas – muskuļainas, tāpēc sīksta gaļa, bet gardi. Savukārt ādu un delikateses līmenī paceltās aitas smadzenes atdevām mūsu apsargiem, kas par to bija ļoti pateicīgi.

Ziemeļu pilsētas: Lalibela. Šajā vietā atrodas astotais pasaules brīnums – 11 klintī izkaltas baznīcas. Kā stāsta leģenda, tās licis izveidot karalis Lalibela, kurš tur dzīvoja un valdīja 12.gs. sākumā. Darbs tika paveikts 23 gadu laikā. Viņš ir leģendām apvīta persona. Karaļa dzimšanas brīdī viņu iekļāva milzīgs bišu mākonis, un, ticot tam, ka tās kādu dienu būs kareivji, kas sargās viņas dēlu, māte viņam iedeva vārdu Lalibela, kas nozīmē – „bites apzinās viņa augstāko varu”. Runā, ka kāda no baznīcām sevī glabā karaļa mirstīgās atliekas.

Axum pilsētu desmitajā gadsimtā nodibināja Sābas (Sheba) ķēniņiene. Bet vēl pirms Kristus uz šo teritoriju atceļoja arābi un ar laiku izveidojās varenā Axumite karaļvalsts, kas vismaz tūkstoš gadus dominēja kā tirdzniecības krustpunkts starp Āziju un Eiropu. Šī vieta deva visai Etiopijai pirmo organizēto reliģiju – kristietību, kā arī šeit radās pirmā etiopiešu rakstība Ge`ez (kas tagad pastāv tikai baznīcas liturģiskajos rituālos).

Axum pilsētā pēc Sābas ķēniņienes iniciatīvas tika izveidoti milzīgi, monolīti granīta obeliski. Līdz mūsdienām saglabājušies vairs trīs – viens atrodas Romā, uz kurieni to aizveda diktators un nacists Musolīni (obelisks tiek gaidīts atpakaļ), otrs un garākais (33 m) ir sagāzies, bet trešais vēl slejas vertikāli. Ļoti liela mistērija ir ap vienu mazu baznīciņu, kurā it kā atrodas Derības šķirsts, tas pats, kuru sev līdzi nesis Mozus, kad viņš vadījis izraēļu tautas bēgšanu. Mums, tāpat kā daudziem citiem, nebija tas gods pārliecināties par tā eksistenci, jo pie baznīciņas ieejas stāvēja līdz zobiem bruņojies vīrs, kurš nevienu nelaida iekšā. Šī relikvija Etiopijas ortodoksālajai baznīcai ir ļoti nozīmīga. Tāpēc labāk to atstāt par mistēriju...

Dienvidi

Dienvidos cilvēki nodarbojas ar lauksaimniecību, tādēļ nabadzība tur ir mazliet mazāka. Visa valsts ekonomika ir balstīta uz lauksaimniecību. Lauksaimniecībā ir nodarbināti 80% iedzīvotāju, un 60% visa eksporta veido lauksaimniecības produkti – kafija, graudaugi, liellopi, aitas, kokvilna u.c. Lai arī Etiopija ir kafijas eksporta lielvalsts, paši vietējie kafijas pupiņas nelieto (iespējams, tāpēc, ka tās ir domātas tikai eksportam. Nezinu), viņi košļā kafijas krūmu lapas, bet pupiņas neaiztiek. Bet pats lielākais kaifs dienvidos ir cilvēki. Es pat viskrāšņākajos sapņos nebūtu iedomājies, ka kaut ko tādu vispār ir iespējams redzēt!! Iesaku!

Mursi - cilts ar tiem riņķiem lūpā, un hameri ir tie, kuri matos smērē sviestu un staigā, apkārušies ar zvēru ādām. Par viņiem vislabāk runā fotogrāfijas.

Dienvidu tirgi bija tās vietas, kur viņus varēja satikt kuplā skaitā. Kad nonācām dienvidos, viena no pirmajām domām bija – ko viņi ēd? Visapkārt ir stepe un neviena dzīva kociņa. Šur tur pa kādam ūdens pumpim, termītu „templim”, upju gandrīz vispār nav... Nu tad, lūk, viss notiek tirgū. Tirgi notiek trīs reizes mēnesī. Uz tiem viņi atnes, ko nu katrs var, kas nu kuram iekrāts – kādas vistas, kādas pupiņas, graudi, un tad ņemas mainīties un tirgoties.

Lai nokļūtu tirgū, daži no viņiem ar milzīgiem saiņiem uz muguras mēro pat 50 km lielu attālumu – pārsvarā tās ir sievietes. Vakarā iziet no mājas, visu nakti iet un no rīta ir klāt.

Vīri ar ieročiem. Ieroči tur ir tāda kā modes lieta, kā aksesuārs. Cilts vīrieši staigā pār pleciem pārmestām šautenēm, apsargi ar šautenēm, dažreiz pat bērni, šautenes te, šautenes tur, šautenes visur... Kādu karstu dienu klaiņojām pa ielām (apsargu pavadībā), es tur kaut kā aizdomājies sapņaini laižu skatienu pa apkārtni, pagriežu galvu pa labi un ieraugu desmit centimetru attālumā no manas pieres šautenes stobru... mūsu apsargs ar šauteni pār pleciem, uzkarinājis pār to rokas, neko sliktu nedomājot, vienkārši slāja man blakus... it kā nekas draudīgs, bet neomulīgi...

Tas komiskākais tajā šauteņu būšanā, ka liela daļa ieroču, ko viņi staipa apkārt, nav lietojamā stāvoklī, jo saglabājušies no Pirmā un Otrā pasaules kara. Citi nemaz nezina, kā tos izjaukt vai pielādēt. Tas arī tos padara tikai par aksesuāru, kuru var brīvi nopirkt veikalā, samaksājot 5 līdz 30 dolārus. Vienīgi mursu ciltī viens no mūsējiem, kurš kaut ko saprot no tām lietām, teica, ka viņiem tie ir lietojamā stāvoklī. Mursi arī ir tie kaujinieciskāk noskaņotie. Vismaz, kad tie sadzeras (nezinu gan, ko viņi tur dzer), sākas lielā, savstarpējā rēķinu kārtošana, nereti ar šaušanu un cietušajiem.

Ceļu policija. Etiopijā pārvietojoties ar džipiem, loģiski, ka saskārāmies ar vietējo ceļu policiju. Tikai trīs nedēļu laikā es tā arī nesapratu, kam viņi ir domāti. Viņiem nav nekādu posteņu, nav arī īstu pilnvaru - vienkārši stāv kaut kur ceļa malā un vēro satiksmi.

Mums sanāca tāds amizants gadījums: vienu ceļa posmu es un vēl viens puisis braucām uz mašīnas jumta, lai pafočētu, pavērotu apkārtni un tā... Mūs apstādina policists un kaut ko tur runā ar mūsu šoferi, runā un runā... Nobažījušies, ka šoferim varētu rasties problēmas un mums labākajā gadījumā vajadzēs atvērt maciņus, nolīdām no jumta... iekāpām mašīnā, bet pēc brīža mums piebiedrojās arī policists, uzcienāja ar banāniem un palūdza, lai aizvedam viņu mājās. Vēlāk gidiem prasījām, kāda jēga no policistiem? "Viņi skatās, lai viss būtu kārtībā," paskaidroja gids. - "Un kādi te ir sodi?" - "Te nav sodu..."

Vēl bija pāris reizes, kad policija stādināja, bet mums vajadzēja kaut kur steigties un gidi vienkārši pabļāva pa logu: „Eu! Mums tagad nav laika!” Uz ko policisti: „Nu labi, tad brauciet...” - un viss. Bija gadījums lidostā: pirms laišanās prom pie mums pienāca vairāki bruņoti vīri un pieprasīja mūsu Etiopijas pases, citādi nekur tālāk nelaidīs. Uz ko mēs godīgi atbildējām, ka mums nav Etiopijas pasu. Savukārt viņi uz to: „Nu labi, tad ejiet tālāk.” Kaut kā neticami skan, vai ne? Sajūta, it kā mēs būtu uzminējuši kaut kādas paroles. Es tak teicu – brīnumu pasaule!

Noderīgi/interesanti:

Ja brauc uz ziemeļiem un gribi palīdzēt trūkumcietējiem, tad zini, ka viņiem tur lielā cieņā pildspalvas un zīmuļi. Savukārt dienvidos tās ir plastmasas pudeles, kuras lielākoties tiek izmantotas ūdens pārnēsāšanai.

Lielākā daļa Etiopijas atrodas kalnos, valsts vidējais augstums ir 2,5 – 3,5 km virs jūras līmeņa.

Šobrīd Etiopijā ir 2000. gads. Millenium.

Jellam nozīmē nav. Tas lieki noder, jo baltais cilvēks tur tiek uztverts kā dievs, kurš atnesīs naudu.

Pilsētās nav ielu nosaukumu, varbūt lielākajās pilsētās daži. Tāpēc neiesaku apmaldīties, vēl jo vairāk tāpēc, ka vietējie tev rādīs visdažādākos virzienus, kā nokļūt uz vienu un to pašu vietu. Un neviens no tiem nebūs īstais.

Valstī ir samērā droši. Ja apkārt esošajās valstīs pret balto cilvēku kā ekskolonistu tiek vērsta vardarbība, tad šī valsts no viņa ir mazāk cietusi un atriebības kāre nav tik liela. Man šķiet, ka Eritrejā nesen bija „tīrīšana”, kad no valsts labākajā gadījumā baltie zemes turētāji tiek izdzīti.

Ārpus pilsētas kā sabiedriskais transports kalpo smagā mašīna, kuras kravas kastē tad arī salec pasažieri un dodas no punkta A uz punktu B.

Samainīt naudu. Naudu mēs mainījām galvaspilsētā. Pa visu Etiopiju redzējām trīs bankomātus, un tie paši nestrādāja. Naudu mainījām mūsu Narvesenam līdzīgos kioskos – tikai viņi tur ir tādi no šīfera sastutēti, šķībi, līki, noputējušiem galdiem. Var mainīt arī suvenīru veikalā un bankā.

1 birr = 5 sant.

Ēdieni. Par summu no 0.75 līdz 1.5 Ls var kārtīgi paēst - tās ir balto cilvēku cenas. Ja pērk augļus, tos nevajag mazgāt, jo, saskaroties ar mitrumu, mikrobi tikai uzdarbojas vēl aktīvāk. Augļus vajag mizot. Vēl viens brīnums - 3 nedēļu laikā nevienam no mūsu kompānijas nebija nekādu vēdera problēmu.

Cenas

3 nedēļu un divu dienu ceļojums kopā izmaksāja 950 Ls.

Džipu īre ar visu gidu/šoferi - 180 Ls diennaktī (sadali to uz astoņiem cilvēkiem); Lidmašīnas biļete turp un atpakaļ - 360 Ls (izmantojot Turkish airlines). Par istabiņu viesnīcā maksājām ap 5 Ls

Stāstīja Mārtiņš Plūme (www.pluume.lv), bet stāstu pierakstīja iCeļo.