Meditatīvā atmosfērā aktrises Madara Botmane, Jana Čivžele un Daiga Kažociņa cita pēc citas nāk uz skatuves un gan sēžot, gan pastaigājoties izrādē darbojas kā atšķirīgs medijs. Viena no viņām stāstu pasniedz caur telpu, otra – ar skaņu, bet trešā ar gaismu un video palīdzību. Katrs no skarbajiem stāstījumiem darbojas kā sava veida terapija, kas kā skatītājiem, tā pašiem izrādes veidotājiem ļauj uz sevi palūkoties no malas. Jautājot, vai režisore darbā cenšas sniegt arī atbildes uz varoņu neveiklajām gaidām pēc mīlestības, viņa atbild, ka cenšas «nebakstīt skatītājam acīs. Man pašai ļoti nepatīk, ja izrādē, filmā vai kur citur darba vēstījums tiek nodots ļoti tieši. Man no tā uzreiz rodas pretreakcija un negribas to uzņemt, pat ja ideja darbam ir ļoti laba.»

Absolvējusi studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Eseksas universitātes Mākslas vēstures un teorijas fakultātē un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Teātra mākslas maģistrantūru, ārpus darbošanās teātra režijas lauciņā Marta darbojas arī kā asistente teātra un kino režisoram Gatim Šmitam. Jaunā māksliniece aktīvi interesējas par mūziku, spēlē diskotēkas alternatīvajos Rīgas bāros un, galvenokārt aktualizējot sieviešu tiesību jautājumus, raksta kultūras portālā «Satori».

Intervijā režisore stāsta par to, kā veicies, gatavojot jauniestudēto izrādi, un kādam, viņasprāt, jābūt mūsdienīgam teātrim.

- Kā nonāci pie idejas radīt šādas formas izrādi un runāt par šiem tematiem?

- Tēma izrādei brieda jau diezgan sen, iedvesmojoties gan no pašas personiskās pieredzes, gan klausoties pazīstamo cilvēku stāstus un viņu pārdzīvojumus. Tos krāju ne tikai no meitenēm, bet arī puišiem. Man ļoti interesanti šķita, ka ir daļa cilvēku, kuri it īpaši mīlestības kontekstā visu laiku it kā kaut ko cer, gaida un ļoti ātri spēj uzburt savas ilūzijas. Piemēram, no malas bieži vien ir redzams it kā potenciāls pāris, un dažreiz ir ļoti viegli saprast, ka viņiem nekas nesanāks un šajās attiecībās nekā nav. Tomēr vismaz viens no viņiem to neredz, un ir grūti viņam to iestāstīt. Šie cilvēki tikai kaut ko akli gaida un izdomā, un bieži vien tas var ilgt pat vairāku gadu garumā. Tad tas šķiet ļoti kaitinoši, bet, kad pats esi šādā situācijā, bieži vien tev pašam to nevar ieskaidrot. Vēlējos izjautāt šo fenomenu - kāpēc ir cilvēki, kuri tik ļoti pavelkas uz pašu veidotām mīlestības ilūzijām, pat ja dzīvē reālajās attiecībās nepiedzīvo neko?

- Kāpēc izvēlējies izrādi saistīt tieši ar Pēra Ginta un Solveigas stāstu?

- Ideja par Pēra Ginta stāsta piesaisti manam darbam nāca no Teātris TT producentes Annas Putniņas. Kad šo darbu pārlasīju, atcerējos, ka bērnībā man jau bija izveidojies frazeoloģisms par Solveigu un viņas gaidām. Bieži vien tika pieminēts, ka «tu jau kā kaut kāda Solveiga gaidi». Ietekmējoties no tā, izvēlējos šo ideju pārcelt arī uz savu izrādi.

Solveiga man vienmēr bijis viens no tēliem, kuru esmu gribējusi sakratīt un pateikt, lai beidzot liekas mierā un ka tas džeks nav tā vērts.

Patiesībā Pērs Gints kā varonis ir pat diezgan pretīgs un nepatīkams. Var jau it kā viņu saprast, bet man vairāk žēl sievietes, kas viņu sēž un gaida.

- Vai arī savas izrādes varones sauc par Solveigām?

- Es viņas varētu nosaukt par mūsdienu Solveigām. Strādājot un diskutējot ar aktrisēm, sapratām, ka Solveiga tomēr kā tēls iemieso šķīstu un tīru mīlestību. Šodien es vairs nevaru iztēloties šādas attiecības. Solveiga oriģinālajā stāstā Pēru Gintu satiek tikai pāris reizes, apsola viņu gaidīt un pēc tam lielākoties dzīvo ar pašas uzburtu viņa tēlu. Nevar taču apgalvot, ka pēc dažām tikšanās reizēm viņa uzreiz saprata, kas viņš par cilvēku. Tajā pašā laikā mūsdienās šāda veida ilūzijas, iztēlošanās un mīlestība tomēr vēl pastāv, bet ne tik tīrā veidā.

- Vai, tavuprāt, neveiklums attiecību veidošanā, par ko tiek runāts izrādē, ir laikmeta iezīme?

- Es domāju, ka tā nav bijis vienmēr. Piemēram, alu cilvēkiem, visticamāk, tas notika diezgan vienkārši. Protams, izrādes vēstījumā pavīd kaut kādas laikmeta iezīmes un, manuprāt, arī Latvijā konkrētai sabiedrības daļai raksturīgas problēmas. Lai gan lielākā daļa no izrādes stāstiem iegūta no manu draugu un paziņu loka, zinu, ka daudzi citi, izdzirdot šos stāstus dzīvē, nespēj tos saprast. Manuprāt, varoņu problēmas slēpjas nespējā godīgi pateikt savas domas, jo pastāv kaut kādi it kā nerakstītie sabiedrības noteikumi, ka abi dzimumi spēlē kaut ko, ko otrs it kā gribētu redzēt un dabūt, bet nekas patiesībā starp šiem cilvēkiem nenotiek. Man šķiet, ka šāda nespēja izrunāties bijusi visos laikos, bet tas, protams, atkarīgs arī no paša cilvēka. Varbūt mūsdienās var vainot pseidoatklātību, kas it kā parādās internetā, bet pēc tam to ir ļoti grūti pārnest uz reālu saziņu. Piemēram, ir ļoti viegli ar kādu paziņu čatot feisbukā, bet, kad satiekaties dzīvē, pēkšņi vairs nav par ko runāt un ir neveikli.

- Šī ir tava pirmā patstāvīgi veidotā izrāde pēc studiju beigšanas LKA. Vai panākts iecerētais un kādas jaunas atklāsmes iegūtas?

- Tā kā pati biju atbildīga arī par telpas iekārtojumu un kostīmiem, pirmā bija atklāsme, ka izrādēm ir ļoti svarīgi pieaicināt arī scenogrāfu. Protams, ir ļoti interesanti ieguldīties arī pašam un rezultātā arī vairāk apgūt, bet ir svarīgi, lai ir vēl kāds, kurš par to atbild, redz citu līmeni gan telpiski, gan idejiski un prot to pārnest skatuves iekārtojumā. Būtisku lomu izrādes atmosfēras veidošanā spēlēja tās video un audio mākslinieki Zane Zelmene un Andris Indāns, kuri tukšā telpā spēja uzburt pavisam citu pasauli. Viņu simbioze bija tik veiksmīga, ka jutos droša uzticēt šo darbu arī bez savas piedalīšanās.

Kopumā izrādē visu iecerēto esmu sasniegusi. Lai gan no sākuma tās galvenais uzstādījums var šķist ļoti vienkāršs – paņem stāstu un patiesi izstāsti, tas nav viegli. Gatavojot darbu, izgājām cauri dažādām eksperimentālajām fāzēm. Beigās tomēr sapratām, ka visam ir jāpaliek tieši tikpat tīri, nepārspīlēti un personiski, kā tas sākotnēji bija domāts. Katrai no aktrisēm ir savs skatījums uz lietām, un katra no viņām izrādē nes arī pilnīgi citādāku skatuvisko enerģiju. Man nebija jāveic teatrālais paņēmiens, ka viena no viņām ir rudmate, viena - blondīne un viena melnmate, lai pateiktu, cik sievietes kopumā var būt atšķirīgas un vienlaicīgi līdzīgas savās problēmās. Šīs aktrises to paveica dabīgi.

= Vai darba pirmizrāde 14. februārī tika rīkota ar īpašu nodomu?

- Tas notika nejauši. Tomēr, kad sākām gatavot izrādi, runājām, cik smieklīgi būtu tās pirmizrādi ielikt šajā datumā. Beigās tiešām tas viss tā arī sakrita. Valentīndiena, manuprāt, ir mīlestības mitoloģizēšanas un idealizācijas simboliskā diena, kurā it kā tiek izdomāts, kas tad tā mīlestība ir. Tomēr rezultātā cilvēki dažreiz vairs nespēj paši atpazīt īstas emocijas un gaida Valentīdienas pastkartīšu, filmu un grāmatu cienīgus scenārijus arī dzīvē, kas atkal rada jaunas problēmas.

- Ko būtiski ievērot režisora darbā un kādas ir tavas režijiskās intereses?

- Man ir svarīgi, lai katrā izrādē ir atrodams kaut kas personisks. Mācoties akadēmijā, mums vienmēr tika uzdots jautājums: «Kas tev sāp?» Tur bija nepieciešama spēja pieslēgties jebkurai tēmai un būt ar to kaut kādā saistībā ja ne personīgi, tad caur draugu un paziņu pieredzēm. Tad stāstu atveide izdevās patiesāk un labāk tika arī interpretēta.

Man ļoti patīk režisora Deivida Linča daiļradē veidotā pastarpinātā pasaule, kur it kā viss atrodas pusrealitātē.

Mani saista darbi, kuros viss nav atklāts ļoti reālistiskos apstākļos, un tajos nav skaidrs, ne kur, ne kādā laikā darbība notiek. Skatuve man šķiet ļoti maģiska vieta, kur viss it kā ir pa īstam, bet it kā arī nav. Tāpēc man šķiet, ka izrādē jāpaliek arī kādam nesaprotamam līmenim, pat ja tas it kā ir nepareizi.

- Kādam, tavuprāt, jābūt mūsdienīgam teātrim un par ko šobrīd būtu svarīgi tajā runāt?

- Man šķiet, ka ir jārunā par visu. Teātris, kino un citi mākslas un izklaides veidi ir labs ceļš svarīgas informācijas nodošanai. Analītiskus rakstus par bēgļu problemātiku, manuprāt, lasa vai nu tikai interesenti, vai arī tie, kuri ļoti grib bļaustīties internetā, un viņiem nepieciešams iegūt kaut kādus argumentus. Ja par to, piemēram, uztaisa izrādi, temats kaut ko, iespējams, cilvēkos aizķer jau vairāk. Skatītāji aizdomājas un sajūt tēmai arī emocionālo piesaisti. Izlasot parastu rakstu, tā informācija lielākoties neizraisa spilgtas emocijas. Man šķiet, ka caur mākslu nepieciešams radīt lielāku aktivitāti cilvēkos.

Kopumā man šķiet, ka mūsdienīgs teātris liek aizdomāties par dažādām tēmām, gan politiskām, gan sociālām, gan emocionālām un vispārcilvēciskām. Teātrim jāspēj personiski aizķert, pat ja tas ir sauss un vienkāršs. Tam jāliek izjust ļoti spēcīgas emocijas un jāliek skatītājam domāt.

- Kāds projekts plānots nākamais?

- Pēc šā darba es labprāt iestudētu kādu komēdijas lugu, kam sākotnējais pamats jau ir iestrādāts. Šobrīd gribas pamēģināt visu. Iespējams, mans nākamais galvenais mērķis varētu būt mūzikls, taču neko konkrētu vēl nevaru pateikt.

_{Nākamās «Gaidot Gintu» izrādes Ģertrūdes ielas teātrī gaidāmas 9. un 15. aprīlī.}