Tā narkotiskā un kaifīgā sajūta... Ka vari izteikties dziedot..

Šodien sākas XII starptautiskais senās mūzikas festivāls un tā atklāšanas koncertā Vēstures un kuģniecības muzejā uzstāsies ansamblis Savādi, kurā muzicē Ulrīke Hofbauere (balss, Vācija), Marija Burnisjēra (baroka arfa, Francija) un Kristīne Jaunalksne (balss, Latvija). "Tā ir laba zīme, ka pēc mūsu debijas Latvijā, kas notika pagājušā gada festivālā, mēs atkal tiekam aicinātas," vakar ieradusies Rīgā, saka Kristīne Jaunalksne, kas jau sešus gadus dzīvo Šveicē.

"Savādi ir liela daļa no manas profesionālās darbības, mana sirds daļa," saka Kristīne Jaunalksne, kas ar savām Savādi kolēģēm sapazinusies, studējot Senās mūzikas akadēmijā Bāzelē. "Pamanījām, ka mums saskan, arī domāšanā un uzskatos," saka Kristīne. Uz Bāzeli Kristīne devās pirms sešiem gadiem, galvenais dzinulis – senā mūzika.

Gēnu likumsakarība

Mūzika laikam jau bija ielikta Kristīnes gēnos. "Mammai ir skaista balss – mecosoprāns, bet viņas vēl nesākušos dziedātājas karjeru izjauca mana ierašanās pasaulē. Tomēr visu mūžu ir dziedājusi gan korī Dzintars, gan Valsts akadēmiskajā korī Latvija. Arī Radio korī. Tētis daudzus gadus spēlēja Latvijas Radio bigbendā, bet mēs ar māsu (televīzijas žurnālisti Ilzi Jaunalksni – L. R.) dziedājām Dzeguzītē – visa ģimene radio..." stāsta Kristīne.

Mūzikas skolā viņa mācījās klavieres, bet uz Mediņiem devās mācīties... kordiriģēšanu, jo "vienā brīdī mani vairs nepriecēja klavierspēle, tā kļuva par sūru pienākumu. Iespējams, tāpēc, ka šajā procesā biju tikai es un klavieres, man pietrūka socializācijas". Daudziem jaunajiem mūziķiem pēc mācībām Mediņskolā studijas Mūzikas akadēmijā ir gluži vai automātiskas. Arī Kristīnei. Tomēr viņas lēmumu sekmēja arī tas, ka Kristīne bija dziedājusi meiteņu korī Tonika, un tā dibinātājs Jānis Daumants Kaktiņš uzaicinājis Kristīni kā otru diriģentu Tonikā vēl tajā laikā, kad viņa mācījās Mediņos. "Viņš mani – mazu zaļu gurķi – ātri laida pie atbildīgām diriģēšanām, uz konkursiem... Tonika bija mana sirdslieta – profesionāli un cilvēciski."

Inficēšanās

Mūzikas akadēmijas laikā Imants Kokars paņēmis Kristīni dziedāt Ave sol, viņa arī uzstājusies kopā ar senās mūzikas ansambli Canto... "Es sajutu to senās mūzikas garšu. Pēdējos kursos akadēmijā viens no priekšmetiem mums bija dziedāšana, un man bija tā laime mācīties pie Ainas Bajāres, kas manī atmodināja to sajūtu – kā tas ir, dziedāt. To narkotisko un kaifīgo sajūtu... Ka vari tā izteikties... Es inficējos ar dziedāšanas sajūtu."

Pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas Kristīne studēja mūzikas teoriju Kultūras akadēmijā, pēc tam arī kultūras menedžmentu. Un strādāja ar kori Tonika. "Un kaut kā nepamanīju, ka izstrādājos... iztukšojos..." Reiz ar kori Tonika Kristīne bija koncertturnejā Šveicē, un viņai radusies iespēja paklausīties tur dažas lekcijas Senās mūzikas skolā Bāzeles. "Domāju – laimīgais, kamēr es skrienu savā vāveres ritenī, cilvēks var sēdēt un ļaut, lai viņam ielej pa ausīm iekšā informāciju, ko es Latvijā ne pa kādām bibliotēkām atrast nevaru. Pieteicos eksāmeniem, izturēju konkursu – no kādiem 40 uzņēma astoņus –, nokļuvu Andreasa Šola klasē, viena no pasaules pazīstamākajiem kontrtenoriem, pie cilvēka, par kuru domāju – zvaigzne pie debesīm," senos notikumus atceras Kristīne.

Sakravājusi divus čemodānus, aizņēmusies naudu dzīvošanai apmēram diviem mēnešiem, Kristīne devās uz Šveici studēt... dziedāšanu. "Bija bail par to, kur dzīvošu un vai atradīšu darbu, lai nopelnītu studijām un iztikai, tomēr tas bija labākais laiks manai pašsajūtai... Durvis ir atvērtas tik daudz, cik pats atver, ja baidīsies, tās paliks atvērtas šķirbiņā..." Viss nokārtojās – Kristīne strādāja par diriģenti vietējos koros. Tagad Kristīne zina, ka vēl kādu laiku neatgriezīsies dzīvot Latvijā. "Tur dzīvojot, ir vairāk iespēju uzstāties un izteikties, turklāt no Bāzeles ir tik ērti doties uz koncertiem Eiropā...".

Kalni, pirtis un putni

Uz Latviju Kristīne cenšas braukt bieži, vismaz vairākas reizes gadā. Ja netiek, tad uz Bāzeli dodas Kristīnes vecāki, māsa un brālis. Šogad gan viņa ilgi – gandrīz vai visu jūliju – būšot Latvijā un varēšot kārtīgi izciemoties, arī pie abām vecmāmiņām un tāpēc, visticamāk, atpakaļ uz Šveici viņa došoties bez "bada sajūtas pēc mājām". Lai gan arī Bāzelē viņa ir iejutusies visai labi, jo pilsēta "nav mežonīgi liela un nav arī pārāk maza, tajā labi vārās kultūras katls".

Vēl Kristīnei patīk, ka viņa dzīvo Reinas, kas Bāzeli sadala divās daļās, krastā – gluži kā Daugava Rīgu. Viņai patīk kalni, pie kuriem nevar pierast, jo tie esot tik fantastiski, patīk doties uz visdažādākajām pirtīm, patīk gulēt uz balkona šūpuļtīklā starp puķēm un tomātiem ("kurus man uzdāvināja") un lasīt grāmatas, un skatīties uz putniem, kas balkonā ievija ligzdu, izaudzināja mazuļus un, izskatās, grib nākamo paaudzi...